Vizītkartes
Aivars Vilipsōns (1964) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1983) un Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (1992). Viņš plašākai sabiedrībai zināms kā daudzpusīga, atraktīva un Latvijas mākslas aprindās ļoti pamanāma personība, kurš strādājis dažādos žanros un izmantojis ļoti kolorītus izteiksmes līdzekļus – tēlniecībā, grafikā, glezniecībā, reklāmās, kafejnīcu interjeru gleznojumos, zīmējis apsveikuma kartītes, ilustrējis grāmatas, rakstījis dzeju. Viņu saista Rīga un nekad nav bijusi vēlēšanās dzīvot un strādāt citur.
Roberts Koļcovs (1966) beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu (1987) un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1995). Izstādēs piedalās kopš 1989.gada. Kopā ar Aivaru Vilipsōnu 1993. gadā dibinājis par laikmeta zīmi kļuvušo grupējumu “Pasīvā dekadence”, kas bijis arī daudzu autoru zīmējumu izstāžu organizētājs. R. Koļcovs ir pazīstams arī kā interjera gleznojumu meistars – viņa darbi ir tapuši sabiedriskajās telpās un privātmājās gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņš veidojis ilustrācijas grāmatām un preses izdevumiem, sarīkotas 23 personālizstādes. Iedvesmu saviem darbiem gūst, pētot un novērojot dabu, jau ilgu laiku sevi dēvē par botāniķi, jo tas ļauj papildināt ne tikai mākslas darbus, bet arī iztēli un dzīvi.
Kaspars Zariņš: Jūs, abi jaunekļi – ja tā drīkst teikt – savas mākslas gaitas esat sākuši, ap 1990., 1995. gadu absolvējot Mākslas akadēmiju. Bet pirms tam jūs vienoja Lietišķās mākslas vidusskola. Aivars Vilipsōns, kā jau daudzas lielas personības, mākslā ienācis uzreiz – citiem neatstājot nekādas cerības… Viņš strādā kā grafiķis-zīmētājs, darbojas kā tēlnieks un raksta arī dzeju. Kas tevi vieno ar Robertu Koļcovu? Jūs abi savulaik pasludinājāt, ka jūsu jājamzirgs ir pasīvā dekadence jeb māksla, kas savā veidā ir saistīta ar jūgendisko stilu. Tie ir daži labi zināmi mākslinieki, kuriem piemita dekadentiskais, romantiskais, dendijiskais un melanholiskais mākslas izpausmes veids. Bet tu, Robert, kopā ar Aivaru esi veidojis pasīvās dekadences zīmējumu izstādes, kurās piedalīties bijis tas gods arī man. Tavs ampluā ir zīmējums, kas veikts ar kolorētu krāsu, arī gleznas un darbi uz papīra. Iespējams, arī tu veido skulptūru, tāpat kā Aivars. Tavi iedvesmas avoti ir augi un sievietes, iespējams, arī dzīve. Tavos darbos es saskatu samtainu grotesku un ilgas. Savukārt Aivara darbos – pozitīvu smeldzi, sāļu humoru un skumjas.
Aivars Vilipsōns: Ārprāts...
Roberts Koļcovs: Bet mēs nevienu reizi tevi nepārtraucām. Tas ir labs rādītājs!
Tagad jums būs visas iespējas izteikties... Sāksim ar Aivaru Vilipsōnu. Atceries savu bērnību un to, kā nonāci līdz mākslai un tās radīšanai?
Aivars Vilipsōns: Sapratu, ka dzīvē neko citu nemāku – tā bija vienīgā rūpala, kas bija blakus.
Jo mašīnas zīmēt nemācēju, tad nu vienīgais – skuķi. Nu, bet man arī cits nekas neinteresēja. Tā es vienkārši dūru taisni uz priekšu. Jo – nedod, Dievs, – ja es būtu izdomājis, ka būšu ķirurgs... Esmu izglābis cilvēci!
Un tu, Robert? Kur tu augi?
Roberts Koļcovs: Vasarā bija Skulte, un ziemā – Purčiks [Purvciems]. Galīgā bērnība – Čiekurkalns. Varbūt, ka Čiekurkalns bija tā dobe, kurā viss izauga. Man jau šķiet, ka tieši vecākiem jāpateicas par to sajūtu – ka esmu radīts tīrā mīlestībā.
