Kultūras rondo

30. marts - diriģenta Jāņa Dūmiņa diena. To svinēs Talsos

Kultūras rondo

Kristapa Ancāna "Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)" mākslas stacijā "Dubulti"

Simbolisms Baltijas mākslā: Pēteris Krastiņš “Jauns mēness”

Simbolisms Baltijas mākslā: Pēteris Krastiņš un viņa «Jauns mēness»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Mākslinieka Pētera Krastiņa glezna „Jauns mēness”, kas aprīlī būs skatāma Baltijas valstu simbolistu mākslas darbu izstādē „Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” Orsē muzejā Francijā, aizved 20.gadsimta sākuma latviešu mākslinieku neoromantisko noskaņu pasaulē. Tas ir neliels darbs, ainaviska studija, kas saglabājusies Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Parīzē Krastiņa darbs satiksies ar citiem tā laika mākslinieku, viņa līdzinieku gleznām.

“Iespējams, ka tieši šajos mazajos, par mums ierasto A4 formātu mazākos darbos, kas radīti ar pasteli, ogli, zīmuli, akvareli, guašu un tamlīdzīgiem materiāliem uz krāsaina papīra pamatnēm, arī visizteiksmīgāk atklājas viņa īpatnējais dabas redzējums, kurā pilnīgi citā formātā un mērogā daži arī saskatītu līdzības ar Marku Rotko, nonākot līdz tādam jau abstrahētam ainavas redzējumam, kas rada arī ļoti spēcīgu un pārdzīvojumu rosinošu klātbūtnes sajūtu,” par Krastiņa darbiem Latvijas Radio stāsta mākslas zinātniece Kristiāna Ābele.

"Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas”

No 10. aprīļa vienā no Eiropas lielākajiem muzejiem – Parīzes Orsē mākslas muzejā – atklās Baltijas simbolismam veltītu izstādi. Tas ir viens no centrālajiem Baltijas valstu simtgades notikumiem ārzemēs. Nākamajās divās nedēļās ciklā „Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas” iepazīstināsim ar desmit Baltijas simbolistu darbiem no vairāk nekā 150 darbu lielās Orsē izstādes.

Krastiņš dzimis 1882.gadā un uzaudzis Ziemeļvidzemē, Limbažu apkaimē. Pēc Ābeles novērojumiem, Krastiņa dzimtā Nabes un Aijažu purvaine bija balādiski noslēpumaina valstība, kuras iespaidi spēcīgi ietekmēja topošā mākslinieka – Poruka „bālo zēnu” līdzinieka – jūtu pasauli un jaunradi. Tādēļ no Krastiņa darbiem, kas būs skatāmi simbolistu izstādē Parīzē, Ābele izcēlusi tieši vienu no Krastiņa jaunības dienu dabas studijām, kura redzama arī uz viņas sarakstītās grāmatas vāka.

„Pētera Krastiņa glezna „Jauns mēness” mūs aizved 20. gadsimta sākuma latviešu mākslinieku neoromantisko noskaņu pasaulē, kad viņi, vērojot dzimtās dabas motīvus, vienlaikus nodevās ļoti spēcīgiem simboliskiem pārdzīvojumiem un sapņojumiem,” atzīst Ābele.

Mākslas zinātniece aicina iztēloties vasaras nakti, kurā viz mēness un viss redzamais pārvēršas neskaidros, noslēpumainos siluetos. “Krastiņa gadījumā tas ir ļoti neliels darbs – viena no vairākiem desmitiem ainavisko studiju, kas ir saglabājušās mūsu Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā,” norāda Ābele.

Nelielo ainavu Krastiņš radījis laikā starp 1905. un 1907.gadu, kādā no vasarām, kad darba autors vēl bija Štiglica centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēknis Pēterburgā, bet vasaras gan vienatnē, gan kopā ar studiju biedriem pavadīja dzimtenē, radīdams daudz zīmētu un gleznotu studiju.

Vēlāk viņa kādreizējais skolasbiedrs un draugs Jānis Jaunsudrabiņš uzrakstīja brīnišķīgu apceri, tādu kā personības portretējumu, kuru papildināja divu līdzīgu studiju melnbaltas reprodukcijas ar norādi „No 1905.gada albuma”.

“Krastiņa mazās krāsu studijas atstāj pavisam savādu iespaidu. Tie ir gandrīz kolorēti zīmējumi; bet tomēr liekas, ka zīmējums ir tikai tamdēļ, lai lielo krāsu simfoniju daudzmaz valdītu.

Viņš izvēlas šaurus motīvus, kuri tomēr, stipras dekoratīvas sajūtas vadīti, (..) izveidojas par lielu plašumu. Un katrs gabaliņš ir dzīvības un briestoša spēka pilns, kaut gan visam pāri sedzas dziļa melanholija,” Jāņa Jaunsudrabiņa trāpīgo raksturojumu citē Ābele.

Viņa atzinīgi vērtē šo mākslinieka nelielo studiju raksturojumu. “Jo šo darbu savdabīgo ekspresiju savā ziņā nosaka spēcīgu kontrasts starp vienkāršu kompozīcijas uzbūvi un tās nojaušamo dinamiku, kas it kā kļūst par lielu darbu mazajam izmēriem un par stipru trauslajam materiālam,” analizē Ābele.

Pētniece norāda, ka Krastiņam ir arī daudz viņa paša tolaik un varbūt vispār nekad neredzētu līdzinieku tā laika mākslā. “Tāpēc ir liels prieks, ka Parīzē šis darbs satiksies arī, piemēram, ar lietuviešu laikabiedra Čurļoņa daudz pazīstamākajām kompozīcijām,” bilst Ābele.

Pēteris Krastiņš, 1911. gads
Pēteris Krastiņš, 1911. gads

Krastiņa gleznotāja ceļa sākums ir spožs – pēc studijām latviešu iecienītajā Štiglica skolā Pēterburgā, kur viņš mācās par teātra dekorāciju gleznotāju, Krastiņš iegūst stipendiju tālākām studijām ārzemēs.

„Viņš aizbrauca uz Itāliju un Franciju, pavadīja tur trīs gadus, bet diemžēl atgriezās jau smagas garīgas slimības aptumšots,” stāsta Ābele.

Krastiņš sirga ar šizofrēniju, un dzīves otro pusi no 1916. līdz pat 1942.gadam pavadīja Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. Tikmēr muzejos sāka veidoties skaista viņa darbu kolekcija, pateicoties viņa mākslas cienītājiem, kuri šos darbus bija saglabājuši un pēc tam atdāvināja vai pārdeva muzejiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti