Kultūras Rondo

Frančeskas Kirkes dialogs ar mākslas muzeja "Rīgas Birža" ekspozīciju

Kultūras Rondo

Juris Kronbergs: Idejas nāk prātā no radīšanas prieka

Sarunas izstādē "Nenorunātās tikšanās": Driants Zeneji un Kristaps Epners

Sarunas izstādē «Nenorunātās tikšanās». Stāsta Driants Zeneji un Kristaps Epners

Albāņu mākslinieka Drianta Zeneji darbs “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts” un latviešu mākslinieka Kristapa Epnera darbs “Utopija tagad un šeit” ir divi stāsti izstādē "Nenorunātās tikšanās”, kas aplūkojama Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls".

Izstādes nosaukums patapināts no Arkādija un Borisa Strugacku stāstu krājuma un paskaidro ekspozīcijas galveno ieceri – pētīt zinātniskās fantastikas ietekmi gan mūsdienu, gan pagājušā gadsimta nogales mākslā. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" sarunas ar izstādes māksliniekiem par zinātnisko fantastiku un utopiju.

Driants Zeneji: Pamestas ainavas skaistums ir manas komandas redzējuma veidotājs

Albāņu mākslinieks Driants Zeneji savos darbos apvieno personīgus un kolektīvus stāstus, un būtiska loma to atveidē ir arī utopijas idejai, nepiemirstot ironijas un mīta potenciālos efektus mākslas darbā kā radošā procesa galarezultātā. Viņa darbs “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts” pārstāvēja Albāniju šīgada Venēcijas mākslas biennālē. 

Darbs ir divkanālu videonstalācija – filma, kurā sekojam līdzi piecu jauniešu ceļojumam mistiskā, pamestā, industriālā teritorijā. Tā iersomi Zeneji guvis no albāņu fiziķa un un rakstnieka Ariona Hīsenbegasa zinātniskās fantastikas romāna “Ceļā uz Epsilonu Eridani”, kurš iznācis mākslinieka dzimšanas, proti, 1983. gadā. Romāna sižets risinās Albānijas ziemeļaustrumu pilsētā Bulkizē – hromīta raktuvēs. Šim izraktenim ir bijusi būtiska loma Albānijas industrializācijā, un, bezmaz vai likumsakarīgi – arī ekonomisko un politisko sadursmju izraisīšanā.

Driants Zeneji. “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts”

Savukārt kino cienītāji Drianta Zeneji darbā pamanīs līdzības ar Andreja Tarkovska šedevru “Stalkers”. Vai šī līdzība panākta apzināti, skaidro pats autors.

"Jūs neesat pirmais, kurš norāda uz šīs Tarkovska filmas un mana darba vizuālo līdzību. Taču tā ir tikai sagadīšanās.

Mana paaudze ir uzaugusi ar šo vizualitāti un, iespējams, zemapziņas līmenī tā ir kļuvusi par bezķermenisku mūsu ķermeņu daļu. “Stalkeri” neesmu izmantojis kā apzinātu atsauci,

taču pamestas ainavas skaistums, kādu to redzam šajā filmā, kļuva arī par manas komandas redzējuma veidotāju –mēs redzam to, kas mums notiek apkārt," skaidro Driants Zeneji.

Mākslinieks ir dzimis Albānijā drīz pēc komunistiskā režīma krišanas un uzaudzis vidē, kurā viss ir pamests, kur valda distopija un tas noteikti esot veidojis viņa skatījumu uz realitāti.

"Es studēju skulpturālo tēlniecību, pēc izglītības esmu tēlnieks, taču esmu strādājis arī ar filmu – tieši kā ar materiālu. Tādā gadījumā darba rezultātu es uzskatu par videoskulptūru.

Varbūt šeit tik labi to nevarat redzēt, taču, kad mans darbs tika izstādīts Albānijas paviljonā Venēcijas biennālē, tas tika izvietots tā, lai rastos sajūta, ka atrodaties skulptūras iekšpusē," par savu darbu stāsta Zeneji.

Viņš atklāj, ka filmām pievērsies 2007.gadā, jo filmu ir vieglāk paņemt līdzi, lai dotos turp, kur viņš vēlas doties.

"Tolaik biju tēlniecības students Itālijā, un bija ļoti grūti kaut kur aizbraukt, atstājot darbu “vienu pašu”. Iepazīstot digitālo video un foto, es sapratu, ka tas ir ideālais medijs, kurā strādāt un kuru vadāt sev līdzi ceļojumos," atklāj Zeneji. "Tomēr es neesmu pazaudējis ideju par filmu kā par skulptūru. Runājot par šo darbu, “Varbūt kosmoss nav nemaz tik neparasts”, to no manām iepriekšējām videoinstalācijām atšķir tas, ka tā ir “tikai” viena filma, viens stāsts – gluži kā atvērta grāmata."

Zeneji norāda, ka mākslas kritiķi, kuri par šo darbu izteikušies, ir bijuši ļoti atzinīgi un uzteikuši neierastāka stāstījuma izmantošanu.

"Kaut gan es jau agrāk esmu strādājis ar video uz vairākiem ekrāniem, materiāla montāža šoreiz bija īpaši grūta, jo viens stāsts ir jāsadala divos kanālos, kuri atrodas viens otram blakus. Un ir arī trešais kanāls, kurā ir subtitri – bet ne klasiski subtitri, kuri tulkotu vai paskaidrotu runāto tekstu, bet titri, kuri itin kā dzīvotu paši savu dzīvi. Pamatideja ir tāda, ka jūs varat izvēlēties, uz ko skatīties. Gluži tāpat, kā tad, ja vērotu skulptūru. Varat skatīties uz to no attāluma, telpas kontekstā, vai tieši otrādi – pieiet pavisam tuvu un pievērst uzmanību kādam konkrētam elementam," skaidro Zeneji.

