Ikonogrāfu biedrība Latvijā pastāv 10 gadus, un tajā darbojas 10 mākslinieki, gandrīz visi viņi ir Kristīgās akadēmijas viena kursa absolventi, kuri studējuši programmā "Bībeles māksla".
"Tad, kad mēs pabeidzām studijas, tad sanācām kopā un bija doma, ka gribētos darīt kaut ko kopīgu. Neizšķīst pa pasauli, bet apvienoties un darīt kopīgi skaistu darbu," stāsta viena no Ikonogrāfu biedrības māksliniecēm Anna Zandberga-Šenke, kura tikko atklātajā izstādē piedalās ar sešiem darbiem.
Viņai ikonu gleznošana nozīmē būt dialogā ar Dievu, un šis dialogs ir ļoti dzīvs un kļūst arvien dziļāks un personiskāks: "Gleznojot tieši ikonas, ir sajūta, ka es runāju. Katra līnija, tas ir kāds vārds, tas ir kāds jautājums, tas ir kāds dažreiz izmisuma kliedziens, bet citreiz prieks par atklājumu kā bērnam. Bet kopumā, jā, tā ir mana personīgā saruna."
Par ikonu glezniecību valda daudz stereotipu, piemēram, ka ikonas var gleznot tikai pareizticīgi cilvēki, tikai mūki un tikai vīrieši. Taču tā nebūt nav, jo Latvijas Ikonogrāfu biedrības mākslinieki ir dažādu konfesiju pārstāvji un pamatā tieši sievietes.
Kanons gan, gleznojot ikonas, protams, ir jāievēro, bet tas nepavisam netraucē darbā ielikt savu radošumu un savu redzējumu, stāsta Anna Zandberga-Šenke: "Ir savi likumi, kas ir jāzina, jo ikona ir simbolu valoda. Simbols ir katrā līnijā, krāsu tonī. Piemēram, ja mēs gleznojam acis svētajiem – Dievmātei, Kristum – tad uz plakstiņiem parasti ir divas līnijas – viena ir garīgā dimensija, otra ir fiziskā dimensija. Tāpat ir krāsu simbolika. Šeit mēs redzam, ka vienam eņģelim ir sarkans apmetnis, bet otram – zaļš".
Kā liecina arī tikko atklātās izstādes mākslinieku darbi – sarkans apmetnis ir erceņģelim Mihaelam, jo viņš ir galvenais eņģelis, saukts par Debesu karapulku Arhistratēģi, bet zaļš apmetnis – erceņģelim Gabrielam, kuru dēvē par labās vēsts nesēju un augstāko atklāsmju izskaidrotāju.
Gleznota pēc visiem ikonogrāfijas kanoniem, katra ikona tomēr spilgti atspoguļo arī katra mākslinieka paša rokrakstu. Anna Zandberga-Šenke skaidro: "Cik spēcīga ir mana līnija, kāds raksturs ir manai līnijai, kā es, piemēram ielieku sarkanu krāsu… Jo grieķis uzgleznos sarkanu tā, kā viņa zemē to dara, bet es tā nevaru, mans sarkanais būs aukstāks, jo es dzīvoju zemē, kur ir sniegs.
Vai skatītājam ir jābūt sagatavotam, lai viņš nolasītu darbu? Tas ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri simbolus sajūt intuitīvi, un ir cilvēki, kuriem vajag pastāstīt. Un tādēļ vienmēr mūsu izstādēs ir izvērstāki apraksti pie darbiem, ko var izlasīt."
Kā atzīst māksliniece Evija Rudzīte, viņa, jau mācoties Kristīgajā akadēmijā, sapratusi, ka gleznot ikonas ir viņas ceļš un ka viņa to vēlas darīt visu dzīvi. Viņa uzskata, ka kanoni ikonu glezniecībā ne tikai neierobežo, bet pat palīdz radoši izpausties: "Ir kaut kādas lietas, par kurām jau gadu tūkstošiem ikonogrāfi ir domājuši, un viņi ir izdomājuši to veiksmīgo recepti, ja tā varētu teikt. Un tad ir šis rāmis izdomāts, un tajā iekšā es varu ļoti radoši izpausties. Man vairs nav jādomā par to, kā es to attēlošu, bet es jau varu domāt par pavisam citām lietām, piemēram, kā attēlot to gaismu, kas ir šī dievišķā gaisma, kā panākt to, lai šī ikona uzrunā cilvēku un aicina uz lūgšanu. Tā kā kanons, manuprāt, iedod rāmi, kurā tu jūties ļoti brīvs."
Ikonu gleznotājam ļoti svarīga ir dzīvošana ticībā – atzīst Evija Rudzīte, bez tās nav iespējams gleznot ikonas. Lai arī varētu šķist, ka process ir meditatīvs, dažkārt tas ir pat ļoti intensīvs un emocionāli ļoti blīvs: "Reizēm ir tā, ka tu intensīvi glezno no rīta līdz vakaram, un tev ir sajūta, ka tu esi bijis kaut kādā citā pasaulē, un vakarā tev mazliet ir tā kā jāatgriežas atpakaļ šeit, īstajā realitātē. Reizēm ir arī tā, ka tev ir jāglezno, bet tobrīd tu neesi īsti omā. Gleznojot tu nomierinies. Un reizēm es esmu pēc tam domājusi – kā tas ir? Vai es tagad savas grūtās domas esmu iegleznojusi tai ikonā, un kā tas būs, ja cilvēks pie tās lūgsies? Bet tad mums parasti saka, ka par to nevajag uztraukties. Ka mūsu atbildība ir uzgleznot ikonu, protams, pēc tīrākās sirdsapziņas un savā ticībā, un pēc tam jau tam, kas pie viņas lūdzas, tas jau ir viņa ceļš."
Izstādē var iepazīt arī dažādus ikonu tipus. Piemēram, Dievmātes ikonā "Sirds iežēlinātāja" allaž ir attēlots Kristus bērniņš, kurš apķēris Dievmāti un cieši pieglaudis viņai savu vaidziņu. Bet ikona "Dievmāte ar rotaļīgo bērnu" atspoguļo abu īpaši emocionālo attiecību raksturu.
Ikonas gleznotas tradicionālajā tehnikā – uz koka virsmām ar olas temperu.
Raksturojot izstādes nosaukumu "Klusums", Evija Rudzīte atzīst, – tā kā šis ir laiks, kad skaudrus globālus notikumus mēs varam ietekmēt ļoti maz, tad ļoti svarīgi ir iegūt spēku un cerību caur maziem piepildītiem mirkļiem.
