Izstādē, piemēram, būs mākslas darbi, kas palīdzēs skatītājam sajust kūdras purvu vibrācijas, iepazīt augu slepeno valodu un ielūkoties nākotnes ekosistēmā.
Viens no vizuāli iespaidīgākajiem un arī skaļākajiem darbiem izstādē ir dzīvā instalācija "Augu maņas". Tās autori ir spāņu mākslinieki Marija Kastelanos un Alberto Valverde. Darbs izskatās kā neliels dārziņš, kurā aug papardes, efejas, dracēnas un vēl dažādi citi dzīvi augi, kuriem pa vidu ir arī divi mākslīgi veidojumi, kas ik pa laikam kustina savus baltos taustekļus uz visām pusēm.
Katram augam ir pievienots sensors, kas mēra augu elektriskās svārstības, pēc tam šos mērījumus pārstrādā, pārvērš vibrācijās un zemas frekvences skaņās, kas ik pa laikam atskan izstādes telpā.
Instalācijas autore Marija Kastelanos aicina darbu ne tikai apskatīt, bet arī paņemt rokās apaļos objektus, kas atrodas dārza malā, jo tie palīdz ikvienam caur savām rokām sajust augu reakcijas. Darba galvenais mērķis arī ir veicināt mūsu dziļāku izpratni par augu valodu, jo robotiskā sistēma pārraida tieši tos signālus, ko parastā veidā mēs nespējam uztvert.
Dārza malā redzams arī dārznieks ar sensoriem aprīkotā tērpā, un pilnīgi iespējams, ka nākotnē tāds tērps būs ikvienam dārzniekam, jo tas ļaus saprast augus un viņu vajadzības daudz labāk.
Cilvēka acīm neredzamo savā darbā redzamu padara arī latviešu māksliniece Kristīne Krauze-Slucka. Viņas jaukto mediju instalācija, kas saucas "Materiālā visuma vibrācijas. Zelta slāpes", ir gana filozofiska, bet savā dziļākajā kodolā tā aicina aizdomāties, ko dabai nodara dažādas ķīmiskas kaitīgas vielas, konkrēti viņas darba centrā ir eksperimenti ar fotoķīmiju, ko izmanto krāsaino analogo foto attēlu veidošanā.
"Manā gadījumā tā varbūt ir tāda iešana atpakaļ, atskatīšanās, ko šie foto ķīmiskie produkti nodara augsnei, jo reti kurš lasa šos datu noteikumus, kā uzvesties ar šo ķīmiju, jo to nedrīkst tā vienkārši izliet izlietnē pēc tam, kad šie attēli ir radīti, tā ir jānodod īpašās vietās, bet diemžēl reti kurš to dara. Un manā gadījumā tas norezonēja kā impulss pievērsties tādai sensorai spekulācijai par šīm norisēm augsnē," atklāj māksliniece.
Riharda Vītola darbs "Mežs" savukārt ir nākotnes vīzija par ekosistēmu uz mūsu planētas. Mākslinieks šobrīd studē Vašingtonas Universitātē Sietlā un veic plašu pētījumu par koku sugu mākslīgo ģenerēšanu, un izstādē skatāmais darbs ir ieskats viņa pētījumā. Izstādes kurators Raitis Šmits stāsta: "Šī ir tāda milzīga, bezgalīga kolekcija ar nākotnes kokiem, kas varētu, pēc Riharda domām, tālāk vairoties uz zemes, uz planētas un būt pielāgojušies krasām klimata pārmaiņām. Tā koku sugu ģenerēšana ir notikusi, izmantojot mašīnmācīšanās algoritmus jeb kā tagad tautā saka – mākslīgo intelektu, kas tad ir saģenerējis šīs daudzās koku variācijas."
Ļoti savdabīgs ir slovēņu mākslinieces, kura ir arī bioloģijas doktore, Špelas Petričas mākslas darbs "Dziļā fitokrātija: mežonīgās dziesmas". Viņas performance tapa Lietuvā, Nidas mežā, un viņa tajā iesaistīja 10 cilvēkus, kas atbilst dažādiem arhetipiem un kuru uzdevums bija pētīt mežu katram no sava redzes viedokļa; performanci izstādē var redzēt video formātā.
"Šinī gadījumā, ko mēs redzam, tie ir neognostiskie zemes apstrādātāji, kas veic darbību ar svārstiņu, kurā ir iekšā milzīgs dzintars.
Viņi staigā pa mežu, viņi tic, ka cilvēku dvēseles pēc nāves iemiesojas vai, pareizāk sakot, apstājas, uzkrājas kokos. Galvenie koki esot bērzi, priedes un liepas.
Tāpēc viņu skatījumā īpaši aizsargājami. Un, lūk, viņi iet pa to mežu un mēģina atrast kokus, kuros ir dvēseles, un piefiksē, ka šos kokus nedrīkstētu aiztikt," teic kurators.
Kopumā RIXC Mākslas un zinātnes izstādē "PostSensorium" apskatāmi četrpadsmit starptautiski atzītu mākslinieku darbi, kuros izmantoti jauni uztveres rīki un eksperimentāli mākslas paņēmieni.
"Mūsu tēma ‘’PostSensorium’’ ir radusies arī no tā, ka
mēs gribam apskatīt īpaši pēdējo pāris gadu laikā izveidojušās attiecības ar virtuālo telpu, kas kļuvušas vēl daudz intensīvākas un saplūdušākas ar realitāti nekā līdz šim.
Kā tas īsti notiek un kā mākslinieki pret to attiecas – šos jautājumus mēs esam risinājuši festivālā," tēmas aktualitāti raksturo kuratore Rasa Šmite.
Izstāde "PostSensorium" ir RIXC Mākslas un zinātnes festivāla galvenais notikums, un tā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apskatāma līdz 12. novembrim.