Kristaps Epners savu darbu fokusē uz Gunta Gunnara Taņņa "Utopijas" attīstību

Šī un arī 2007.gada Purvīša balvas nominants, mākslinieks Kristaps Epners izstādes “Nenorunātās tikšanās” skatītājus savā instalācijā “Utopija tagad un šeit” iepazīstina ar Gunti Gunnaru Tanni – vienu no impozantākajām trimdas personībām.

"Man sākums "Utopijai" ir mana tēva [kinorežisors Ansis Epners] filma "Es esmu latvietis",

kur viņš saka: "Es tevi satiku piecus gadus atpakaļ un sapratu, ka tevi vajag iedabūt iekšā filmā "Es esmu latvietis"." Un to viņš saka 1990. gadā, kad filma jau ir pabeigta. To viņš saka tad, kad abi ir vēl vienu reizi satikušies," stāsta Kristaps Epners, kuram tēva filmētais bija iesēdies atmiņā.

Tannis 13 gadu vecumā kopā ar ģimeni dodas kara bēgļu gaitās, par tālāko viņa mūža dzīvesvietu top Kanāda. Kā daudziem emigrantiem – sākotnēji bez graša kabatā, tomēr uzcītība, talants un profesionālās spējas Guntim Tannim dod iespēju apgūt lidotāja profesiju, visbeidzot iegūstot kapteiņa darbu lidsabiedrībā "Air Canada”.

Visspilgtāk Taņņa personību raksturo viņa vairāk nekā 30 gadus ilgie centieni un darbs pie grandiozas nākotnes pilsētas izveides Kanādas nomalē.

Projektā bija vairākas nozīmīgas ambīcijas: peldoša lidlauka izveide Hurona ezera Notavasagas līcī, kā arī 58 kilometrus garš, daļēji peldošs tilts pāri Ontario ezeram, kas savienotu Toronto ar Ņujorkas štatu. Savukārt pašā Utopijas pilsētā Notavasagas upes, kura atgādinot mūsu pašu Gauju vai Amatu, krastā kursētu viensliedes dzelzceļš.

Kristaps Epners. “Utopija tagad un šeit”

Kristapa veidotajā instalācijā iekļauts gan video, gan telpiski objekti, grafika, skaņu celiņi ar paša Taņņa audiopiezīmēm un grāmata, kurā iekļautas viņa skices un plānojumi.

Esot rezidencē Kanādā, Epners nolēmis doties pie Taņņiem.

"Kad es piezvanīju Taņņiem, tas bija tieši mēnesi, kā Guntis bija aizgājis, un es novērtēju, ka vispār ģimenē mani pieņēma un ar mani runāja, jo tas noteikti bija ļoti emocionāls brīdis, bet tā bija pirmā tikšanās pagājušā gada vasaras sākumā, pavasarī un tad otrajā reizē jau bija – kad es zināju, ko man vajag darīt un ko man vajag vairāk paskatīties un palasīt – bija brauciens šogad pavasarī, kad ilgāku laiku pavadīju Saulainē un visās Utopijas vietā," atklāj Epners.

Epners vērtē, ka viņam nepietiek ar vienu filmu vai vienu objektu, kas atklātu komplekso un daudzšķautņaino materiālu. Turklāt jāņem vērā arī Taņņa "Utopijas" attīstība. Viņš to attīstījis 40 gadus, ir bijis sākums, viduspunkts, attīstība, nobeigums un secinājumi. Tannis ir bijis tikai iedvesmotājs un vizionārs, bet ne mākslinieks un arhitekts, kas idejas īstenotu.

Kristaps Epners. “Utopija tagad un šeit”

"Man bija svarīgi parādīt arhīva materiālu, kāds bija, lai būtu skaidrs, kas tā Utopija bija," bilst Epners.

"Mans darbs varbūt vairāk fokusējas uz to universālo un uz ideālo modeli, kuru centās sasniegt gan Guntis, gan arī tas vācu izcelsmes izgudrotājs, ar kuru viņš sadarbojās.

Viņi strādāja pie kaut kādas ideālas utopiskas sistēmas, kas savā elementa būtībā ir ļoti vienkārša, lakoniska, bet spēj izveidot ļoti komplicētas struktūras.

Tas mani ļoti uzrunāja, tas ģeometriskais modelis. Man pat nešķiet svarīgi pārbaudīt, vai tas tā patiešām praksē ir, ko viņš saka, ka Visums ir piepildāms ar viņa ģeometrisko principu, bet pats apgalvojums man ir jau pašpietiekams, ka tas tā varētu būt."

Uz izstādes atklāšanu un tām sekojošajām sarunām ar māksliniekiem uz Latviju no Kanādas bija ieradusies arī Gunāra Taņņa meita, dzejniece Lilita Tannis.

"Viņam bija visādas idejas, bet viņš arī bija fizisks darītājs, un viņš motivē cilvēkus fiziskas strādāt ar viņu kopā," atkāj Lilita Tannis. "Viņš motivēja nākt pārbūvēt šķūni, pārbūvēt māju, pārbūvēt jumtus, pārbūvēt nometnes telpas, uzbūvēt visādas interesantas lietas dabas īpašumā ārpus Toronto, kas bija latviešu baznīcas draudzes īpašums."

Lilita Tannis arī ir piedalījusies darba veidošanā, palīdzot filmēt.

Izstāde “Nenorunātās tikšanās” būs aplūkojama līdz 2020. gada 23. februārim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti