Festivāla vecāki – tā kuratori, mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti – stāsta, ka izstādei atlasītie 13 darbi aplūko trīs tēmas šī brīža pasaules notikumu kontekstā – paplašināto realitāti, virtuālo realitāti (kas nav gluži tas pats) un karu. Izstādē redzami Debbie Ding, Jacob Kirkegaard, Mario Klingemann, Hayoun Kwon, Memo Akten, Laurent Mignonneau & Christa Sommerer, Sahej Rahal, Allison Stewart, Theo Triantafyllidis, kā arī Alvja Misjuna, Sabīnes Šnē un Jurģa Petera darbi.
Ekspozīciju papildina interesanti veidota mājaslapa, kur skatītājs par katra autora radīto un Sporta ielā eksponēto var uzzināt jau pirms klātienes ierašanās. Tā šoreiz daru arī es, lai gan tā nav mana ierasta rīcība – parasti ar mākslas darbu vispirms izvēlos satikties aci pret aci, lai gūtu intuitīvus un mirklīgus iespaidus, un tikai pēc tam pieķeros aprakstu lasīšanai. Taču tā kā jaunāko tehnoloģiju māksla nav manā ikdienas ēdienkartē, uz izstādi braucu jau teorētiski sagatavojusies.
Parasti, dzirdot par zinātnes un mākslas saplūšanu, kļūstu bažīga, jo jau vairākkārt esmu apdedzinājusies – nereti zem šīs daudzsološās un neparastās simbiozes paslēpti vien vizuāli krāšņi triki, kas apžilbina skatītāju ar krāsainām liela izmēra projekcijām un primitīvu interaktivitāti. Jauno mediju kultūras centra RIXC komanda ar savu iespaidīgo, vairāk nekā 20 gadu darba stāžu garantē, ka šoreiz man nebūs jākļūst par ņirbošas dailes upuri. Lai arī šogad izstāde "Trauslā realitāte" ir izteikti vizuāla, katrs no tās darbiem atspoguļo savu oriģinālu tēmu un arī atšķirīgu tehnoloģisko risinājumu pielietojumu.
Vienlaicīgi lielāko daļu šeit redzamās mākslas vēstījumu vieno kāds saskares punkts ar dabu kā pašvērtīgu, autonomu superorganismu. Ar to mums vai nu sadzīvot vai tam pretoties
Ienākot "kim?", skatītāju appludina audio jūklis, kas līdzīgs "Fantodroma" multenes skaņu celiņam. Daži mākslas darbi pārbalso citus, tādējādi nedaudz nozogot katram veltāmo uzmanību. Kā pirmās apskatāmas Allison Stewart izdrukas ar nu arī mums jau labi pazīstamajām izdzīvošanas somām. Spriežot pēc daudzajiem šai tēmai veltītajiem televīzijas šoviem, survaivalistu kustība ir kļuvusi par ko patērētāju sektai līdzīgu – apokalipsē, kas noteikti tūlīt, tūlīt pienākšot, (vienalga, lai kāda tā būtu) dzīvs paliks tikai tas, kam iespaidīgāks un firmīgāks ekipējums. Tas tik būs laiks, kad izpausties! Šo sajūtu turpina arī pretī esošais video (Theo Triantafyllidis "Kurss uz radikalizāciju"), kurā muzikāla dopinga pavadībā dažnedažādu videospēļu avatāru pūlis slaktē viens otru, haotiski virzoties pa ekrānu. Autora iecerētā salīdzinājums ar ASV eksprezidenta Trampa sakūdīto Baltā nama ieņemšanu ir nepārprotams. Raugos šajā un domāju – bet kas būs, ja tā apokalipse, pasaules gals būs lēns un rēns, teju nenotverams, kura laikā survaivalistu somas iztukšosies jau pirmajās dienās?
Blakus esošais Mario Klingemann "Nervu sabrukums" kontrastējot rada tieši šādu noskaņu. Mākslīgā intelekta ģenerētie attēli vairāk atbilst darba angliskajam nosaukumam "Neural decay" – nervu sadalīšanās, trūdēšana, kas, kopā ar senatnīgo fotogrāfiju imitāciju, uzdzen fizioloģiskas asociācijas par mirušu ķermeņu lēno noārdīšanos.
Blakus kabatā, kā es šoreiz vēlētos dēvēt "kim?" telpas, es caur projekcijas logu ieskatos alternatīvā pasaulē – pa džungļiem soļo ne-radījums, kaut kas starp tarantulu un pārakmeņotu gliemezi. Tas ir Sahey Rahal "finalforest.exe". Mani ar mākslīgi radītā, neskartā dabas vidē mītošo TO savieno mikrofons, un šoreiz esam apgrieztās lomās – ja parasti cilvēks mirstīgais, ir tas, kas reaģē uz virtuālās pasaules stimuliem, tad šoreiz Radība (cik ātri gan manas smadzenes pieņem ko tādu par dzīvu esošu!), līdzīgi kā bērns mātes vēderā, dzird ārpasauli/manu realitāti. Ik pie trokšņa tas izverd melnai lavai līdzīgus burbuļus un zaudē savas ekstremitātes. Tas brūk un raustās, šķiet, es to sāpinu, un manam apmānītajam prātam paliek viņa žēl. Turpat aiz sienas vēl viens mākslas darbs, kurā arī tiek apskatīta neskartās dabas tematika. Tas ir videospēļu estētikā veidotais Hayoun Kwon "489 gadi" – sargkareivja stāstījums par demilitarizēto, bet patiesībā visvairāk pasaulē bruņoto zemes strēli starp sadalītās Korejas robežām.
Kā nākamo aplūkoju Memo Akten "Visu uzraugošās mīlošās žēlastības mašīnas / dziļākās meditācijas #1-#6", kas ir izstādes skaņu kakofonijas galvenais avots. Tā ir 4 minūtes gara video cilpa, kas atgādina LSD tripa halucinācijas. Arī pie šī darba savu virtuālo roku pielicis mākslīgais intelekts, tiesa, autora montāžas vadībā. Neuzkrītoši fonā skan 1967. gadā Richard Brautigan publicētā un līdzīgas tēmas darbos jau iepriekš citētā poēma par svētlaimīgu tehnoloģiju un dzīvo radību līdzās pastāvēšanu. Iekš video animācijas tas tiek apspēlēts burtiski, tehnikas simboliem virpuļos un izplūstošos apveidos apvienojoties ar dabas tēliem. Vairāk par pašu ideju mani šajā darbā piesaista uzskatāmais GAN – Generative adversarial network – atspoguļojums (izmantots arī iepriekš pieminētajā "Nervu sabrukumā"), kas nu ir pieejams arī parastiem cilvēkiem. Īsumā –
ja kādreiz ar virtuālā saprāta radītu attēlu mēs (mēs – tehnoloģiju patērētāji, ne radītāji) sapratām mākslinieka veidotas, uzkodētas programmas ievadītu uzdevumu izpildes rezultātu, tad šobrīd AI (Artificial Intelligence) ir nepieciešami vienīgi atslēgas vārdi vēlamajam.
Programma, izanalizējot, tūkstošiem attēlu, rada vidējo statistisko, kas vairāk vai mazāk atbilst nepieciešamajam. Protams, sarežģītākos uzdevumos iespējami kropļojumi – dīvaini leņķi, formas, nobīdes, bet paredzu, ka tas drīzumā kļūs par jaunu, pašvērtīgu, vizuālu trendu. GAN uzvaras gājiens, protams, radījis jaunus papildjautājumus par objekta autortiesībām un autentiskumu, kā arī falsifikāciju draudiem jau ārpus mākslas jomas.
Otrpus Laurent Mignonneau & Christa Sommerer interaktīvā instalācija "Mušas portrets", kas, kā novēroju, savas vienkāršās dabas pēc, ļoti piesaista skatītāju uzmanību. Mušu bars sastājas pretī esošā cilvēka apveidā, taču jaunradītais siluets, portretētajam kaut nedaudz sakustoties, atkal pārtop haosā. Kukaiņu nemiers vēstot par selfiju kultūru, un garāmgājēji patiešām pie ekrāna līp kā mušas uz medu, apliecinot pašattēla suģestijas spēku.
Nākamajā telpā pie sienas piekārta 3 daļu datorgrafika "Pelēks zelts, melni ezeri, balts latekss", kurā 90. gadu datormācības grāmatas estētikā Sabīne Šnē aplūko zemes dzīļu bagātību – retzemju metālu – 17 īpaši retu un īpašu dārgu ķīmisko elementu klātesamību mūsdienu tehnoloģijās. Pretī tam redzams paplašinātās realitātes rīku komplekts, kurā skatāms Debbie Ding "Tukšums". Jāatzīst, ka nepelnīti nespēšu objektīvi iedziļināties šī darba apskatā, jo esmu pagalam nepieredzējusi paplašinātās realitātes apceļotāja.
Uzvelkot ķiveri, paņemot rokās abus puļķus un mēģinot savākt skumju jūrā dreifējošas mazuļu galviņas, ar laivu ieskrēju drupu sienā. Izklausās uzjautrinoši, bet šis neesošais trieciens atbalsojās manos nervos kā reāls, nepatīkams impulss, liekot sarauties pa īstam.
Tas vēlreiz, man personīgi apliecināja, ka jautājums, vai cilvēka saprāts vispār ir spējīgs pretoties virtuālajai simulācijai, ir pamatots.
Tepat blakus, šķiet, izstādes aktuālākā instalācija – Jurģa Petera "Alternatīvā realitāte". Autors pievērsies nevis alternatīvās realitātes iespējām datorpasaulē, bet gan informatīvajam propagandas laukam teroristiskajā kaimiņvalstī, kurā kā visīstākajā patiesībā mīt lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju. Sarkastiski piebalsojot Kremļa vēstītājam, ka kara jau nemaz nav, tikai tāda specoperācija, sanāk, ka arī nav bojāgājušu krievu karavīru.
Izmantojot mašīnmācīšanās rīkus, kritušie karavīri ir nozuduši no foto fiksētajām pēdējo savas dzīves mirkļu vietām.
Arī planšetēs ekrānā tie tiek raupji un nesaudzīgi izdzēsti no sociālo tīklu fotogrāfijām. Mākslinieks ir tieši un kodolīgi pārņēmis totalitārās varas informatīvā kara instrumentus, rādot ļoti uzskatāmu to darbības demonstrāciju.
Izstādes ekspozīcijas noslēgumā pēc tās dinamiskās vidusdaļas ir redzami divi rimtāki mākslas darbi. Pirmais no tiem arī zināmā mērā veltīts Ukrainas tematikai – Jacob Kirkegard 2006. gadā radītā instalācija "AION", kas sengrieķu valodā nozīmē "bezgalība". Viņš apmeklējis vairākas Černobiļas zonas pamestās ēkas, un tajās veicis skaņu ierakstus, kurus vēlāk turpat atskaņojot un atkal dzirdamo ierakstot, telpas sākušas zumēt un rezonēt pašas savā atbalsī. Lielā ekrānā redzami statiski videokadri ar jau zināmām radioaktīvām, nolupušām sienām un sapelējušām grīdām, kas, pieaugot skaņas intensitātei, sāk pārvēsties hipnotiskā starojumā. Aiz šīs video kabīnes izstādīts mākslinieka Alvja Misjuna "Miers tīklā", kas pastaigu "Trauslajā realitātē" noslēdz ar šim autoram raksturīgo smalkā humora noti. Tas ir ekrāns ar tīklojumu un tāda kā laika ritējuma apgrauzta kolonna, svētais Grāla kauss, kurā ieguldīts kvadrātkods. Izmantojot savu viedo ierīci, skatītājs var gūt WEBVR jeb virtuālās realitātes tīmeklī pieredzi. Es šo pieredzi izvēlos izbaudīt jau mājās pie sava plašā stacionārā datora monitora, nokļūstot Namībijas tuksnesim līdzīgā ainavā.
Pēc autora vēlēšanās es esmu tuksneša smiltīs kritis zariņš vai akmentiņš. Arī citi tā brīža šīs virtuālās pasaulītes apmeklētāji ir līdzīgās lomās – tādā veidā mēs vienkārši esam kopā, bet mums nav atļauts izmantot valodu vai jebkādus citus saziņas veidus, lai neizjauktu mieru un kārtību.
Es ļoti novērtēju šīs izstādes iekārtojumu. Ne vien darbu fizisko novietojumu salīdzinoši nelielajā telpā, bet tieši to idejisko scenogrāfiju. Lai arī katrs no mākslas darbiem pārstāv savu tēmu un arī tehnisko iespēju nišu, tie savās nelielajās kvadrātmetru kabatiņās ir grupēti tādās kā esejas rindkopās, kas plūstoši pāriet viena otrā, neradot liekus sānlēcienus no virzītā stāsta. Vienlaicīgi, ja iedziļināmies katrā no ekrāniem/izdrukātajiem attēliem, mums ir iespējā ienirt pilnīgi citā, atškirīgā sub-pasaulē ar savām problēmām un aktualitātēm. Šīs daudzās realitātes spēj eksistēt paralēli, bet nesaskarties – tā ir virtuāla lauka un mūsu pašu iztēles īpatnība. Tas, protams, piedāvā plašas iespējas eskeipismam, taču vienlaikus ir draudīgi. Patiesība ir tikai viena. Izstādes nosaukums angļu valodā ir "Splintered realities", kas ne visai precīzi atbilst tulkojumam "Trauslā realitāte". "Splinter" nozīmē "skaidas, lauskas, šķembas", un tā arī redzu izstādes virstēmu – visi trīspadsmit mākslas darbi ir kā sasista stikla trauka lauskas, kurās katrā dažādi atspoguļojas jau tā izlietais, bīstamais saturs – esam iedarbinājuši ko tādu, ko apstādināt vairs paši nespējam.
