Ar Andri Freibergu Latvijas Radio tiekas viņa darbavietā – Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kur viņš jau vairāk nekā 20 gadu ir galvenais mākslinieks. Savu un kolēģes Kristīnes Pasternakas mazo kabinetu ar skiču kalniem, grāmatu un zīmuļu simtiem viņš smejot sauc par „necilu būcenīti”. Bet tieši te dzimst izcilas idejas.
Sarunu ik pa brīdim pārtrauc paziņojumi mikrofonā topošās operetes „Sikspārnis” dalībniekiem. Tomēr tas netraucē aizrunāties par skatuves mākslas spēju vieglumā meklēt nopietno un par traģisko runāt pēc iespējas dzīvi apliecinošāk. “Ja atveras priekškars un scenogrāfijā giljotīnas karājas, tad man uzreiz liekas, ka to priekškaru uzreiz var vērt ciet. Un arī otra vecā patiesība – ja aktieris raud uz skatuves, man liekas, ka tik aktrisei vai aktierim nepaliek fiziski slikti, jo viņš tik ļoti sevi tērē,” saka Freibergs.
Scenogrāfam Andrim Freibergam šis gads bijis ļoti piepildīts: Maskavā atklāta viņa personālizstāde, kas Rīgā bija skatāma aizpērn, nupat klajā nākusi Margaritas Ziedas grāmata par Andri Freibergu. Savukārt pirmdien, 7.decembrī, viņam piešķirs Izcilības balvu kultūrā. “Man jau mājās saka – kad tad beigsies tās balvas? Šis gads tiešām gan darba apjoma ziņā bijis jaudīgs un, izejot no mana gadu cipara, bišķīt par daudz pat bijis, bet es esmu varonīgi ķepurojies un pēc labākās sirdsapziņas visu darījis. Gan Prāga, gan grāmata, gan mana personālizstāde bija man ļoti svarīgi,” saka Freibergs.
Īpaši jau personālizstāde: “Šī vecā patiesība, ka teātris ir kolektīva māksla, un tiešām – visu laiku tu esi ar kādu kopā vai no kaut kā atkarīgs. Personālizstādē pēkšņi es sajutu sevi kā režisoru – beidzot varu izrežisēt. Uz tās paletes ir šausmīgi daudz krāsu – iedomājieties, ja tās ir pāri par 250 izrādēm. Man gribējās retrospekciju, sākot no Nacionālā teātra seniem laikiem, Jaunatnes teātris un tagad opera. Interesanti paskatīties, kā tas viss ir noticies. Man tas nebija organizatorisks pienākums sakārtot izstādi. Es vadīju ļoti laimīgas stundas tajā nozīmē, ka man pašam to pasjansu, kas saucas Andris Freibergs, spēlēt bija ļoti saistoši.”
Arī par grāmatas izdošanu scenogrāfs ir gandarīts: “Pats grāmatas dizains – respektēti ir mani epiteti, kurus lieto, par mani runājot. Bet tas dizains un melnā grāmatas mala man likās – kā maketa kaste, kuru atver, un tur tā vēsture iekšā. Katrā ziņā es varu būt laimīgs, ka tas, ko esmu darījis, ir kaut kādā veidā nofiksēts un rezultājās grāmatā.”
Andris Freibergs jau vairākus desmitus gadu skolo jaunos scenogrāfus Latvijas Mākslas akadēmijā, un šovasar kārtējoreiz viņa vadībā gūti spoži panākumi Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē. Pirmo reizi šajā prestižajā pasākumā tika pasniegta speciālbalva labākajam scenogrāfijas skolotājam, kura darbs iedvesmojis paaudzes. To saņēma Andris Freibergs.
Savukārt “Spēlmaņu naktī” uz labākā scenogrāfa titulu Freibergs pretendēja kopā ar vienu no saviem studentiem Reini Dzudzilo, kurš saņēma šo balvu: “Profesionāli man likās, ka tas bija ļoti pareizi, ka Reinis to saņēma. Ne tikai tāpēc, lai viņam būtu radošs pacēlums. (..) Es biju pārlaimīgs – tēva rūpe un prieks man bija par to, ka Reinis saņēmis šo atzinību.”
Viņš arī atklāj, ka darbs ar studentiem viņam pašam liek vēl izglītoties un koncentrēties: “Svarīgi, kā tu pats jūties. Otrs, protams, man kā pedagogam svarīgi just, kas es viņiem kļūtu drusku neinteresants vai cilvēciski viņi mani sāktu žēlot, tā nebūtu labi. Pagaidām izskatās, ka man ir, ko viņiem teikt, un mēs vadām tās četras stundas neformāli, bet dažbrīd strīdoties, priecājoties.”
Līdzās darbam ar studentiem Andris Freibergs turpina radīt arvien jaunas un pārsteidzošas skatuves telpas. Lai taptu meistardarbs, vajadzīga iemīlēšanās un radošas laimes sajūta, viņš saka. Nupat nodevis maketu Ērika Ešenvalda operai „Iemūrētie”, ko pirmizrādīs maijā, bet nākamnedēļ jāpabeidz Ibsena „Meža pīles” makets Nacionālajam teātrim.
Sarunas nobeigumam Andris Freibergs uz papīra uzlicis dažas domas, kurās noteikti vērts ieklausīties: “Jo tālāk es dzīvoju, jo nopietnāk saprotu, ko nozīmē šīs augstās lietas – tā ir zeme un tauta, ar kuru esmu vadījis savu mūžu. Un vēl par patiesību, kuru es dzīvoju un kas piešķir jēgu tam, ko es daru – tā ir nenogurstoša cenšanās būt vajadzīgam un dzīvot ar apziņu, ka arī tu esi kādam vajadzīgs.
Tie ir dabiski centieni kalpot te un tagad, ar to es domāju zemi, kurā es dzīvoju, un tautu, kura es piederu. Šo bagātību pa īstam ļauj novērtēt laiks un mani nodzīvotie gadi.
Izvēlos aktīvu dzīves pozīciju, un tas man ļauj joprojām būt labā formā. Tā piederība – tas ir ļoti trausls jautājums, bet es tik ļoti ļaujos tām emocijām par visu, kas šeit notiek, un esmu pārlaimīgs, ka ir noticis, kā ir noticis, un es piederu gan šai zemei, gan šai tautai. To es nedaudz nokaunējies varu teikt, ka ar to es vadu savas vecumdienas un esmu laimīgs.”
Pilna intervija ar Andri Freibergu:
