Kultūras Rondo

Sirds mozaīka. Darbs. Zentas Mauriņas esejas pārlasa Vaira Vīķe-Freiberga

Kultūras Rondo

Krodera aktrise Indra Briķe: Pegijas loma ir ļoti mīļa, bet viena no smagākajām manā dzīvē

Izstāde "Tev ir pienākušas 1243 ziņas" - dzīve pirms interneta

Saziņas daudzveidība dzīvē pirms interneta. Izstāde «Tev ir pienākušas 1234 ziņas»

No 8. decembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Tev ir pienākušas 1234 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Tā vēstīs par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē.

Izstādi veido Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Van Abes muzeju Eindhovenā, Nīderlandē. Ekspozīcijā iekļauti gan privāti arhīvi, gan mākslinieku darbi, kuri katrs stāsta par cilvēku saziņas daudzveidību laikā, kad internets vēl nav paguvis uzsākt savu pasaules savienošanas uzvaras gājienu.

Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze

Izstāde ļaus arī iepazīt māksliniekus, kuru veikumu pieskaita nozīmīgam pagrieziena punktam mūsdienu mākslas vēsturē un kas Latvijā būs redzami pirmo reizi, piemēram, ARTPOOL, Irma Blanka (Irma Blank), Ons Kavara (On Kawara), Viljams Kentridžs (William Kentridge), Dmitrijs Prigovs (Dmitri Prigov), Rūta Volfa-Rēfelta (Ruth Wolf-Rehfeldt), Dīters Rots (Dieter Roth), Marta Rozlere (Martha Rosler), Jirži Valohs (Jiří Valoch), Francs Erhards Valters (Franz Erhard Walther).

Izstādē iesaistīti arī pazīstami jaunākās paaudzes latviešu mākslinieki Andrejs Strokins, Viktorija Eksta un Ingrīda Pičukāne.

Izstāde kuratori: Kaspars Vanags, Zane Zajančkauska, Diana Fransena

Vai atceraties laiku pirms feisbuka ēras un mobilajām īsziņām? Laiku, ko raksturoja telegrammas, adrešu blociņi un glītrakstīšanas burtnīcas. Arī rakstāmmašīnu klaboņa kabinetos un rindas pie telefonu automātiem. Šādas atmiņas pieder stāstam par pēdējām paaudzēm pirms interneta. Viņu dzīvēm.

Saziņa ar citiem un savu atmiņu krāšana – šīs divas darbības varētu visprecīzāk apzīmēt izstādē redzamās laikmeta liecības. Dienasgrāmatas, atmiņu klades, vēstuļu draudzības, ģimenes albumi un citi personīgās vēstures uzglabāšanas veidi savu formas dažādību ieguva, pateicoties tehnikas attīstībai pagājušā gadsimta vidū. Diapozitīvi, "Polaroid" kameras, rokas kameras un citas realitātes fiksēšanas iekārtas līdz mūsdienām nogādā svešu cilvēku pieredzi, kura, jo vairāk mēs tajā iedziļināmies, kļūst arvien pazīstamāka.

“Pats sākums bija ārkārtīgi fizisks. Parasti, kad runājam analogais-digitālais vai virtuālā realitāte, vai ķermeniskā iesaiste analogajos medijos, kad raksti vai lasi, vienmēr bijis mātes teiciens: “Ieslēdz gaismu, nebojā acis; vai - sēdi taisnu muguru pie galda”. Nav dzirdēts, ka teiktu: „Sēdi ar telefonu ar taisnu muguru, neliec ekrānu tik tuvu degunam”,” par izstādes ieceri stāsta viens no tās kuratoriem Kaspars Vanags.

Analogā laika cilvēkam uz vidējā pirksta ir kunkulītis, viņi daudz turējuši pildspalvu rokā. Tas atgādina par periodu, kuram esi savā dzīvē gājis cauri, min Kaspars Vanags.

“Jebkurš pārmaiņu laiks – kari, revolūcijas – ir sirdsēsti arhivāram, kas nozīmē iznīcinātus dokumentus, dokumentu falsifikāciju. Bet tikpat lielā mērā arhīvi cieš, bet arī atbrīvo mūs jauniem skatījumiem, kad mainās vēstījuma pieraksta forma. Tā paslīd garam nemanāma, jo liekas pašsaprotama no dienas dienā. Nepamanām straujās izmaiņas.

Lēciens no analogā digitālajā ir šodienas ģimene – tas ir pusaudzis ar mobilo telefonu un ome ar savām atmiņām par auksto karu un diapozitīvu vakariem ģimenes lokā. Kā var viens ar otru apmainīties ar pieredzi, tas ir būtisks jautājums, kas ir ne tikai teorētisks, bet arī praktisks,” analizē Kaspars Vanags.

Skaidrojot izstādes starptautisko dimensiju, Kaspars Vanags norāda, ka šķitis svarīgi radīt neitralitātes pozīciju, kad runājam par analogo laiku. Tas ir aukstā kara laiks. Ja runāsim tikai no okupētas teritorijas pozīcijas, tas nebūs īsti objektīvi. Tāpēc vēlējušies abas puses iesaistīt. Turklāt izstādes līdzkuratore Diāna Fransena ir pazīstama ar to, ka 90. gados aktualizēja arhīvu lomu muzejā.

Otra izstādes kuratore, Diāna Fransena, pārstāv Van Abes muzeju Eindhovenā, kurš 1936. gadā sāka savu darbību tieši kā modernās mākslas muzejs. No turienes krājumiem nākusi nozīmīga daļa izstādē redzamo mākslas darbu. Arhīvu izmantošana no tīri praktiskas nepieciešamības muzeja darbā nu kļuvusi par mākslas izteiksmes formu.

“Arhīvi kā tādi plašām cilvēku masām mēdz būt nepieejami, un arī tad, ja gūstam iespēju ar tiem strādāt, tie mēdz būt garlaicīgi un nesimpātiski, pārlieku akadēmiski. Šāda attieksme bieži vien ir veidojusies stereotipu ietekmē. Tas, ko man patīk darīt, ir meklēt tādus arhīvus, kuru materiālos ir kāda asprātība vai humors, kuri ir saistīti ar cilvēku dzīvēm, ar to savstarpēju mijiedarbību,” atklāj Diāna Fransena. “Cilvēka aspekts arhīvā ir viens no galvenajiem aspektiem, kuru vēlamies šajā izstādē uzsvērt. Ja tu rīkojies ar arhīvu birokrātiskā pieejā, sekojot jau esošiem, citu izdomātiem noteikumiem, tev jāizmanto cita pieeja, taču, tā kā šeit mēs esam apkopojuši daudz personīgo arhīvu, varam parādīt to, kas vēl var būt arhīvs, kā tas var darboties."

„Šeit ir ļoti daudz stāstu, kas ir izstāstīti, piemēram, caur fotogrāfijām, caur lietām, kuras ļaudis glabā savos bēniņos. Un, no otras puses, te ir arī mākslas darbi, kuri izmanto vai nu arhīvus, vai literatūru, vai citu mediju, lai radītu tieši mākslas darbu. Var atzīt, ka daļu no tiem nav tik viegli uztvert uzreiz, bet tajā pašā laikā mums ir, piemēram, Dīters Rots, kura darbus esam iekļāvuši izstādē. Tas ir tīrs humors! Viņš bija gleznotājs un grafiķis, pazīstams ar savu kritisko attieksmi un vēlmi paust viedokli. Tā nu viņš sāka kolekcionēt dažāda formāta literatūru un tekstus, kuriem viņš nevarēja piekrist vai nevarēja ciest. Krāja izgriezumus no avīzēm un sāka veidot arhīvu – bet, nevis lai kategorizētu šo informāciju, bet gan lai veidotu mākslas grāmatas! Viņš bija diezgan ekstravaganta figūra. Piemēram, šeit mums ir viena no viņa pagatavotajām desām, kuras sastāvā ir avīze, dažādi garšaugi un sīpoli. Avīze, kuras veidotājus Rots necieta tiktāl, ka šādas desas pagatavoja veselas piecas,” stāsta Fransena.

Daļa no izstādē iekļautajām personīgajām atmiņām un to fiksējumiem ir ja ne anonīma, tad to īpašnieku personības skatītājam, visticamāk, arī paliks izstādes ietvaros, taču ir arī piemēri, kuros varam ieskatīties pazīstamu cilvēku atvilktnēs. Piemēram, grafiķa un mākslinieka Edgara Ozoliņa īpatnajos nākotnes kaldinājumos, kuri izstādē savietoti līdzās ar stāstu par kādu interesantu aizraušanos ar fotogrāfiju.

