Es nolēmu rīkoties racionāli, un apmeklēju izstādi tās aktīvās uzbūves sākuma un beigu datumos, ik pa brīdim iemetot virtuālu aci tiešsaistē translētajos notikumos iekārtošanas vidusdaļā.
Tas, ka Dubultu betona vilnī notiek kas neparasts, redzams jau pa gabalu.
Ēku klāj protestu estētikā ar melnu spreju aprakstīti banneri, kas brīvi plīvo vējā. Turpat arī izstādes informatīvais lielformāta plakāts, kurā paralēli latviskajam tekstam un pamatinformācijai kas/kur/kad ar melnu marķieri angliski uzreiz uzšņāpti izstādes saukļi "PAR radīšanu, cerību, dialogu, iekļaušanu, (mākslas) mīlestību, apmaiņu. PRET naidu, vardarbību, noraidījumu, dusmām, pasivitāti, negatīvismu".
Ienākot pa stacijas stikla durvīm, skatītāju sagaida ar skoču salīmēts kartona portāls, kuram piekļāvusies biļešu kasu būdiņa. Pirmoreiz apmeklējot izstādi (tas notika pāris dienas pēc projekta starta datuma, tāpēc jau varēju ieraudzīt ko vairāk par zāles viducī sakrautām materiālu grēdām), es ienācu ar tīrām kartona plāksnēm izklātā telpā. Tobrīd vairāki cilvēki savā nodabā laikam līmēja ciet logus. Telpas vidū atrādās dažas ar brūnu iepakojuma skoču pilnībā notītas mēbeles, uz kurām drīzuma bija plānota RSU studenšu Sandras Lodes un Madaras Ivertes saruna par sievietes ķermeni mākslā. Turpat neliels, improvizēts ofiss, popkorna un kafijas automāts ar iespēju brīvi pašapkalpoties. Telpas malās vairāki ļaudis ko grieza, līmēja, zīmēja, un pats mākslinieks, ik pa brīdim pieslēdzoties te šur, te tur, planēja pa instalācijas telpu.
Teikšu godīgi, man kā atturīgai baltietei bija jāpārvar sākotnējais mulsums, lai no jauna ienāktu šajā iepriekš tik publiskajā, utilitārajā stacijā, kurā šobrīd fiziski sajūtamā, spēcīgā intervencē ienākusi neformāla, mežonīga un demokrātiska (jo katrs drīkt brīvi pielikt roku) mākslas parādība ar nevienu taisnu leņķi un līniju. Protams, man acumirklī prātā raisījās atsauces ar nabaga jauno latviešu mākslinieku darbību, kad zini, ko vēlies, bet nav no kā, un tad ņem brīvi pie miskastēm atrodamo otrreizējo kartonu un citas pa rokai atrodamas sastāvdaļas, taču šeit kartona krāvumi bija jauni un svaigi, skoču ruļļi vienādi un rakstāmrīki melni – apzināta materiālu izlase, kas veikta līdzīgos mākslas projektos jau iepriekš. Tāpat arī
visa šķietami spontānā, pašorganizētā pūļa radošā darbība patiesībā ir rūpīgi un neuzkrītoši autora virzīta.
Šajā brīdī noderīgi ko vairāk pastāstīt par pašu Hišhornu un viņa projektiem. Tomass Hiršhorns ir pasaulē atzīts, Šveicē dzimis, Parīzē strādājošs mākslinieks, kurš veido lielizmēra, telpu aptverošas instalācijas, kas ar vietējo kopienu aktīvu līdzdalību tiek cauraustas ar asu politisko un sociālo kritiku gan fiziskā veidā, gan rīcības formā. Hišhorns jau vairākas desmitgades atkal un atkal visdažādākajās publiskajās vietās (sākot ar parastu parku Bronksā, caurskrienamu dzelzceļa staciju Bielē, Šveicē, un beidzot ar elitāro Palais de Tokyo Parīzē) būvē instalācijas pēc savas rūpīgi izstrādātas metodes, kuru obligāta sastāvdaļa ir apkārt mītošo iedzīvotāju iesaiste, kopā ceļot, līmējot, izsakoties, kritizējot, veidojot pašiem savus mikro projektiņus.
Šai laicīgajai telpai ir jākļūst par forumu, kurā uzverd teritorijas kaislības, tiek uzņemti izstumtie un uzklausīts ikdienišķo, "mazo" cilvēku viedoklis par globālām tēmām.
Būvniecībā tiek izmantoti tikai "ne-elitāri" materiāli kā kartons, līmlente, putuplasts, ietinama plēve – kas sevī neietver nekādas semiotiskas ziņas. Tam visam pāri sauklis "Enerģija=jā! Kvalitāte=nē!", kura ietvarā risinās īpašas darbnīcas. Tāpat arī vēlams, lai nebūtu konkrētas projekta programmas –notiekošais rītdien tiks izsludināts tikai šodien, taču svarīgi, lai kāds vienmēr te būtu un apdzīvotu instalāciju.
Krievijas karš Ukrainā publiskajā mediju telpā sākotnēji aizēnoja faktu par mākslinieka divu nedēļu aktīvo klātesamību tepat Dubultos, taču vienlaikus tas viņa rezidencei piešķīris negribētu, bet pastiprinošu jēgu. Instalācijā izvietotajos, lielajos TV ekrānos nemitīgi zib apzināti ieslēgti "BBC" un "Ukraina24" ziņu sižeti ar trauksmi raisošiem sižetiem par netālo karadarbību, un, lai arī cik uzmundrinoša šķistu radoša, brīva darbošanās ar melno aerosolu un pancīgu saukļu rakstīšana, drūmā noskaņa visu laiku glūn pār plecu.
Izstādes orģinālais nosaukums ir "Art=Shelter" jeb māksla kā patvērums, un tās vadmotīvs ir autora bieži lietotais termins "precariousness", kura tiešs tulkojums man sagādāja grūtības. Google tulkotājs vēsta īsi – "nedrošība", bet šķiet, ka mākslinieks to izmanto plašākā nozīmē. 5. maijā notikusī publiskā saruna ar autoru (kas atšķirībā no pārējiem izstādi pavadošajiem notikumiem bija izsludināta jau agrāk kā vienu dienu iepriekš) bija ar nosaukumu "Why precariousness is the future", un tās laikā Hiršhorns caur savu iepriekšējo instalāciju piemēriem un pieredzi pamazām izskaidroja savas radošās darbības mērķus un līdzekļus to sasniegšanai. Manuprāt, viņa vēlme ir uztvert un koncentrēti translēt sabiedrības vibrēšanu, ņudzekli, patstāvīgo spriedzi – lūk, tā es drīzāk tēlaini tulkotu piņķerīgo vārdu "precariousness". Padarīt redzamu un taustāmu ikdienas publiskās telpas nemieru, ko veido katra indivīda iekšējā trauksme par savām un pasaules problēmām. Tas tad arī notiek ar viegli griežamā kartona, putuplasta un plēves palīdzību, kas projekta aktīvās fāzes laikā noteiktā telpā tiek uzkrāts dienu no dienas, līdz slāņu slāņiem kā smilšu kārtiņas smilšakmenī nogulsnējoties, beidzot atklājas kā vienota, nolasāma masa.
Dažādās vietās atkārtojot izstādes norises shēmu, mākslinieks ir izgudrojis un noslīpējis metodi – vizuālu valodu, ar kuras palīdzību redzami atkodēt tikai intuitīvi nojaušamu, bet visaptverošu trauksmi.
Vienlaicīgi šīs drebošās sajūtas fiksēšana un tās eksistences pierādīšana ir pretošanās šķietamajai varas piedāvātajai stabilitātei. Te es runāju par varu kā jebkuru politisku spēku – arī ar tik pat maigu sakodienu kā mūsu šī brīža Latvijā – kas balstās uz likumā apliecinātām varas pozīcijām, pārspēku pār indivīdu. Lai arī cik labticīgi un pilsoņu labā būtu būvētas varas institūcijas, to noturība iespējama vienīgi konsolidētā, stabilā, paredzamā spēkā un virzībā, kas nostiprināta drukātā, dzelžainā likumā. Šādā politikā, vai tā būtu kontinenta vai miesta padomes mērogā, nav vietas drebelīgām šaubām un trīsošai nedrošībai, kas tomēr kā netverams vējš nemitīgi erodē varas nama betona pamatus.
Turpinot par manu pirmreizējo izstādes apmeklējumu.
Ienākot svaigi kartonētajā, vēl tīrajā telpā, man radās vēl viens jautājums: vai šobrīd populārais sauklis par iekļaušanu, kāds redzams arī uz šīs izstādes plakāta, tiks reāli īstenots; vai izstādes rīkotājiem būs vēlme to īstenot.
Nereti kā sociālajos uzņēmumos nodokļu atlaižu vārdā, tā arī mākslas projektos šī brīža trendīguma pēc "iekļaušana" ir visai nosacīta un rīkotāju ērtuma robežās. Pie tam publiskā telpa – stacija – ir krustpunkts, kur visbiežāk ir spiesti satikties vieni ar otriem – tiem dīvainajiem un nesaprotamajiem. Vērojot Dubultu projekta attīstību, ātri vien tapa skaidrs, ka mākslinieks un kuratore Inga Šteimane, kas ir tikpat klātesoša un līdzdarbīga, brīvi un bez liekiem jautājumiem uzņem katru, kas ticis tālāk par biļešu lodziņu, kaut vai lai izskrietu cauri kartonu biežņai uz stacijas labierīcībām. Par šādu pieeju un atteikšanos no stilīgai mākslai piemītošā elitārisma liecina gan deviņgadīga meitenīte kā tiešsaistes didžejs kādā no daudzajām projekta live-sesijām, gan visdažādākie un reizēm negaidītākie pavadošie pasākumi (piemēram, karaoke vakars vai Moldovas jaunieša stāsts par dzīvi Latvijā).
Gribi nākt te, būt un ko darīt, varbūt vienkārši iedzert kafiju par brīvu un dīvānā paskatīties televizoru? Nāc un esi!
Līdz ar to man nebija lieku pārsteigumu, kad, vēlreiz ierodoties Dubultu stacijā, tā bija piedzīta līdz pēdējam un izskatījās kā Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā – kā tad, kad pēc daudzu stundu nakts reiva sesijas tiek beidzot ieslēgta gaisma. Šajā gadījumā es nerunāju par ar alkoholu un citiem šķidrumiem pielietām, lipīgām grīdām, nebūt ne, bet gan sienām un grīdām, un griestiem, kas blīvi noklātas ar visdažādākajiem skatītāju/dalībnieku vēstījumiem. Tie ir gan naivi zīmējumi, gan tekstiņi un ķēpiņas, gan te viesojošos dzejnieku lirikas lapas un lasīto lekciju pieraksti. Putuplasta saules un abstrakti izgriezumi, menbaltas izdrukas un dažādi uzskati par dzīves jēgu lieliem un maziem burtiem. Šķiet, ka ar pieejamajiem, vienkāršajiem materiāliem ir izdarīts teju viss, ko no tiem var izspiest. Sevišķi amizantas ir 3 ar skoču nolīmētās kušetēs, kas atdalītas ar improvizētām kartona starpsienām. To anonīmo autoru motīvi nav zināmi, tas viss saplūst vienotā, raibā rasolā.
Šī izstāde patiesi būtu jāuzlūko kā tāds micēlijs, ķērpis vai cita simbiotiska, dzīva būtne, kas Dubultu stacijai apaugusi kā liels, plūstošs organisms.
Vai šāda māksla šobrīd var piedāvāt patvērumu? Vai kartona konstrukcijas ir drošākas par uz izstādes sienām salīmētajām izdrukām ar nelaimīgu bezpajumtnieku trauslajām nakts ligzdām no plēves un atkritumiem? Diemžēl laikam nē. Politika un vara, nemaz nerunājot par karu kā varas agresijas kulmināciju, ar buldozeru vai kādu bumbu var šo saskočoto instalāciju aizšķūrēt vienā mirklī. Taču cerību dod tas, ka arī, pat ja nebūs šādas vai citādas sabiedrības nedrošības, vibrēšanas vizuālas fiksācijas, tā ņirbēšana tāpat nekur nepazudīs un sagādās mums visiem iepriekš neparedzamus pārsteigumus.
Tomasa Hišhorna izstāde "Māksla=Patvērums" redzama Dubultu Mākslas stacijā katru dienu līdz 29. jūnijam no pulksten 9.00 līdz 17.30.
