Kalliss veltījis darbu ciklu igauņu nacionālajam eposam "Kalevipoegs” un savā mākslā spēcīgi iespaidojies no igauņu tautastērpiem un tautiskajiem ornamentiem, kurus daudz gleznojis ceļojumos uz Igaunijas salām un arī tolaik Igaunijas Tautas muzejā, kas vāca etnogrāfijas materiālus no visas Igaunijas.
Oskars Kalliss pieder pirmajai gleznotāju paaudzei, kas mākslas izglītību ieguva nevis Pēterburgā vai Rietumeiropā, bet gan pašu mājās – Tallinā. Baltijas simbolismam veltītajā izstādē Parīzē, Orsē Mākslas muzejā, kurators Rūdolfs Rapeti izraudzījies viņa gleznu "Drudzis”.
Lai gan Kallisa mūžs bija ļoti īss – viņš nodzīvoja tikai līdz 25 gadu vecumam –, tomēr viņa vārds spilgti ierakstīts igauņu mākslas vēsturē.
"Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas”
No 10. aprīļa vienā no Eiropas lielākajiem muzejiem – Parīzes Orsē mākslas muzejā – atklās Baltijas simbolismam veltītu izstādi. Tas ir viens no centrālajiem Baltijas valstu simtgades notikumiem ārzemēs. Nākamajās divās nedēļās ciklā „Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas” iepazīstināsim ar desmit Baltijas simbolistu darbiem no vairāk nekā 150 darbu lielās Orsē izstādes.
"Glezna ir veidota gluži kā teātra aina. Tās centrā it kā prožektoru gaismā uz rozā fona mēs redzam divas figūras: kodīgi dzeltenā krāsā tēlotu slimu, kalsnu vīrieti, kurš guļ gultā, pārsedzies ar svītrainu segu un rokās tur grāmatu, un viņam blakus – nāves siluetu, kas gleznots intensīvā, tumši zilā krāsā ar melniem acu dobumiem,” ar darbu iepazīstina mākslas zinātniece Līsa Pehlapū no Igaunijas Nacionālā mākslas muzeja.
Oskara Kallisa glezna "Drudzis” tapusi 1917. gadā. Tas ir mākslinieka pēdējais dzīves gads, kad viņš jau ir smagi slims ar tuberkulozi. "Šo gleznu var tulkot arī kā mākslinieka pašportretu. Slimnieks guļ gultā, un nāve liecas viņam pāri, pilinot galvā tādu kā nāves serumu,” uzskata Pehlapū.
Pētniece skaidro, ka dekadences mākslai raksturīgā krāsu lietojumā un noskaņā spilgti dzeltenā krāsa simbolizē slimības un nāvi, bet zilajos toņos attēlotais nāves siluets ir pazīstams jau no viduslaiku gleznām – kā cilvēciskota figūra, kas atnāk pēc cilvēkiem un aizved viņus sev līdzi.
Kallisa mūžs tuberkulozes dēļ aprāvās jau 25 gadu vecumā, un nāves tēma viņa darbos ļoti izteikti parādās tieši dzīves pēdējā posmā, kad viņš pats jau cīnās ar tolaik nāvējošo slimību.
"Viņa gleznās parādās izteikti kontrastējošas krāsas un motīvu pretstati: piemēram, gaisma un tumsa, nāve, kas dejo ar jaunu meiteni, saule kā iznīcinošs un apokaliptisks spēks.
Šķiet, ka pats mākslinieks te jau jūt nāves tuvumu,” secina Pehlapū.
Zīmēšanas pamatus Oskars Kalliss apguva, mācoties pie gleznotāja Antsa Laikmas, kurš 1903. gadā atvēra pats savu zīmēšanas skolu Tallinā. Tā bija pirmā šāda veida skola bez mācību maksas, kas ļāva iegūt zinības daudziem jaunajiem igauņu māksliniekiem, tostarp Kallisam, vienam no talantīgākajiem Antsa Laikmas audzēkņiem. Kalliss savā mākslā daudz ietekmējās arī no tā laika vadošajiem somu māksliniekiem, kurus Laikma saviem audzēkņiem bieži minējis par piemēru.
