Sadaļas Sadaļas

Diena sākusies

Arhitekts Andris Kronbergs: Sabiedrībai ir vajadzīgi orientieri

Diena sākusies

"LNSO ritma dzīres, Zaļupes jaundarbs un kino" – studijā Edgars Saksons un Rihards Zaļupe

To šķūnīti vajag bišķiņ pabīdīt... Saruna ar mākslinieku Robertu Koļcovu

Sapnis 17. trolejbusā. Saruna ar mākslinieku Robertu Koļcovu

"Atceros, braucu 17. trolejbusā no Pionieru pils uz Purvciemu, un man ir balta plastilīna gabals: braucu un kaut ko veidoju. Un esmu kaut ko uzveidojis. Tajā mirklī nodomāju – gribētu būt mākslinieks! Pie tam tas nav sapnis, pie kura es būtu baigi strādājis, tas vienkārši bija gaisā, un es arī neko tādu īpaši neesmu darījis, bet tā ir sanācis. Ir noticis vairāk, nekā biju iedomājies," saka mākslinieks Roberts Koļcovs, kura personālizstāde "Ādams un četras Ievas" līdz 10. oktobrim apskatāma Jūrmalas pilsētas muzejā.

Tomēr sarunas gaitā, kā jau allaž intervijās ar Koļcovu tas notiek, tiek skartas arī daudzas citas tēmas, to skaitā radīšanas fenomens, zemes hermafrodītisms, tieksme uz simetriju, augu valsts un dzīves saturs.

Orests Silabriedis: Vispirms lūkosim noskaidrot – uzsvars tavā uzvārdā ir uz pirmās vai otrās zilbes?

Roberts Koļcovs: Latviski tas ir svešvārds, tāpēc – kā teicis Šekspīrs – kā būs, tā būs [pareizi].

Sāksim ar aktuālo, gan jau pēc tam aiziesim arī līdz kosmiskajam mieram un tamlīdzīgām lietām. Kāpēc tava izstāde sarīkota Jūrmalā?

Esmu vienkārši izmantojis dzīves piedāvātās iespējas, kas ir diezgan cienījami, jo agrāk es tā kā bieži vien tām liedzos. Pirmām kārtām – Jūrmalas muzejs ir vienreizēja iespēja ne tikai latviešu māksliniekiem, bet arī Latvijas publikai. Telpas ir tādas, par kuru klātbūtni teritorijā var būt priecīga jebkura Eiropas un pasaules pilsēta. Nu, vienreizējas telpas izstādēm! Tas, ka tās atrodas mazliet tālāk no Rīgas, tas ir cits stāsts. Bet Jūrmalas muzejs ir kolosāla telpa.

Kas tajā īsti ir tik kolosāls – gaisma, siena, leņķis, krāsa?

Pirmām kārtām – tiem, kas darbojas ar krāsu, tātad arī man, tā ir lieliska iespēja savus darbus izstādīt telpās, kurās ir āra apgaismojums.

Tur ir lieliska gaisma, un – tagad bišķiņ "no pleca metīšu" – divas tonnas celtspējīgs lifts uz otro stāvu, un tā ir iespēja dabūt augšā brīnumus!

Mašīna tur var uzbraukt, līdz ar to arī tehniski tā ir vienreizēja vieta.

Darbs no izstādes "Ādams un četras Ievas"

Noķert skaistu vilni

Bet var būt tā, ka lifts ierosina mākslinieku uztaisīt kādu darbu izstādei?

Protams! Mākslinieku ierosina jebkura lieta. Man vienkārši pietrūkst spēka – gadījumā, ja vajadzēs cīnīties, būs grūti, bet –

nu, kā var visu laiku atrast [kaut ko, kas liek teikt], cik šausmīgi slikti mums te iet. Nu, kā uz tā var uzsēsties – kā sērferis noķert kaku un uz tās mīcīties... Nu, paņem skaistu vilni!

Un viļņu šobrīd ir no tiesas daudz. Neskaitot Jūrmalas mākslas muzeju – ieeju veikalā, un man ir pieejami, piemēram, trīsdesmit veidu rapidogrāfi. Varu brīnumus taisīt, jo pieejami visi iespējamie instrumenti! Varu darīt "da jebko"! Varu iztērēt savu dzīvi, to pat nepamanot. Vienīgais, ko daru, – situ sev pa pirkstiem un nelienu visur, lai gan es varētu arī komponēt – manā aipadā un aifonā ir visādi brīnumi. (smejas)

Esi mēģinājis?

Nē, tas nu ir cauri. Tas bija akadēmijas laikā, ko beidzām kopā ar Aivaru Vilipsōnu – viņš ir mans līdzgaitnieks, soli solī gājējs kādu periodu. Starp citu – kas nav mazsvarīgi: mana izstāde, un to es burtiski vakardien atklāju, sievas uzrunāts, – vai es zinot, ka 3. septembrī ir Bertas? Un Berta ir Vilipsōna meita – sveicieni viņai! Bet te ir kaut kāds apburtais loks, jo mums, "Pasīvajai dekadencei" (mākslinieku apvienība, ko 90. gadu sākumā izveidoja Roberts Koļcovs un Aivars Vilipsōns – red.), savulaik bijusi izstāde ar lielu reklāmas baneri uz Latvijas Pasta ēkas, kas vispār tajā laikā man likās kaut kas traks. Tagad nedomājot sanācis, ka atkal ir tāds piespēlēts notikums – labi, ka to ātrāk nepamanīju, jo es būtu kaut kādā veidā piesaistījies.

Vai izstādes nosaukumam ir kāds sakars ar to, kas redzams izstādē?

Vistiešākais sakars ar to, kas izstādē redzams, ir personīgi man. Arī kaut kādiem ārējiem apstākļiem, kas, tos lietojot, man ļāva nonākt pie šāda rezultāta. Izstāde... Nekādā veidā negribētu to daudzināt – bet man tomēr būs jāpiemin tas Covid-19 – jo, tikai pateicoties tam,  radās iespēja uzreiz pēc manas personālizstādes galerijā "Putti", kad momentāli viss tika aizvērts ciet, atkal strādāt pie jauniem darbiem. Es ātri strādāju, man ātri risinās vizuālas lietas – es gan tās nerisinu 24/7.

Cik es strādāju, pat nevaru pateikt, bet manas nodarbes ir dažādas. Vienā brīdī man ir jāpārvelk divtonnīgs šķūnītis, tad man ir jārok zeme, jābrauc makšķerēt –

ir daudz nodarbju.

Es saprotu pēdējās divas, bet kāpēc jāvelk pa zemi šķūnītis?!

Tāpēc, ka tajā laikā, kad bija finansiālā krīze, biju riktīgi "ieberzies" un nolēmu, ka es kaut ko darīšu ar sevi, nevis bļaušu uz apkārtējiem. Biju izdomājis, ka man būs darba terapija un veicu nelikumīgas celtniecības darbības – veca šķūnīša vietā uzbūvēju jaunu, šo šķūnīti paredzēdams nākotnei – ka tā man būs vieta, kur, ja gadījumā kādreiz būvēšu sev māju, salikt visas mēbeles.

Šobrīd situācija ir aktuāla, un to šķūnīti vajag bišķiņ pabīdīt. Un tur ir baigā ņemšanās, kam nav nekāda sakara ar vizuālo mākslu – tur ir trīses ar tonnāžām, matemātiku un daudz nezināmo.

Tur ir tik interesanti! Tāpēc tas ir brīnums, ka es šeit sēžu un runāju par vizuālo mākslu...

Zemeslode kā hermafrodīts

Vai vispār dzīve un māksla ir kaut kādā veidā nošķirama, ja mēs vienojamies, ka jebkas var kļūt par mākslu?

Patiesībā nekas nav nošķirams ne no kā – arī tie, kas sēž uz "viss ir slikti" viļņa, nav nošķirami no kopīgā lieluma, jo arī viņi kaut kādā veidā ir vajadzīgi. Nekas nav ne no kā nošķirams, viss pagaidām ir vesels, un pateicos visiem, kas pie tā darbojas. Katrs it kā velkam deķi uz savu pusi, bet kopumā ņemot, izrādās, ka zeme ir apaļa, un mēs tik un tā uz vienu punktu velkam. It kā katrs uz savu pusi, bet nonākam mēs vienā vietā. Man to teoriju ir daudz, bet nesāksim [tās iztirzāt], lai nesāk ausīties dakteri Tvaika ielā. (smejas)

Visticamāk, viņi mūs neklausās...

Tad ir labi. Jo man ir bijušas teorijas par zemeslodi kā par hermafrodīta tēlu. Zemeslodē ir abi dzimumi – sieviete un vīrietis.

Tas izklausās pavisam ticami.

Jo cilvēku doma uz zemeslodes ir kāda?

Jo tuvāk esi ekvatoram, jo tev nav būtiska telpa, kurā noslēpt ģimeni, saglabāt siltumu. Jo esi tuvāk poliem, jo uzreiz gribas zem jumta, gribas uz ziemas periodu savākt kaut ko, tu gribi teritoriju, kurā vari izdzīvot.

Un interesanti – tas ir gan sievišķais, gan vīrišķais. Jo vīrišķais būtu tāds, kuram neko nevajag – kokosrieksts [rokā] un viss kārtībā. Savukārt sāms ir kā sieviete, viņš visu laiku velk pavardā siltumu. Tā ir sena teorija, un man tā ļoti patīk.

Bet par to nošķirtību – kad kāds grib būt ļoti atšķirīgs: tā vēlme ir jauka, un daudzējādā ziņā ar to var nonākt pie jaukiem rezultātiem, bet tā vilkme uz atšķirību ir ļoti nosacīta. Man pašam tā ir. Es visu laiku gribu būt citādāks. No bērnības to sevī jūtu.

Tieši gribas vai – tā sanāk?

Nē, es vairāk gribu – sanāk kā sanāk.

Sanāk vienmēr citādāk, nekā gribu, un paldies Dievam. Jo, nedod Dievs, būtu sanācis tā, kā gribu. (smejas)

Mākslinieks Roberts Koļcovs uzrunā klātesošos grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele 2016" apbalvošanas ceremonijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Sapnis 17. trolejbusā

Bet tiešām no bērnības tev tā vēlme būt citādam?

Nē, no bērnības man ir tāds sapnis. (..) Ja tā dziļi, dziļi sevī meklēju, tad manī ir šis sapnis...

Atceros, braucu 17. trolejbusā no Pionieru pils uz Purvciemu, un man ir balta plastilīna gabals: braucu un kaut ko veidoju. Un esmu kaut ko uzveidojis. Un domāju – gribētu būt mākslinieks!

Pie tam tas nav sapnis, pie kura es būtu baigi strādājis, tas vienkārši bija gaisā, un es arī neko tādu īpaši neesmu darījis, bet tā ir sanācis. Nebūtu iedomājies, ka kādreiz sēdēšu radio un runāšos ar Orestu Silabriedi par mākslu vai par kaut ko citu, un manī klausīsies "Klasikas" klausītāji. Nē, par to es nedomāju, pat necerēju uz ko tādu. Līdz ar to

ir noticis vairāk, nekā biju iedomājies.

Bet tas sapnis – tas ir tāds jocīgs. Tam nav formas, tam nav nekā, kas būtu taustāms, tas ir jocīgā teritorijā, tas ir tur, kur rodas. Tas pat nav tajā starpposmā, kas ir tīra iztēle. Man ļoti iepatikās [doma], ka mākslinieku fronte ir starp iztēli, kas ir tīra iztēle, un realitāti, kas ir tīra realitāte. Tā ir vieta, kas realitāti savieno ar iztēli. Tāpēc mākslai būtu būtiski transformēt idejas kaut kādās formās, ko var saprast tas, kurš dzīvo tikai realitātē. (..) Māksla ir šausmīgi interesanta, jo tā ir tik plaša, sākot ar skaņu – kā tā trāpa smadzenēs pa tiešo! Skaņai nav konkurentu, kas vēl tik ļoti ietekmētu cilvēku. Radio "Klasika" ir tas, kas strādā pa īsto, jo tā strādā, nezinot, ka viņa tev trāpa. Man patika, kā Raimonds Pauls teica – ka Bahs esot apzadzis komponistus piecsimt gadus uz priekšu. Tā informācija... Nesaprotu, kur vienam cilvēkam tā var rasties.

Manā gadījumā es lietoju to, kas, man šķiet, ir Dieva klātbūtne ķermenī – saikni starp smadzenēm un roku: tā ir fantastiska lieta, kad tas, ko gribi darīt, un tas, ko fiziski izdari un tev sanāk, – tas ir fenomens. Kas tāds, ko nevar izskaidrot.

(..) Ka tu kaut ko gribi izdarīt un tu to dari ar savu rīku, un tas rīks ir roka – tas ir kaut kas TĀDS... Man gan vienmēr sanāk citādāk, nekā esmu iedomājies, līdz ar to es kaut ko galvā domāju, daru, bet: kas liek tai rokai darīt – vai es, vai vēl kāds? Kas piedalās tajā kustībā, kur rodas, teiksim, kaligrāfija? Tu dabū sevi līdz tādai disciplīnai, ka visi A burti ir vienādi, un tad tu kaut ko pasaki. Tev nav būtiski, ka tie burti ir vienādi, bet tu sevi uzdzen uz tādu ritmu, un tad tu beigās vari pateikt kaut kādus vārdus. Tas rauj līdzi, tā ir kā tāda vilkme. Tu māki rakstīt, tu māki zīmēt, vēl kaut ko, un tad tu spēj nodot vēl kaut ko, kas tev ir. (..)

Tagad es sapratu, kāpēc daudzi zīmē hieroglifus domu skaidrībai.

Jā, tas ir tieši tas – ķīniešiem un japāņiem.

Samuraju "štelle" ir tāda, ka tu kop divas lietas – cīņas mākslu un ikebanu. Tev ir divas lietas, nevis viena. Tu neesi tikai slepkava vai tikai dārznieks – tev ir gan skaistā, gan šausmīgā klātbūtne.

Tas ir abos kopā, un tā saikne, kas ir starp viņiem, ir tas, kas rauj līdzi gan no viena, gan no otra. Tu tā kā sāc piedalīties pie pilnīguma, tu tā kā pieskaries pilnīgumam ar savu darbošanos.

Es pēkšņi iedomājos – tas Botāniķis varbūt ir no ikebanas? (Botāniķa tēls – Roberta Koļcova nosacītais pseidonīms – red.)

Botāniķis ir citu iemeslu dēļ. Viņš, protams, ir arī alegorisks, bet viņš ir jauks.

Jo es esmu diezgan liels haosa bērns, un tad es saprotu, ka vienīgais mans glābiņš ir disciplīna un sistēma.

Tāpēc ļoti augstu vērtēju disciplinētu cilvēku – vai arī valsts veidojumu, kas darbojas sistēmā. Tas manī ļoti lielu cieņu izraisa, jo es rīkojos, nu, nezinu... Botāniķis būtu kā tiecība uz ko tādu.

Jo tā tomēr ir zinātne, un kas ir būtiskākā sastāvdaļa – ka tā ir dabas pētniecība. Pastāv viedoklis, ka ir atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem, tātad svarīgi būtu uzdot jautājumu. Un tad tas būtu tā, ka jautājumu veidošanas vieta ir mana dzīve, bet atbilžu sistēma – dabas pētniecība, jo tur ir visas atbildes! Daba ir visu nodiktējusi, tur viss ir iekšā – nu, pasaka! Nekas nav simetrisks, bet visā ir tiecība uz simetriju. Kaut kādā veidā man liekas, ka skaistums ir ļoti būtiska sastāvdaļa. Skaistums kā tāds ir abstrakts. Tai pašā laikā par iekšējo sajūtu definīcijām domājuši jau zelta griezuma cilvēki. Esmu atradies telpās, kuras ir taisītas matemātiski pareizi – Florencē ir viena zāle, kurā pilnīgi viss veidots zelta griezumā. Tu tajā ieej, un tur ir maģiska sajūta. Tu saproti, ka tevī notiek ārēji ietekmēti procesi, kuri ir labi.

Laikam jūtam, ka vai nu ir pareizi, vai nav.

Jā, tā ir pirmā sajūta, pat bez analīzes.

Cilvēks ir īstenībā ļoti labi "uzskaņots". Slimību, karu vai kaut kādu citu sliktu apstākļu rezultātā viņš bieži "atskaņojas". Kā instruments. Bet patiesībā viņš ir ģeniāls instruments, uz viņa var spēlēt – ak, Dievs!

Un tiecība uz simetriju – kas šobrīd jāuztver kā abstrakta lieta, jo nekas nav simetrisks – ir būtiska. Ja cilvēkam nestrādā viena kāja vai viena roka, tas neizbēgami aiz sevis velk kaut kādas izmaiņas. Svarīgi būtu to saprast, ka tev tā viena kāja vai roka ir jāvingrina atpakaļ. (..) Ja papētām, mēs varam atrast visu tepat, neizejot no šīs telpas. (..)

Man liekas, ka ļaudis ir baigi izlaidušies un viņus kaut kādā jocīgā veidā, ieskaitot arī mani, izlaiž arī ārējie apstākļi, un viņi zaudē īstas vēlmes, īstas vēlēšanās, īstus sapņus – viņi nododas iegribām.

Es pats arī visu laiku ar to esmu saskarsmē, jo – ko es daru? Es daru to, kas man baigi patīk! Patiesībā man varbūt būtu jāar zeme, kaut kas jāceļ, jāpārbīda tā būda galu galā. Bet es ņemu un zīmēju, un taisu izstādi. Īstenībā esmu viens izlaidies tēviņš, kurš savu vietu nezina, un tas nozīmē, ka mani vajag pie darba likt. Lai gan es to apzinos un arī lieku sevi pie darba. Bet ir viena kategorija, kam liekas, ka viņam [viss] pienākas. Un tad tu tā kā ar abām kājām stāvi vienā grāvī. Ne vienā grāvī ir labi, ne otrā – pa ceļu vajag iet! (..) Jautājums, cik tev ir spēka. Ja tev ir spēks un vari to lietot, ir ļoti labi, bet ir jau viena kategorija, kuriem ārēju notikumu rezultātā arī to spēku atņem. Viņš sāk "bambalēties", viņš te vienā, te otrā [grāvī], un tad ko ar tiem darīt? Mēs tomēr esam baigi atkarīgi viens no otra. Ai, par visiem neizsāpēsi. Gan jau būs labi. Gan jau būs labi...

Man ļoti patīk mūsu saruna, bet vienā brīdī pazaudēju posmu, kā mēs no pāra un nepāra atnācām līdz visam šim...

Mēs jebkurā brīdī varam atgriezties pie mākslinieka daiļrades un izstādes Jūrmalā. Jocīgi, ka jāpiemin karš, bet es zinu, ka ir tāda teorija, ka

katra kara beigās ir nākamā kara iedīgļi. Tāpat šajā izstādē ir nākamās izstādes iedīgļi. Man liels darbs stāv priekšā – Nacionālajā mākslas muzejā 2023. gadā manai izstādei iedots akcepts. (..) Viss jau ir izdomāts, bet neteikšu ne vārda vairāk.

Baudpilns mirklis tīras radīšanas

Tātad par Ādamu un viņa četrām Ievām. Gandrīz pateicu – sievām.

Ieva, grozi kā gribi, ir viņam sieva. Viņš nekur nevar likties. Viņam gan esot bijusi vēl viena iepriekš, bet šobrīd mēs paliekam pie [ierastā] stāsta. (..) Darbi, kuri šajā izstādē eksponēti, radušies ikdienas režīma ritmā – tie nav kādas impulsīvas darbības rezultāts. Nekur nevar iet, neko nevar darīt, ir jāsēž un jāstrādā. Uzlieku kaut ko – citreiz tā ir "Klasika", citreiz – kāda audiogrāmata, citreiz vēl kaut kas.

Bet kaut kam ir jāskan?

Jāskan nav brīdī, kad notiek radikāli svarīgas lietas – tad jāskan ķermenim. Un tad man patīk, ka esmu klusumā. Bet tās ir burtiski dažas sekundes, cits no malas to nevar pamanīt. Bet tas ir jocīgi. Kad tu noliec baltu vai kā citādi sastrādātu audeklu, manā gadījumā es līdz galam neesmu pārliecināts, kam tur virsū jānāk. Un tad ir būtiski ļauties tādam ķermeniskam aktam – saiknei ar to, kas ir vispār, un kas nu tur iznāk. Un tad notiek kaut kas TĀDS... Tā ir metafiziska lieta. Transcendence. Tu tā kā pieskaries, un tad, kad pieskaries, tajā brīdī sākas. Un, kad sākas, tavs uzdevums ir laicīgi pabeigt, lai neaizskrien par tālu vai vēl kaut ko.

Bet tas taču ir pats grūtākais, man liekas.

Nekas tur nav grūts, tas ir baudpilns mirklis tīras radīšanas! Saproti, tas ir tas, dēļ kā vērts dzīvot.

Tas ir ļoti īss brīdis, un tam nav nekāda sakara ne ar mūziku, ne ar ko – tev vienkārši jābūt puslīdz noskaņotam rumpim, kurš nesirgst ar augšējo elpvadu iekaisumiem – labākajā no gadījumiem. Un tad tu vienkārši priecājies pēc tam un mēģini lolot, un tālākais darbs ir tīri tehnika, kad tu vienkārši mēģini izlolot to, kas tev ir iedots. Jo es uzskatu, ka tā ir dāvana. Tas ir tā, it kā komponists būtu noķēris kādu trīs vai četru nošu ritmu un pēc tam viņš to sastrādā. Es jau arī esmu viltīgs – zinu, kur vajag pieliekties un kur nevajag līst. Tur es noeju pa tām takām, klausos "Klasiku", apģērbjos kā mākslinieks un vēl kaut ko.

Kā tad ģērbjas mākslinieks?

Šalle, berete, krāsotas lūpas, nenosakāms dzimums. Vienalga, nav būtiski. Ārējo formu pēc tam pietaisām, kā vajag. Bet es varu darīt jebko – ka tikai es tieku pie tā mirkļa. (..) Nezinu, vai tas ir pelnīts, man jau liekas, ka tas ir avanss, par ko acīmredzot nāksies norēķināties.

Avanss, kas ir godīgi jāatstrādā.

Jā, jānorēķinās būs, jo viss, kā mēs zinām, ir veikals – lielāks vai mazāks.

Pat arī ar Augstāko?

Man šķiet, ka jā. Jo – ja tu kaut ko soli, tad tev kaut kas ir jādara. Ja tu kaut ko dabū, tas nozīmē, ka esi sasaitē, tu neesi vienkārši dabūjis un viss, un ar to arī viss beidzas. Nekādā gadījumā.

Nu, kā būs, tā būs. Tās teorijas par ilgstošu vārīšanos katlos vai sēdēšanu uz debess malas... Kā būs, tā būs, darīsim, ko liek.

Tā kā tagad – esmu gatavs padarīt darbu.

Viena Ieva ir vismaz četras 

Vai drīkst vēl pirms izstādes apskatīšanas iztēloties, ka četras Ievas varbūt ir vienas pašas sievietes dažādība?

Man domāt, ka tas tomēr būs tā, ka Ieva ir viena, un tās ir tās četras Ievas, ar ko mēs sadzīvojam – katrs, kas dzīvo nevis viendzimuma, bet divdzimumu laulībā. Lai gan varbūt arī viendzimuma laulībā, ja alegoriski mēs tam pieejam. (..)

Pieņemsim, ka es asociējos ar Ādamu. Paliksim pie šīs situācijas. Un ir Ieva. Četras – tas vēl ir ļoti mazs skaitlis. Domāju, ka viņu ir stipri vairāk, vienkārši jābūt redzīgākam, un tad tā sadzīvošana ir ar visām četrām – nav tikai ar vienu.

Viņu ir vairāk nekā četras, bet mūsu gadījumā – četras. Varbūt būtu pārspīlēti, ja es tagad sāktu saukt – iecietība, baudkāre vai vēl kaut kas. Jo tas ir salasīts un tā arī būtu tāda zinātniska pieeja. Manā gadījumā lai paliek tā haosa prioritāte. Un svarīgākais, ka tas darbs ir vai nav pabeigts – arī šīs četras Ievas un tēma kā tāda – tā nav pabeigta. Vizuālā māksla ir ļoti atkarīga no rīka - acs. Viens redz labāk, viens sliktāk. Viens redz krāsas, viens neredz. Un sākas ierobežojumi. Bet tik un tā viņi ir atkarīgi no šī rīka. Skaidrs, ka kaut kādā veidā esmu reflektējies uz kaut kādām vibrācijām, kuras man šķiet svarīgi nodot. Tagad es tās dabūju uz plaknes, un svarīgi būtu, lai tas kaut kādā veidā ietekmē kādu, kas uz to skatās. Un vēl svarīgāk ir, lai viņš, kas skatās, arī kaut kādā veidā nevis dod tiešas atbildes, bet tā kā rezonē uz kādām pārdomām. Un tā notiek, ja tu to darbu nevis pabeidz, bet atstāj atvērtu. Tur var ieiet un var iziet ārā, tu dabū informācijas apmaiņu.

Tāpēc man ir ļoti interesants un svarīgs skatītāja viedoklis. Brīnums, es esmu dzirdējis [komplimentus] par saviem darbiem, pie tam no cilvēkiem, no kuriem es to negaidu – kas tur ir bijis, kas noticis un ka tur ir tādas lietas un šitādas. (..)

Roberts Koļcovs. Union (fragments)

Metināšana kā pasaules radīšana

Es saprotu, ka izstādē ir bildes un ir arī taustāmi objekti.

Jā, man ir tēlniecības darbi, kas pie manis atnākuši. Vasaras periods man ir tāds, ka dzīvoju ārpus darbnīcas, un tur varu atļauties cūkoties pa āru. Esmu uzsēdies uz tādu metinājumu – tā nav tehnika, bet notiek metināšana. (..)

Pieskaroties metālam, tu liec viņam izkust un vēlreiz sacietēt. Tātad tu tā kā nonāc bezmaz vai pie pasaules radīšanas! Tu piedalies. Man tas liekas ļoti svarīgi.

Šiem tēliem īsti nav anatomijas, viņi ir pirmatnējie tēli, bet atpazīstami. Kas mums liek domāt, ka tas ir cilvēks? Vistuvāk būtu pirmatnējo cilvēku zīmējumi, kas ir šausmīgi brutāli – galva, rumpis, kājas, rokas.

Vai arī bērna zīmējumi.

Jā, viņam ir vajadzīga tikai primārā informācija. Tas ir cilvēks, tas – suns. Atkal esmu aizgājis detaļās, kā jau dekadents. Kad zirdziņš ir tāds, ko atpazīst kā zirgu, nevis vienkārši dzīvnieks ar četrām kājām.

Kolēģis Vilipsons ir aizrādījis, ka, Robčik, nevajag, jo man ir viens tāds – ar vairogu un zobenu. Biju tādu uztaisījis, nu, šausmas... Biju aizrāvies. Mēs to nerādīsim cilvēcei, bet kā uzdevums man tas likās būtisks.

Starp citu, tas arī ir ļoti svarīgi – ļoti bieži mākslas darbs ir tikai redzamā daļa, un arī es tā domāju – tā tam būtu jābūt, ka tas ir tīrraksts. Jo ne vienmēr ir jārāda pilnīgi viss. Ir kaut kādas lietas, kurās tu maldies, bet maldies ne tāpēc, ka tev patīk maldīties. Vienkārši tu izej tādus apļus un uz tiem pēc tam vari uzlikt atbalsta punktus un pakāpties. Tāpēc ir vajadzīgi šie melnraksti.

Bet tātad – ir šīs metāla skulptūru cikls, kura nosaukums ir "Noplūstošās teritorijas". Kāpēc noplūstošās? Tāpēc, ka, pirmām kārtām, Jūrmala ir viena no teritorijām, kurai likās piemērots šāds nosaukums. Otrs – pie upes tie personāži ir divi zirgi, laiva, airis un divi cilvēki. Tas ir pats nepieciešamākais. Skulptūras ir diezgan pirmatnīgas, man jau liekas, ka ļoti dekoratīvas, un Jūrmalas muzejā ir tāda lieta kā ļoti lielas, garas sienas, un arī telpai ir vidus, kurš pilnīgi alkst pēc tēlniecības! Manā gadījumā tas bija ļoti izdevīgi, un es tos ārējos apstākļus vienkārši lietoju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt