Savulaik šiem latviešu jaunajiem tēlniekiem un arī Gustavam Šķilteram sava mākslinieciskā ceļa sākumā bijusi iespēja satikties ar franču tēlnieku Ogistu Rodēnu.
Franču mākslinieka ietekme un dumpinieciskums jaušami arī Teodora Zaļkalna darbā "Marmors”, ko kurators Rūdolfs Rapeti ir izvēlējies izstādei “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”.
"Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas”
No 10. aprīļa vienā no Eiropas lielākajiem muzejiem – Parīzes Orsē mākslas muzejā – atklās Baltijas simbolismam veltītu izstādi. Tas ir viens no centrālajiem Baltijas valstu simtgades notikumiem ārzemēs. Nākamajās divās nedēļās ciklā „Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas” iepazīstināsim ar desmit Baltijas simbolistu darbiem no vairāk nekā 150 darbu lielās Orsē izstādes.
Teodors Zaļkalns bijis viens no tiem latviešu jauniešiem, kurš izglītojies Pēterburgā. Pēc studijām Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā viņš dodas ceļojumā uz Minheni, tad uz Parīzi, kur jau uzturas cits Štiglica skolas audzēknis Gustavs Šķilters. Zaļkalnam tolaik ir 23 gadi, un viņš nokļūst franču tēlnieka Ogista Rodēna darbnīcā, topot par meistara sajūsminātu piekritēju.
Darbs "Marmors”, kam izstādē Orsē muzejā dots nosaukums "Sievietes biste”, tapis 1911. gadā.
“Zaļkalnam ap 1910. gadu, kad viņam rodas ideja par šāda darba veidošanu, viņam ir pietiekoši plašs ieskats tēlniecības vēsturē un tēlniecības šodienā. Un viņš jau var izvēlēties konkrēta uzdevuma risināšanai konkrētu formu,” par skulptūru stāsta mākslas vēsturniece Edvarda Šmite.
“Par šo darbu ir grūti teikt kaut ko jaunu, jo 1911. gada nogalē šī skulptūra tiek parādīta Rīgā latviešu mākslinieku otrajā izstādē. Par šo izstādi ir divas nopietnas recenzijas, vienu ir rakstījis [Jūlijs] Madernieks, otra publicēta tikai ar iniciāļiem, es domāju, ka tas bija Jānis Jaunsudrabiņš,” turpina Šmite.
"Zaļkalns "Marmorā” ir iecirtis atpakaļ atliektu brīnumdaiļu masās un līnijās sievietes galvu ar aizvērtām acīm, pusmocoši, pussvētlaimīgi izlocītām lūpām, pie kam visa maigā seja, visi panti liekas vibrējam visintensīvākā apgarojumā vai pat ekstāzē.
Tā ir pati skaistā, dievišķā dzīvība, bet ne vairs marmors,” Jaunsudrabiņa rakstīto citē Šmite.
Jaunsudrabiņš arī savā recenzijā norādījis, ka “pie šīs skulptūras kā pie kāda svēta noslēpuma ilgāki negribas uzkavēties, bet tikai just viņa klātbūtni un reizēm ar bijību to uzlūkot.”
Šmite piezīmē – recenzents nav neko teicis par to, ka Zaļkalns ir izmantojis Rodēna formālo principu savā darbā. “Te mēs redzam gan pilnīgi neapstrādātu marmora fragmentu bistes plecu daļā, gan redzam mazliet apcirstu matu ērkuli, un mēs redzam šo fantastiski maigi un jūtīgi veidoto seju, šo ārkārtīgi skaisto siluetu, ko veido atliektā galva, piere, vaigs, kakls un plecs,” norāda Šmite.
Viņa uzskata, pie Jaunsudrabiņa teiktā tiešām ir grūti kaut ko pieminēt klāt. “Tā nav klasiskā biste ar diviem smukiem pleciņiem, tā nav klasiskā galva.
Šeit ir tuvība arī simbolismam, ne tajā nozīmē, ka mums būtu jāmeklē kaut kādas mistiskas parādības, bet viena no simbolisma līnijām ir šī cilvēka pārdzīvojumi, it īpaši kāpinātu pārdzīvojumu izpausme,” bilst Šmite.
Rodēnam Zaļkalns ir tuvs šajā niansēti apstrādātā un neapstrādātā materiāla izmantojumā, viņš ir tuvs šai fragmenta izveidojumā.
Tāpat kā Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, arī mākslinieks Burkards Dzenis, kura darbs būs aplūkojams izstādē Orsē muzejā, iziet Rodēna apbrīnas ceļu. Viņus dēvē par "rodēnistiem”. Taču Edvarda Šmite uzsver, ka šie tēlnieki ir mācījušies no Rodēna, taču gājuši savu ceļu mākslā, un Teodors Zaļkalns ir viens no latviešu nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem.
