“Savu gleznu “Meditācija. Sieviete ainavā” Megi rada, kad pēc ārzemju studijām un ceļojumiem ir atgriezies uz dzīvi Tartu,” stāsta mākslas zinātniece Līsa Pehlapū no Igaunijas Nacionālā mākslas muzeja.
“Ir Pirmā pasaules kara sākums, un visā pilsētā sāk trūkt vīriešu, jo viņi ir frontē. Sievietes, kas palikušas mājās, cenšas turēties kopā, un viņām pa vidu ir arī Megi, kuru veselības dēļ armijā nepaņem,” turpina Pehlapū.
"Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas”
No 10. aprīļa vienā no Eiropas lielākajiem muzejiem – Parīzes Orsē mākslas muzejā – atklās Baltijas simbolismam veltītu izstādi. Tas ir viens no centrālajiem Baltijas valstu simtgades notikumiem ārzemēs. Nākamajās divās nedēļās ciklā „Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas” iepazīstināsim ar desmit Baltijas simbolistu darbiem no vairāk nekā 150 darbu lielās Orsē izstādes.
Konrāds Megi dzimis 1878. gadā un ir viens no viszināmākajiem vārdiem igauņu pirmo modernistu vidū, kuri devās atklāt Eiropu. Viņš mācījies Pēterburgā un Parīzē, divus gadus dzīvojis Norvēģijā un atgriezies dzimtajā Tartu īsi pirms Pirmā pasaules kara jau vairāk nekā 30 gadu vecumā.
“Kamēr citi vīri ir kaujas laukā, viņš dzīvo pa kafejnīcām un vada laiku īstā bohēmā. Šajā laikā top arī daudz viņa sieviešu portretu.
Megi lasa Nīči un Edgara Alana Po šausmu stāstus, aizraujas ar budismu, teosofiju un ezotēriku, kas tobrīd ir ļoti modē,” atklāj Pehlapū.
Mākslas zinātniece skaidro, ka kādā no ezotēriskajiem dāmu vakariem Megi satiek dejotāju Ellu Ilbaku, kuru var uzskatīt par gleznas "Meditācija. Sieviete ainavā” modeli.
Gleznas priekšplānā redzama sievietes figūra, kuras seju aizsedz tumšs, noslēpumains plīvurs. Sieviete ir tērpta pelēkā, ļoti modīgā kleitā un novietota pašā kompozīcijas centrā. Viņai apkārt ir košas krāsas un fonā redzams saulriets. Viņu ieskauj košas puķes un citi augi, tepat ir arī daži koki ar sārtām lapām. Pehlapū norāda, ka ir saglabājusies arī fotogrāfija, kurā Ella Ilbaka redzama sēžam ļoti līdzīgā pozā kā šajā gleznā.
“Kopējā gleznas noskaņa ir ļoti koša un vienlaikus noslēpumaina. Līdzās sievietei mēs redzam baltas puķes, kas no rīta atver savas ziedlapiņas saulei, bet vakarā tās atkal sakļauj. Tās varam tulkot kā noslēpumu glabātājas.
Šo ziedu motīvu teosofiska rakstura gleznās izmanto arī citi mākslinieki,” analizē Pehlapū.
Pētniece arī atklāj, ka Parīzes izstādes kurators Rūdolfs Rapeti bijis ļoti pārsteigts par to, kā Megi ir izvēlējies attēlot meditācijas tēmu. “Rietumu simbolisti meditāciju un cilvēka iekšupvērsto domu pasauli allaž attēlo neuzkrītošās, pieticīgās krāsās – it kā tas būtu sapnis. Bet šeit pēkšņi – krāsu sprādziens! Tā ir liela atšķirība,” bilst Pehlapū.
Mākslas zinātniece Līsa Pehlapū atklāj vēl kādu interesantu Megi personības un daiļrades šķautni:
viņš vēlējies par sevi radīt iespaidu kā par kosmopolītu, kuru aizrauj metropoles un lielpilsētu dzīves duna. Taču mākslas pasaulē viņu pazīst tieši kā ainavistu.
Orsē izstādē skatāmas vairākas viņa gleznotas Norvēģijas dabas ainavas, kas arī izceļas ar košām krāsām un kuras caurauž noslēpumainība un mistiskas, simboliskas noskaņas.
Kā stāsta Līsa Pehlapū, savās ainavās Megi allaž meklējis dziļākus slāņus. Viņa vēlākie ainavu gleznojumi izteikti atspoguļoja mākslinieka tā brīža noskaņu un garastāvokli. Piemēram, Sāremā periodu raksturo košas, saulainas krāsas. Bet vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā, protams, noskaņas mainās. Megi glezniecību ietekmēja arī viņa paša slimības – tad viņa gleznās ienāca drūmas un pesimistiskas notis.
