Sievietes Latvijas mākslas vēsturē – jaunā projektā izceļ mākslinieču stāstus

Sieviešu mākslinieču izcelšanai no aizmirstības veltīts projekts “Vēl neuzrakstītie stāsti – sieviešu mākslinieču arhīvi”, pie kura šobrīd strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Šobrīd notiek izpēte, un projekts vainagosies ar izstādi šī gada rudenī Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā (LNMM).

Sievietes Latvijas mākslas vēsturē – jaunā projektā izceļ mākslinieču stāstusBaiba Kušķe

    Jau sen pagātnē tie laiki, kad sievietes nebija tiesīgas studēt mākslas augstskolās, gluži otrādi – jau daudzus gadu desmitus, piemēram, mūsu Mākslas akadēmijā absolventu sieviešu skaits krietni dominē pār vīriešiem. Vēlāk gan mākslas hierarhijas “augstākajos plauktos” tomēr izvirzās mākslinieki vīrieši, ko apliecina kaut vai Purvīša balvas nominantu loks.

    Arī ielūkojoties Latvijas mākslas vēsturē, var konstatēt, ka daudz nozīmīgāka un skaitliski lielāka vieta tajā ierādīta vīriešiem, bet sievietes – ne mazāk spilgtas mākslinieces – palikušas ēnā.

    Projekts “Vēl neuzrakstītie stāsti” iekļaujas pasaules kopējās tendencēs – aktualizēt sieviešu ieguldījumu intelektuālajā vēsturē, kas bieži vien aizmirsts, noklusēts vai marginalizēts.

    Projekta kuratore Andra Silapētere stāsta, ka pētījums pievēršas padomju periodam, apzinot ievērību pelnījušas mākslinieces, kuru veikums palicis ēnā vai pat vispār nogrimis aizmirstībā.

    Viens no iemesliem – arī padomju laika mākslā dominēja patriarhāls modelis, kaut arī vārdos pat ļoti skaļi tika deklarēta vienlīdzība un plakātos redzējām sievieti kā traktoristi vai kareivīgu pirmrindnieci.

    Andra Silapētere skaidro, ka projekta mērķis ir apzināt, vai plakātu pasaule atbilda realitātei: “Mēs varbūt zinām Džemmu Skulmi un Maiju Tabaku –

    mēs zinām šos pāris vārdus, bet līdz šim neesam gājuši dziļāk un iedziļinājušies šajā laika periodā tieši attiecībā uz sievietēm māksliniecēm.”

    Projekts vēl ir izpētes procesā, bet jau tagad izkristalizējušies vairāki vārdi, kas nepelnīti maz tiek pieminēti, viņu vidū Laima Eglīte, Dzidra Ezergaile, Gunta Celma.

    Ne vienmēr visu var novelt uz vīriešiem pārmesto dominējošo lomu, dažkārt mākslinieces pašas izvēlējušās palikt ēnā, un tas bijis arī slaveno kinētisko mākslinieku grupas gadījumā. Mēs labi zinām Valdi Celmu un Artūru Riņķi, bet izrādās – viņu darbu tapšanā ne mazāk svarīga loma bijusi viņu dzīvesbiedrēm.

    Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vadītāja Solvita Krese stāsta, ka pētot redzams, “cik viņas daudz ir iesaistītas tajā procesā, un ne tikai padot otu vai kādu skrūvi, bet viņas arī konceptualizācijas procesā ir iesaistītas. Bet tas arī ir sakņots tajā sabiedrības uztverē, ka  – ko tad es, es tikai palīdzu savam vīram  –, ka tu pati ņem ārā savu vārdu no tā konteksta.”

    Personības īpašības, sievietes pieticība, bet arī tīri praktiski apstākļi sievietei bieži vien liedz karjeras izaugsmi, jo tradicionāli tomēr viņa uzņemas galvenās rūpes par bērniem un tad, kad pēc šī perioda atkal jāielec mākslas zonā, tas ir visai liels izaicinājums.

    Jau vairākus desmitus gadu Mākslas akadēmijas absolventu vidū dominē mākslinieces sievietes, bet, ja pavēro viņu izaugsmes trajektoriju, tad redzams, ka ļoti daudzām vienā brīdī izaugsme iestrēgst un karjera apstājas.

    Māksliniekiem vīriešiem ir vieglāk saglabāt savu vietu mākslas apritē, veidot karjeru un, kā uzskata Solvita Krese, – viņiem joprojām tomēr ir kaut kāda nedefinēta dominējošā loma, ko ļoti spilgti varēja ieraudzīt vienā no Purvīša balvas ceremonijām.

    Solvita Krese atceras: “Uz skatuves stāvēja nominanti, kas bija seši vīrieši, un man likās, ka tas ir vienkārši neticami, ka tas ir iespējams.

    Un man liekas, tas bija tas gads, kad Jana Kukaine sadarbībā ar citām jaunajām mākslas zinātniecēm taisīja tādu kā anti-Purvīša izstādi, kas bija kā atbildes gājiens, parādot, ka mums taču ir daudzas interesantas sievietes mākslas scēnā.”

    Mākslas kritiķes Janas Kukaines redzējumā dubultie standarti attieksmē pret sieviešu un vīriešu radīto mākslu pastāv joprojām, kaut arī, virspusēji skatoties, tā pavisam var nešķist.

    Jana Kukaine uzsver: “Mums ir jārunā par to, ka ir šie vēsturiskie un ideoloģiskie aspekti, ka viņi arvien ir ar mums, kaut gan mums liekas, ka mēs tagad dzīvojam sabiedrībā, kur vienlīdzība ir garantēta un viss ir sasniegts. Bet šīs tradīcijas arvien ietekmē mūsu spriedumus par mākslu un to, ko mēs gaidām no mākslas.”

    Vēsturē atskatoties, 19. un 20. gadsimta mija ir laiks, kad Latvijas sievietēm ir iespēja profesionāli sākt izglītoties mākslas jomā, pirms tam šajā jomā sievietes ir diskriminētas.

    Par pirmo profesionālo mākslinieci var uzskatīt Ģertrūdi Elizabeti Reiteri, viņa dzimusi Liepājā, studējusi Drēzdenē un Romā, bet spilgtākais vārds 20. gadsimta sākumā ir Eva Margarēte Borherte-Šveinfurte, kura ienes Latvijas mākslā modernas vēsmas un izteikti eiropeisku skatījumu.

    Bet kā pirmo latvieti sarakstā mākslas vēsturniece Baiba Vanaga izceļ Mildu Grīnfeldi:

    “Viņa ir tā, par kuru tiek teikts, ka viņa ir pirmā latviete, kas izstādījusi savus darbus ārzemju izstādēs.”

    Milda Grīnfelde arī ir daudz klusāk izskanējis vārds nekā viņas laikabiedri – Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Oto Skulme un citi vīrieši mākslinieki, kas tikai apliecina, ka mākslas vēsturē sievietes ir tendence vairāk piemirst.

    To par labu centīsies vērst projekta “Vēl neuzrakstītie stāsti – sieviešu mākslinieču arhīvi” veidotāji. Projekts veltīts padomju posmam Latvijas mākslā, un tā mērķis ir izcelt no aizmirstības tieši šī posma mākslinieces sievietes. Projekts noslēgsies ar izstādi šī gada novembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Māksla
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti