Ilzi Smildziņu ļoti iepriecina, ka bieži vien katrs skatītājs viņas darbos ierauga ko tieši sev svarīgu un interesantu. Šī iemesla dēļ viņai nepatīk savas gleznas šifrēt un skaidrot.
Ilzes Smildziņas darbos bieži vien dominē debesis. Ļoti izteiksmīgas, skaistas, skatītājā raisot bagātīgas asociācijas un noskaņas. Arī jaunākajos darbos debesis, šķiet, ir pāri visam – dažbrīd ļoti krāsainas un košas, taču māksliniece atzīst – tas nav viņas fantāzijas lidojums, realitātē mēdz būt vēl izteiksmīgāk. Izstādei viņa devusi nosaukumu “Tāle”.
“Tāle jau ir tas, ko mēs redzam,” uzskata māksliniece. “Ja mēs paejam uz vietu, kur nav pilsētas, tad redzam tādu proporciju – vienu ceturtdaļu zemes, un pārējais viss ir debesis. Tās ir tik košas, ka pat nespēju noticēt tam, ka gleznojot viss tik koši var būt, bet tad es atceros, ka tā bija. Varbūt tas ir mazliet mulsinoši, ka tik spilgtas krāsas var būt. Mums kā piezemētajiem latviešiem šķiet, ka visam jābūt tādam melnbaltam, pieticīgam – nav jau nekāda Spānija!”
Vēl viena būtiska Ilzes Smildziņas gleznu iezīme – tēlus un priekšmetus viņa parasti ataino tiem no ierastās vides atšķirīgos un dažkārt arī paradoksālos kontekstos.
Tā arī šoreiz – senatnīga siena ārdāmā mašīna novietota tuksnesim līdzīgā vidē, sievietes sēž uz dīvāna ar baloniem rokās starp debesīm un zemi, no ierastās vides izcelta arī Liepājas bāka un Gulbenes ūdenstornis.
Sevišķu uzmanību piesaista divas gleznas, kurās abās redzami baznīcu zvani, stiprināti kaut kur izplatījumā, vienā no gleznām ar tiem darbojas kāda pavecāka kundze. Izrādās – tas ir no dzīves piedzimis sižets.
“Stāsts par zvaniķi bija brīnišķīgs. Aizbraucām uz mazpilsētu, kur baznīca ir kapos. Pieejam pie baznīcas, un tur sēd divas kundzes. Viena lepni saka: “Mana draudzene ir šīs baznīcas zvaniķe! Viņai ir astoņdesmit pieci gadi. Jaunajiem jau vairs neinteresē tādas profesijas, tāpēc jāzvana vecajiem.” Mēs apsveicam ar tādu nopietnu amatu un jautājam, cikos zvanīs. Viņa domīgi atbild: “Kā sanāks.” Un uz mūsu lūgumu iezvanīja 100 reizes,” notikumu, kas iedvesmojis gleznu, atstāsta māksliniece.
Kad Ilze Smildziņa pieteikusies palīdzēt fiziski nebūt ne vieglajā darbā, kundze no tā lepni atsacījusies, jo tādējādi tiktu nojaukts zvanīšanas ritms.
Šī tikšanās mākslinieci rosināja sākotnēji izveidot skici, kas nu pārtapusi gleznu diptihā, no kurām vienā redzama baznīcas zvaniķe, bet otrā jau zvanu skaņu sapulcētie cilvēki.
Kā stāsta Smildziņa, gleznām esot arī nosaukumi – viena saucas “16:40”, bet otra – “16:43”. “Jo pa trīs minūtēm ļaudis sanāk klausīties, kas ir iezvanīts,” saka Smildziņa.
Zvanu gleznām pa vidu iekārtojusies pavisam neliela glezniņa, kas tapusi pilnīgi citos apstākļos plenērā Lietuvā, bet, izstādi iekārtojot, šķitis, ka tajā ir kas radniecīgs zvanu diptiham.
Ilzes Smildziņas mākslas cienītājas Ilzes Priedes-Kļaviņas privātkolekcijā jau ir vairāki gleznotājas darbi, jo tie vienkārši emocionāli spēcīgi uzrunājot.
“Man ļoti patīk, un es uzskatu, ka tādas debesis kā Ilzei ir reti kuram māksliniekam. Cik labi viņai tur iesēžas visi tie personāži – ļoti organiski. Ir liela meistarība tā sakombinēt. Turklāt katrā gleznā ir domu dziļums,” uzsver Priede-Kļaviņa.
Ilzes Smildziņas jaunāko darbu izstāde “Tāle” Latvijas Zinātņu akadēmijas otrā stāva izstāžu zālē apskatāma līdz janvāra vidum.