Man ļoti patika tie jautājumi, kurus tu, Kaspar, biji mums sarakstījis. Protams, viens no smagākajiem – kas ir māksla. No tā būtu diezgan daudz atkarīgs, kas ir mākslinieks: tad arī mēs varētu saprast, kur tas rodas.
Līdz ar to tā dzimšanas vieta un vēlmes gandrīz nav nekādā saistībā ne ar mākslu, ne ar ko citu. Nu, kā – biju indiānis! Biju no zēniem, kurš runāja skaļi, ejot pa ielu. Es tagad dažkārt redzu, ka no skolas nāk džeki, soma tā puskārusies, gadu divpadsmit, un var redzēt, ka tas, kas viņam apkārt, ir tikai daļa no tā, kas ar viņu notiek.
Kaspars Zariņš: Atceros, kad vecāmamma mani veda uz skolu, tad viņa teica – re, viens runā uz ielas, tas noteikti ir traks! Tagad visi runā uz ielas.
Roberts Koļcovs. Tagad tas ir vai nu traks, vai Koļcovs.
Un kas ir māksla, pēc jūsu domām?
Aivars Vilipsōns: Es domāju, ka nekas – saproti, cik jocīgi? Pēdējais, kas mani satricināja – saruna ar [Raimondu] Tigulu. Viņš bija noskatījies kādu raidījumu, kurā viens astronoms stāstījis, ka agri vai vēlu vai nu komēta vai kaut kas cits [Zemē] ieskries. Klikts! – un nav nekā.
Saka, ka tādā veidā pazuda dinozauri...
Aivars Vilipsōns: Nu jā, un arī mūsu mazais "bumbulītis" pazudīs. Nu, pieņemsim.
Astrologs teicis, ka tāda iespējamība pastāv, un jocīgākais, ka Visums to pat nepamanīs, ka Zeme likvidējusies. Un māksla arī: tu aizver acis – labi, ir atmiņu fails, bet īstenībā – tu stāvi pretī Mikelandželo Dāvidam, aiztaisi acis, un viņa nav! (..)
Roberts Koļcovs: Tur gan nav nekāda sakara ar kosmosu. (..)
Man atkal liekas, ka tikai cilvēkam dota iespēja komunicēt dziļāk un patiesāk, jo citiem, teiksim, manam taksim Tobītim, ir vienalga, vai māksla ir vai tās nav. Viņš nelieto tādu. Viņam ir ēdiens vai nav ēdiena.
Manuprāt, māksla ir veids, kā cilvēkiem savstarpēji komunicēt daudzreiz dziļākā līmenī nekā tajā, ko spējam redzēt, dzirdēt vai saprast tāpat vien. Gan radīšana, gan vērtēšana, tātad komunikācija – tā ir tā vienreizējā iespēja. Tā ir daudzreiz labāka par to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Jo karš ir fizisks. Bet tas, ko tu vari darīt ar mākslu... (..)
Aivars Vilipsōns: Es tomēr gribētu oponēt Robertam, jo man nepatīk, ka viņš izslēdzis visus dzīvniekus: Zooloģiskajā dārzā, kad tur viesojos, esmu pamanījis, ka ķenguri izrāda interesi par mākslu.
Savos agrajos gados mākslinieks mazāk uzticas savai jaunībai, jo viņam nav tik lielas dzīves pieredzes. Gadiem ejot, viņš kļūst virtuozāks, iespējams, arī blēdīgāks, bet viņš ir spiests vairāk pārdomāt, jo viņš jau ir sadarījis viskautko. Un tad viņam jāsasniedz viens no augstākajiem punktiem. Ar to es gribu teikt, ka, Aivar, tavas skulptūras – Čaks, kas sēž uz jumta, un Krodera ābele, manuprāt, ir tavas daiļrades kvintesence. Savukārt Roberta izstādē Jūrmalas muzejā bija sakoncentrēts viss, kas esi tu. Ja Aivars varētu būt māla pika, tad Roberts – tušas nagla. Manā izpratnē. Kā jūs nokļuvāt līdz savai patiesībai un kā spējat visus šos gadus noturēt savu pārliecību?
Roberts Koļcovs: Negribētos teikt patiesību.
Patiesība ir jāsaka!
Roberts Koļcovs: Nē, nekad nav jāsaka tas, ko tu nedomā, bet ne vienmēr jāsaka tas, ko tu domā.
Aivars Vilipsōns: Tas ir tieši tas pats, ka ne vienmēr ir jāatbild uz jautājumu.
Es atceros no bērnības: lielie tev uzdod jautājumus, un tu kaut kā mēģini izlīferēt – teiksim, es tas nebiju, logs pats saplīsa.
Roberts Koļcovs: Bet tu, Aivar, atceries, kāds bija jautājums? Kā mēs līdz tam visam nonācām!
Aivars Vilipsōns: Kā jau sākumā teicu – tāpēc, ka neko citu nemācēju. Tāpēc neesmu ne ārsts, ne celtnieks, ne arhitekts – sagāzusies Rīga nevienam nav vajadzīga. Un vismazāko ļaunumu es nodaru cilvēcei, vienkārši sēžot un velkot uz papīra strīpiņas vai paspaidot māla piku.
Un tagad paiesim soli uz sāniem. Ko jūs darāt, ja galva ir "sapampusi" un pēkšņi nezināt, ko darīt ar to mākslu?
Roberts Koļcovs: Priekš tam ir ģimene. Ātri noņem pampumu.
Vienīgais, ko esmu panācis, gadiem ejot, ir tas, ka manu darbnīcu vairs neviens cits no ārpuses nevāc, tikai es pats varu to darīt, līdz ar to esmu tajā fiziski ieaudzis. Perfekti jūtos. Kad ieeju, uzreiz jūtu, kas jādara.
Vai reizēm nemet savus darbus projām?
Roberts Koļcovs: Ik pa laikam metu, bet tas labi neizskatās.
Es, piemēram, ik pa laikam uz Līgo svētkiem mēdzu sadedzināt savas gleznas, kas mani īsti neapmierina – tas man sagādā prieku. (..)
Aivars Vilipsōns: (..) Vienmēr jau pastāv iespēja pateikt, ka tu to neesi taisījis! Parasti Roberts saka, ka es to esmu darījis, un es atkal saku, ka Roberts to taisījis.
Bet ir arī tāda lieta kā sirdsapziņa, kas tevi lēnām grauž. Bet es jūs atšķiru! Mani jūs neapmānītu.
Aivars Vilipsōns: Tad mums abiem viena liga. Es arī atšķiru. Bet daudzi mūs ar Robertu liek vienā tūtītē.
Un ko jūs domājat par savu mākslu? Tā ir pozitīvi lādēta? Un kāda māksla, jūsuprāt, ir vērtīga – pozitīvi vai negatīvi lādēta?
Roberts Koļcovs: (..) Man ir gandrīz neiespējami radīt kaut ko pozitīvi lādētu, ja esmu slims. Tad parasti ļoti gribētu neko nedarīt. Jo man bijis tā, ka šādos periodos radītie darbi sākumā pastāv, bet pēc tam vienkārši tiek nelaisti ārā no darbnīcas.
Un kā tu zini, ka tie ir slikti?
Roberts Koļcovs: Tāpēc, ka tas ir duļķis! Tas ir tāds maita, kas tiešām cilvēcei neko labu nedara. Es nesaku, ka tas, ko es uztaisu, rada kaut ko labu, bet es pats zinu, ka tas nav uz sliktu tendēts.
Tu mēdz runāties ar saviem darbiem?
Roberts Koļcovs: Oi, sajūtu līmenī esmu ļoti tuvs ar viņiem, jā. Tāpēc, ka man bijuši personīgi jautājumi pašam sev, un atbildes uz tiem varu gūt, ja skatos, ko esmu darījis kādu brīdi iepriekš. Saku – ar tevi, Robčik, viss ir kārtībā! Ja tu kaut ko tādu vari izdarīt, viss ir labi.
Un kā jūs tiekat galā, ja jums ir jārada no nekā? Ja esat situācijā, kur esošo atskaites punktu nav?
Roberts Koļcovs: Man iet viegli. Vilipsōnam ir grūtāk, jo viņš vienmēr zina, ko dara. Mēs esam runājuši par to.
Aivars Vilipsōns: Esmu piemirsis par to.
