"Šis darbs ir guvis, šķiet, pelnītu un sen sapņotu ievērību. Un glezna kļuvusi par noslēpumainās dvēseles simbolu,” uzskata mākslas zinātniece Kristiāna Ābele, mākslinieka Johana Valtera biogrāfe.
"Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas”
No 10. aprīļa vienā no Eiropas lielākajiem muzejiem – Parīzes Orsē mākslas muzejā – atklās Baltijas simbolismam veltītu izstādi. Tas ir viens no centrālajiem Baltijas valstu simtgades notikumiem ārzemēs. Nākamajās divās nedēļās ciklā „Simbolisms Baltijas mākslā: desmit stāsti no Kauņas, Viļņas un Tallinas” iepazīstināsim ar desmit Baltijas simbolistu darbiem no vairāk nekā 150 darbu lielās Orsē izstādes.
"Liels prieks, ka tieši Johana Valtera "Zemnieku meitene”, šis intriģējošais un iedarbīgais tēls, ir kļuvis par savā ziņā topošās Orsē izstādes reklāmas seju,” turpina Ābele.
Pētniece norāda, ka tieši gleznas valoda ir tas spēks vai spēku kopums, kas nosaka tās iedarbību. "Ir skatītāji, kas šo darbu uztver kā tādu dekoratīvu ainavisku kompozīciju, ir citi, kas galveno uzmanību pievērš noslēpumainajam klusējošās meitenes tēlam, saskatot tajā, neteiksim, draudīgumu, bet kaut kādu biedinošu liktenīgumu,” atklāj Ābele.
Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs Johans Valters radījis daudzus izcilus mākslas darbus. Viņš kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicinājis Latvijas mākslas uzplaukumu 19. un 20. gadsimta mijā. No 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs strādāja Vācijā.
Kristiāna Ābele uzskata, ka gleznā var sajust un iztēloties tādas saspringtas attiecības starp skaņu un klusumu, kas piepilda telpu.
“Mēs, protams, redzam šos divus tēlus, stāvošo meiteni un pļāvēju tālumā, un no vienas puses te ir tiešām ļoti izteiksmīga laukuma kompozīcija, savā ziņā arī viņas siluetam saplūstot ar mežu tālumā,” gleznu raksturo Ābele. “Bet paraugāmies uz tiem mazajiem, gaišajiem akcentiņiem, uz balto apkaklīti un uz pļāvēja rokām. Patiesībā telpu mēs nolasām, pateicoties šiem diviem gaišajiem akcentiem. Mazā apkaklīte ir tikpat liela kā pļāvēja roka, uzreiz mēs jūtam telpu, ko piepilda skaņa.
Ir tāda sajūta varbūt arī, ka tuvojas negaiss, un pirms negaisa vasarā ir ļoti īpaša akustika. Mēs varam iztēloties, ko viņi dzird, bet nezinām, ko viņi domā.”
Raksturojot tēlus, Ābele pievērš uzmanību, ka figūra priekšplānā, no vienas puses, ir maza meitene, savukārt viņas silueta saplūšana ar ainavu reizē padara šo tēlu lielu, it kā visa šī pasaule piederētu viņas domām.
“Te arī ļoti izteiksmīgi var redzēt, kā krustojas gleznas asis: vertikālā un horizontālā, apvārsnis un šīs figūras ass, tieši zem viņas domīgā skatiena. Un šajā iedarbīgo elementu kopspēlē veidojas ļoti spēcīga, izteiksmīga noskaņa, kurā mēs katrs sajutīsim kaut ko citu, bet tā mūs nelaiž vaļā, vedina klausīties, vedina ieskatīties,” bilst Ābele.
Glezna "Zemnieku meitene” nav datēta, taču varētu būt gleznota ap 1904. gadu. Tie ir paši pēdējie mākslinieka Latvijas perioda gadi, jo drīz pēc tam, 1906. gadā, viņš aizbrauc uz Vāciju. Šis darbs nav redzams nevienā no šejienes izstādēm, bet 20. gadu sākumā kā viens no pirmajiem Valtera darbu pirkumiem nonāca pilsētas mākslas muzejā.
"Simbolismam tuvas noskaņas Valtera darbos pieaug 19./ 20. gadsimta mijā, taču simbolistu kopainā Johans Valters pilnībā neiederas," uzsver Kristiāna Ābele. Tāpat var sacīt par citiem Latvijas māksliniekiem.
"Tāpat kā Purvīša ainavās, arī Valtera meitenes tēlā un citos darbos sastopamies ar noskaņām, kas radītas, ar dabas vērojumu un ar vizuālās valodas izteiksmes līdzekļu palīdzību pastiprinot, sabiezinot, izceļot dabā saskatīto vai drīzāk nojaušamo. Šajā nojaušamo noskaņu, savā ziņā metaforu pasaulē arī veidojas daudzas no tām parādībām, ko varam pa daļai pieskaitīt simbolismam," skaidro Ābele.
Orsē Mākslas muzejā būs skatāmi arī citi Johana Valtera darbi, šī paša perioda ainavas, gleznas "Zemnieku meitene” laikabiedres. Iespējams, salīdzinājums starp vieglu noskaņu ainavām un šo figurālo darbu parādīs izteiksmīgu mākslinieka daiļrades šķautni.
