Inese Brants ir viena no Latvijas atzītākajām speciālistēm keramikas un porcelāna jomā. Māksliniecei allaž patikuši eksperimenti ar dažādiem materiāliem, tehnikām un idejām – un to ļoti krāšņi var redzēt arī šajā izstādē. Tā sastāv no divām daļām. Mini instalāciju sērijas, kas skatāma vienkopus vienā no muzeja zālēm, kā arī atsevišķiem darbiem, kas iefiltrēti muzeja ekspozīcijā dažādās zālēs.
Mini instalācijas ir kā mazas ainiņas, ko autore kompilējusi no dažādiem porcelāna priekšmetiem, un, tos aplūkojot, pārņem siltas un sirsnīgas noskaņas. Piemēram, uz šķīvja ar romantiska izšuvuma motīvu redzama gracioza vāzīte un krējuma kanniņa, ko vēl papildina sarkanas porcelāna zemenītes un seno laiku pūdernīca. Pie visiem priekšmetiem māksliniece pielikusi savu roku, tos apgleznojot, vai dažas lietas radot no jauna.
“Šī kanniņa ir Kuzņecova [rūpnīcas] vēl pirmskara perioda ražojums, es domāju – es to uztaisīšu. Tai bija apdauzīts deguns un kaut kas vēl, es to restaurēju. Ir ļoti skaisti dažādu veidu zeltījumi. Pelnutrauka pulētais zeltījums labi sasaucas, piemēram, ar misiņa atslēgu. Zeltījumu es veidoju pati, tas pelnutrauks bija pilnīgi balts un bija nācis no kaut kāda humpalnieka,” rāda māksliniece.
Šīs mini instalācijas pati autore dēvē par savām mākslinieces rotaļām, un, kā izrādās, šīm rotaļām, “kājas aug” no kādas mazas rišeljē salvetītes, kas bija saglabājusies no viņas vecmāmiņas laikiem un ko viņa nejauši uzgājusi. Rišeljē viņa izmantoja kāda šķīvja apgleznošanai, tad arī uztaisīja šķīvjus ar smalki tamborētu cimdu motīvu, un tagad jau tapusi vesela sērija “Vecmāmiņas glamūrs”.
Inese Brants skaidro: “Tie vecmāmiņas glamūri ir bērnu dienu sentimentālās atmiņas, jo man bija dažas tantes un mana omīte, un viņu mājās valdīja tas Latvijas laika gars – mēbeles, trauki, iekārtojums, dzīvesstils. Un kad es ciemojos tajās mājās, es tur tā klusiņām pakrāmējos pa tām smukajām mantiņām, man ārkārtīgi patika. Es tās zināju no galvas, bet katru reizi bija liels prieks atvērt to atvilktni un apskatīties, aptaustīt un tad atkal nolikt atpakaļ. Vecmāmiņas lietās bija teātra binoklis, kādi trīs četri pāri ļoti smalki iztamborētu jeb arī tādu ar tillu un izšuvumiem cimdiņu. Viņa tos cimdiņus vilka uz teātri.”
Daļa no izstādes darbiem jau bijuši skatāmi citās izstādēs, un autore ievērojusi, ka tie skatītājos uzjundī arī viņiem ļoti personiskas un mīļas atmiņas un aicina pārdomāt, cik spēcīgu emocionālu bagāžu sevī spēj glabāt senas lietas: “Tā senā lieta veido tiltu uz pagātni. Tā palīdz noturēt atmiņas. Tam priekšmetam nav mākslinieciskās vērtības, bet tam ir neizmērojama sentimentālā vērtība. Un tie vecie priekšmeti mums iedarbina iztēli. Jo savādāk – no acīm nost, no sirds ārā, kā saka. Mana izstāde tieši tāda ir iznākusi, ka viņa runā par tādām lietām.”
Mini instalācijas skatāmas vienkopus vienā no “Dauderu” muzeja zālēm, bet atsevišķi Ineses Brants darbi izvietoti citās muzeja ekspozīcijas zālēs, un skatītājam varētu būt interesanti šos priekšmetus mācēt atrast un saprast, cik lielā mērā viņš spēj atšķirt moderno no vēsturiskā.
Alusdarītavas īpašniekam veltītās zāles ekspozīcijā iefiltrētās Ineses Brants veidotās vāzes ar īrisu motīvu patiešām ļoti dabiski iekļaujas kopējā telpas atmosfērā, tāpat kā greznā vāze un apgleznotais porcelāna šķīvis Kārļa Ulmaņa darba kabineta noskaņā un krūžu komplekts padomju okupācijas laika aģitpunktā.
“Te jau, tā teikt, komjauniešu sapulce ir sagatavota. Te ir tās vecās sienas motīvs, un tad es atradu arī vēl tādus tautiskos dejotājus, kā tajos laikos, jo mana mamma dejoja tautas deju ansamblī un bija tajā vispasaules jauniešu kongresā ar savu deju kolektīvu. Tā kā man likās, ka šis ir dikti piemērots,” teic māksliniece.
Ineses Brants atsevišķi darbi skatāmi arī citās muzeja zālēs. Viņas izstāde “Vecmāmiņas glamūrs” muzejā ‘’Dauderi’’ skatāma līdz 15. augustam. 14. jūlijā, izstādes pirmajā dienā, muzeja dārzā no pulksten 15.00 līdz 17.00 arī tikšanās ar mākslinieci.