Izstādē aplūkojams Edgara Ozoliņa, kurš zināms kā Zentas Ērgles un Margaritas Stārastes darbu autors, slepens un privāts projekts - nacistiska fantāzija par iztēloto Latviju, kuru varētu nodibināt Islandē un sagatavot tur superlatviešus, kas ierodas un atbrīvo okupēto Latviju, stāsta izstādes kuratore Zane Zajančkauska. Turpat arī Līvijas Patihmas arhīvs, kas veidojusi fotogrāfiju sērijas, savus privātos mākslas projektus.

Izstādē iekļautie darbi risina ne tikai personīgus stāstus, bet arī mūsu attiecību izmaiņas pret dažādiem informācijas nesējiem, piemēram, grāmatām. Angļu rakstniece un performanču māksliniece, Londonas Goldsmita koledžas pasniedzēja Sīzona Batlere aizraujas ar radošo rakstniecību, un izstādē būs iespēja skatīt viņas veidoto performanci, kuras atribūtika sākotnēji atgādina ķīmijas laboratoriju, taču šķidrumu vietā traukos ir... no grāmatām izgriezti vārdi.

Sīzona Batlere

„Tātad šajos traukos ir vārdi, kuri ir izgriezti no grāmatām un sadalīti pa vārdšķirām,” stāsta māksliniece. „Šeit, piemēram, ir dažādas darbības vārdu formas, te – palīgvārdi, saikļi, prievārdi. Tas, ko es izdarīju – paņēmu Hansa Kristiana Andersena pasaku un pārtulkoju to, norādot katram vārdam viņa vārdšķiru. Varētu teikt, izveidoju teksta gramatisko karti. Tātad literārs teksts, pārtulkots tīrā gramatikā. Tad es izgriezu vārdus no kopumā sešām grāmatām, kuras ir par iedvesmas zudumu, par dažādu autoru pieredzi, kad tie vairs nespēj parakstīt. Savā performancē es samainīšu vārdus no šīm grāmatām ar Andersena tekstu, sekojot gramatiskajai kartei – kurā vietā jābūt kurai vārdšķirai. Izstādes atklāšanā es šo vārdu samainīšanas performanci veikšu ar brīvprātīgo palīdzību, kurus nodrošina muzejs. Un līdz pat izstādes noslēgumam februārī šie paši brīvprātīgie veiks apmaiņas procesu katru dienu, divu stundu garumā.”

Kaut neliels, bet tomēr nozīmīgs varētu izvērsties ieskats dienvidāfrikāņu mākslinieka Viljama Kentridža videoprojektā. Šī gada janvārī noslēdzās viņa apjomīgais projekts “Plānais laiks” Vaitčepelas galerijā Londonā, nu daļu no veikuma varam iepazīt arī Rīgā.

„Viljams Kentridžs ir pēdējā laikā ļoti populārs Dienvidāfrikas mākslinieks, kura risināmo problēmu lokā allaž ir rasisms un aparteīds, kas saistāms ar viņa valsti. Viņš ir izcils zīmētājs, veido instalācijas gan ar zīmējumiem, gan animāciju. Bet vēl bez tā Kentridžs ir pazīstams ar asprātīgo pieeju, kā viņš redz pats sevi un pasauli, tajā pašā laikā neaizmirstot šai redzējumā iekļaut to dzīvi, kāda tā ir Dienvidāfrikā, kur savulaik aparteīds diemžēl bija daļa no ikdienas. Tas, ko redzam šajā mākslas darbā, ir autora gājiens cauri vecai enciklopēdijai. Lūk, viņam tipiskais apģērbs – Kentridžs allaž staigā baltā kreklā un melnās biksēs. Kā redzam video attīstībā, enciklopēdijā lasāmā informācija atdzīvojas reizē ar pasauli, kas veidojas apkārt autoram. No sākuma tā vēsta par tehniku, bet pēc tam jau par Visumu un Laiku, un Telpu. Mēs brīdi pa brīdim pamanām arī autora tekstus, kas apzīmē viņa emocijas, piemēram: “Nost ar mīlestību!” – jo šajā epizodē viņš ir nomākts, kā to redzam pēc gaitas. Bet nākamajā epizodē jau parādās figūras, kuras apzīmē prieku un ir tērptas tradicionālajās afrikāņu drānās," komentē Diāna Fransena.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti