Helēna Svilāne-Kuzmina (1949–2003) dzimusi Rīgā, taču savu radošo un pedagoģisko darbību viņa izvērta Rēzeknē, kur strādāja par pedagogu Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē.
Nakts un glezniecība
Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā katru gadu vēlas izcelt kādu Rēzeknei piederīgu mākslinieku. Izstādē “Sieviete un mēness” skatāmi no 1990. līdz 2001. radīti darbi. Tie pieder pie Latgales kultūrvēstures muzeja un Svena Kuzmina kolekcijām.
“Sieviete un mēness” ir arī nosaukums vienai no izstādē redzamajām gleznām. Mākslinieces dēls Svens Kuzmins Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka naktij ir bijusi īpaša nozīme Helēnas Svilānes-Kuzminas dzīvē: “Kad mēs mājās viņu likām mierā, tad tajā tumsā un klusumā viņa varēja nodarboties ar savu mākslu, bet man ir aizdomas, ka tur bija kaut kas vairāk, nekā tikai tāds praktiskais apsvērums, kaut vai tīri mitoloģiskā izpratnē, un viņa mēdza dzīvi uztvert diezgan mitoloģiski.
Nakts tomēr ir kaut kāda tāda noslēpumaina un spēcīga, un grūti izprotama sfēra.
Tā ir noslēpumu pilna vieta, kur atrasties. Es arī pats esmu pamanījis, ka šī iemesla dēļ kaut kā strādāt naktīs ir savādāk, tas nav saistīts ar grafiku, tas ir kaut kas vairāk. Kas? Es nezinu. Ne velti viņa par to ne tik ļoti runāja, cik attēloja gleznās. “Sieviete un mēness” ir vienas gleznas nosaukums šajā izstādē, bet, ja jūs ieskatīsieties, jūs redzēsiet arī daudz kur citur gan mēnesi, gan cilvēkus, kas mēnesnīcā kaut ko dara. Gan tīri krāsu kompozīcijas ziņā, tur diezgan daudz tas ir apspēlēts.”
Latgales vēstniecības “Gors” mākslas izstāžu kuratore Guna Kalnača stāstīja, ka Helēnas Svilānes-Kuzminas darbos atklājas arī emocionalitāte un mākslinieciskā brīvība.
“Es mākslinieci personīgi nepazinu, bet, iecerot šo izstādi, kas nu jau ir vairāk ka pusotru gadu atpakaļ, arvien vairāk iepazīstot viņu gan caur laikabiedru atmiņām, gan caur fotogrāfijām, gan caur gleznām, tā sajūtas rodas. Un tā sajūta rodas par tādu ļoti smalku enerģētiku, par cilvēku, kurš ir bijis ļoti emocionāls, kurš zina, ko viņš dara, ir bijis brīvs savā glezniecībā,” atzīmēja Kalnača. “Un es varētu piekrist Svenam Kuzminam, kurš saka, ka viņa mamma ir bijusi viena no tādām pirmajām tā laika modernistēm latviešu mākslā, īpaši šajā pusē, jo viņa atnāca uz Rēzekni, būdama tipiska rīdziniece, mazliet pēc Mākslas akadēmijas pastrādāja Rīgā un pēc tam viņa nonāca šeit Rēzeknē. Un patiesībā gandrīz viss viņas radošās darbības posms pagāja šeit, Rēzeknē. Un tās bija tādas jaunas vēsmas, tā laika jaunākās tendences, kuras viņa ienesa arī šeit glezniecībā Latgales novadā.”
Modernisma vēsmas
Helēna Svilāne-Kuzmina tiek uzskatīta par vienu no savdabīgākajām un ietekmīgākajām Latgales modernisma gleznotājām. Arī izstādes kuratore Guna Kalnača uzsvēra modernisma klātbūtni mākslinieces darbos: “Daudz viņai parādās tādas ekspresionistiskas figūras, daudz parādās sejas, daudz parādās tāda līnija, kas glezniecībā līdz tam nebija tik pierasta. Ļoti ekspresīvi ir viņas darbi, viņa absolūti neiespringst par to, kāda ir kompozīcija, viņa ļoti, ļoti brīvi traktē gan tonāli savus darbus, gan kompozicionāli, viņai laikam pats svarīgākais, kā man šķiet, ir bijis tā brīža viņas emocionālais stāvoklis, tās viņas emocijas, kuras viņa ārkārtīgi ekspresīvi un brīvi ir izpaudusi savos darbos.”
Mākslinieks Osvalds Zvejsalnieks atklāja, ka ar mākslinieci bijis pazīstams no studiju laika Valsts mākslas akadēmijā. Viņš arī sacīja, ka māksliniecei ar Rēzekni bijusi īpaša saikne.
“Interesanta gleznotāja, ļoti laba koloriste, daudz kaut kā te ir tāda, ko var paskatīties, papriecāties un pamācīties.
Žēl, ka tas viņas mūžs bija tik īss. Es domāju, ka viņa nepaspēja līdz galam realizēties,” atzīmēja Zvejsalnieks.
Iedrošinoša skolotāja
Helēna Svilāne-Kuzmina 70. gados no Rīgas pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē, kur strādāja par gleznošanas, kompozīcijas un koloristikas pasniedzēju Lietišķās mākslas vidusskolā. 90. gadu beigās viņa ieguva maģistra grādu mākslas pedagoģijā un turpināja pasniegt arī Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Mākslinieces Helēnas Svilānes-Kuzminas izstādes atklāšanā apmeklētāju vidū bija arī bijušie mākslinieces audzēkņi un kolēģi.
Kristīne Binduka, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Apģērbu dizaina nodaļas vadītāja un Bērnu mākslas skolas vadītāja atklāja, ar ko viņai māksliniece visvairāk palikusi atmiņā: “Es viņu atceros vairāk kā kolēģi. Kā jau katram māksliniekam ir savs viedoklis par to, kas ir labi padarīts darbs, kas ir vērtīgs.
Man patika, ka Helēna nebaidījās pateikt savu domu, ja viņas viedoklis nesakrita ar pārējo pedagogu viedokli.
Parasti komisijās skolotāji izsaka viedokli par audzēkņa darbu, un, ja lielākais vairums teica, ka kaut kas tur nav labi, man patika, ka Helēna atļāvās pateikt, ka – nē, ir labi, un kādās pozīcijās ir labi. Tas ir tas, kas visvairāk palicis atmiņā.”
Viņa arī stāstīja ka Helēna Svilāne-Kuzmina bijusi iedrošinoša un motivējoša skolotāja: “Man patika, ka – kā skolotāja – viņa meklēja katrā audzēknī radošāko, interesantāko devumu, par ko palielīt.”
