"Es gribu noķert šodienu, šodienas laiku, un tālākais mans domu gājiens - kas ir tas, kas raksturo šodienu. Mans domu gājiens sākās no trīs vaļiem - kas ir gleznots attēls, kā viņu redz zinošs skatītājs un kā domu atstāsta tālāk vai tulko. Tad uzplaiksnīja teiciens "Vīrs. Un vārds", jo es izjūtu, ka visa mūsu sabiedrība veidojas no spēka pozīcijām," - tā par savu izstādi saka pati māksliniece Sandra Krastiņa.
"Par mums šodien māksla, laba māksla, liecina vienmēr, jo tā ir artikulēta, pat ja tā ir tīri abstrakta māksla vai mūzika, caur šo artikulāciju pastarpināti attiecas uz sabiedrību. No filozofiskā skatpunkta ir interesanti, kas ir glezniecības subjekts un gleznieciskā attēla subjekts. Man likās interesanta Odorno kādreiz izteiktā doma, ka tas nav mākslinieks, nav skatītājs, bet tas, uz ko glezna norāda," saka filozofs un mākslas zinātnieks Jānis Taurens.
"Šodienas pasauli mēs nolasām caur ārējo atribūtiku, ne tik daudz caur cilvēku, kāds viņš ir. Tāpēc jau iepriekšējās gleznās man parādās - apģērbs veido ķermeni, vizuāli skatītāja acs redz kustību, augumu, bet īstenībā es esmu gleznojusi ārējo čaulu. Šajā darbā, kur ir divi uzvalki satikušies, tas man ir kā izstādes kvintesence, jo es gleznojot visu laiku atmetu liekos izteiksmes līdzekļus, lai fokusētos un precizētu to, ko es gribu pateikt un ko skatītājs kā līdzautors piedomā klāt," skaidro Sandra Krastiņa.
"Mūsu laikmetā tas nav viens transcendentāls subjekts. Dievs - autors, Dievs - interpretētājs vai Dievs - kritiķis. Bet viņš ir fragmentārs, dažāds no dzimuma, rasu, sociālā un citiem viedokļiem. Kā man šķiet, tam gleznieciskajam attēlam jābūt artikulētam tā, lai ļautu skatītājam kaut ko nojaust par šo subjektu. Šādā veidā mēs redzam ļoti neierastus paņēmienus - gleznām, kur ir galva, atrodas acis, kas ir dvēseles spogulis. Šī daļa ir neuzgleznota un norullēta nost," stāsta Jānis Taurens.
Jānis Taurens "Piezīmēs par glezniecību" raksta: "Kas ir svarīgs Sandras Krastiņas kompozīcijās? Tas, ka "attēlotais" notikums atrodas ārpus attēla laukuma. Var teikt arī tā: ja glezniecība šodien ir svarīga, tad ar to, kas nav uzgleznots, nav attēlots (tāpēc vārds "attēlotais" būtu jāliek pēdiņās). To var saukt par mākslas mīklu."
"Gleznieciski man ir svarīgi, ka es visos darbus neslēpju, es nerādu, neattēloju. Cenšos uzsvērt - tas ir audekls, liela ota un es ar savu vēzienu, un vairāk nekā cita nav. Tad rodas glezna, rodas ideja, ko jūs redzat. Par to ir stāsts," teic Sandra Krastiņa.