Roberts Koļcovs: Bija tāda ļoti interesanta saruna, kas iespiedusies atmiņā – pirms trīsdesmit vai trīsdesmit pieciem gadiem, kad asiņu vietā mums riņķoja "kristāldzidrais". (Visi smejas) (..) Mēs nekonkurējam. Ir tā, ka Vilipsōns zina, ko viņš darīs, savukārt es nezinu. (..)
Kamēr Aivaram galvā jau izdomājas tas pasākums, es neko nevaru izdomāt.
Es sāku darīt, un darbs mani tā kā ievelk, un es ļaujos. Un tad ir tā: kaut ko ļauju, kaut ko neļauju, bet tik un tā – beigās ļaujos tam, kas notiek apkārt. Un tad nonāku pie kaut kā, ko vai nu pieņemu, vai izmetu. Bet tas viss notiek darbībā. Tāpēc Vilipsōnam iznāk lakoniskāk.
Aivars Vilipsōns: Atļausiet? Tā tomēr nav, kā Roberts saka – ka es vienmēr zinu. Kā piemēru varu minēt Čaku, kuru vilku garumā divus trīs gadus. Bija tā: veidoju plikgalvainu onkulīti ar brillīti – man liekas, uztaisīju kādus trīs. Jo kaut kā visu laiku domāju, ka nav riktīgi. Ka tas nav no sirds. Nav pa īstam. Un tad vienrīt pamodos un noplēsu visu nost: nostrādāja sapnis – ieraudzīju, ka viņš sēž uz mājas jumta.
Roberts Koļcovs: Un no manis tu biji slēpis šo stāstu!
Aivars Vilisōns: Jā! Ēterā varu iziet ar "džokeriem". Tā ka nav tā, ka "zinu, zinu". Ir kāds sīkums, kas visu maina.
Kā tu zini, ka nākamā versija būs labāka? Tā ir pieredze vai intuīcija? Kas vispār jūsuprāt ir galvenais – intuīcija, pieredze vai abas kopā?
Aivars Vilipsōns: Tur ir tāds "kokčiks". Gan tas, gan tas.
Roberts Koļcovs: Vairāk drosmes!
Jā, drosme ir vienmēr vajadzīga... Starp citu, kādi ir jūsu vaļasprieki? Zinu, ka tu, Robert, makšķerē.
Roberts Koļcovs: Ļoti cenšos pēc iespējas minimizēt vaļaspriekus. Jo šausmīgi – tas beigās pārņem visu!
Aivars Vilipsōns: Vairs īpašu vaļasprieku nav. Skolas laikā krāju markas, bet tagad kaut kā neizjūtu tādu vilkmi.
Ko jūs ieteiktu Latvijas māksliniekiem, lai viņi kļūtu starptautiski atpazīstamāki? Kā pietrūkst Latvijas māksliniekiem šobrīd?
Roberts Koļcovs: Šobrīd visiem stipri kaitē Ukraina. Tas ir šausmīgi... Mēs te mēģinām imitēt darbošanos, bet tas zaņķis, kas viņiem visu laiku notiek... Vienīgais glābiņš manā gadījumā bija izstāde par baroku. Tiešām! Tā man deva vēl vienu iespēju turpināt.
Jo renesansē bija tādas lietas! Tas bija laiks, kad cilvēki viens otram vilka zarnas ārā, ko tik viņi nedarīja viens ar otru, un tas viss – vienā kvartālā: no vienas puses, veidoja visskaistāko mākslu, ko redzam vēl šodien, bet, no otras puses, – tā šausmīgā izturēšanās vienam pret otru. Kaut kas nenormāls!
Tas dod cerības. Tātad karš, kam obligāti jābeidzas. To mēs varam novēlēt. Un veselību.
Aivars Vilipsōns: Varētu atbildēt Edgara Liepiņa vārdiem: "Vajag tik rakt!"
Roberts Koļcovs: Tad arī lāpstiņu varbūt?
Aivars Vilipsōns: Jā – lāpstiņu, spainīti un formīti varbūt.
Jūs apmierina vide, kurā atrodaties? Varbūt jums kaut kā trūkst – piemēram, ir par maz vai par daudz galeriju, varbūt trūkst finansējuma?
Roberts Koļcovs: (..) Man liekas, ka netrūkst pilnīgi nekā! Labāk mums nav gājis! Kādā veidā atļaujos to izvērtēt? Nu, piemēram… Māksliniekam vajag rolsroisu? Nu, nevajag viņam rolsroisu! Viņam, kā likums, vajag tukšu vēderu. Kad iet uz muzeju, vajag tukšu vēderu. Hemingvejs.
Tātad novēlēsim māksliniekiem tukšu vēderu, lāpstiņu, spainīti un smiltiņas.
Ko es gribētu mainīt? Neko! Es neko negribētu mainīt. Gribētu novēlēt veselību tiem, kas vēlas mainīt: dažiem argumenti kļūst arvien respektējamāki – tie vairs nav tik autoritatīvi, tie kļūst sistēmiski. Un tas man patīk, jo ar sistēmu var darboties. Jo ar autoritāti tev ir tikai un vienīgi jāsadarbojas, jāpakļaujas vai jāpieņem. Un vēl Latvijas māksliniekiem novēlētu mākslīgo intelektu – pēc iespējas augstākā līmenī, jo tad viņi redzētu, ka lāpstiņa un spainītis ir vienīgais, kas viņiem atlicis, jo visu pārējo var izdomāt kāds cits.
Un tu, Aivar?
Aivars Vilipsōns: Neesmu tajā iedziļinājies. Uzdodu sev jautājumu, vai man to vajag.
Roberts Koļcovs: Spainīti?
Aivars Vilipsōns: Spainīši man ir divi. Bet tās problēmas – ka jaunajiem māksliniekiem galeriju par daudz vai par maz... Man tas nav interesanti.
Māksliniekam, faktiski jau jebkuram cilvēkam, visu laiku jābūt pašattīstībā. Viņam jāpilnveido savs redzesloks, jāatīsta smadzenes. Kā jūs saredzat savu personīgo attīstību?
Roberts Koļcovs: Es šausmīgi vēlētos atpazīt lietas, kuras pie manis nāk pašas. Nevis tās, kuras tu izdomā un mēģini par varītēm dabūt, bet tās, kas atnākušas pašas.
Varbūt tas ir labākais, kas pie tevis atnācis, bet tu saki – man šitādu s*** nevajag! Lai gan patiesībā tieši tas bijis tas, kas tev vajadzīgs! Kā man tās situācijas atpazīt? Tā būtu man nepieciešamā attīstība.
Savukārt kaut ko zīmēt... (..) Es plānoju: no rīta trīs četras stundas vajag pastrādāt, jo uz vakaru gribu teļļuku paskatīties, negribu neko darīt. Tas nozīmē, ka man vienkārši ar viltību sevi kaut kā jāpiespiež izspiest no sevis vēl to, ko var. Tā ir attīstība. (..) Jo patiesībā esmu tāds haosa pakalpiņš, kurš sākumā lec un tikai tad sāk domāt, uz kurieni ejam.
Māksliniekam parasti ir skaidra vīzija, ko viņš grib, un viņš, lai sasniegtu mērķi, uz to iet soli pa solim. Piemēram, arī es esmu haotiķis – uzskatu, ka savu ideju izkaļu no haosa. Un kā tev ir, Aivar?
Aivars Vilipsōns: Domāju, ka mākslinieks ir kā aparāts: sākumā viņam ieliek baterijas, bet katrām baterijām ir savs [darbošanās] laiks. Kad jūti, ka baterijas iet uz beigām – tev vairāk nav ideju, kosmoss tās vienkārši nepiedāvā –, tā ir laime – to saprast. Un – nepārtrauc mani, Robert! – tā ir baigā laime: saprast to, ka vai nu nomaini tās baterijas, vai zini, ka tās beigušās. Nevis visu laiku dragā tā, it kā tās baterijas nebūtu beigušās. Man liekas, ka tā jēga ir – saprast.
Bet ko tu darītu brīdī, ja saprastu, ka tev nav ideju?
Aivars Vilipsōns: A priekš kam [darboties] pa tukšo? Jābūt godīgam pret sevi. Ja apzinies, ka tev vairs nav ko īpaši teikt, atstāj vietu citiem māksliniekiem, citām idejām.
Nu jā, bet tas tevi iedzītu skumjās.
Aivars Vilipsōns: Jā. Bet skumjas arī ir skaistas.
Roberts Koļcovs: Un skumt vajag mācēt!
Un arī priecāties ir jāmāk! Kas ir laime pēc jūsu priekšstatiem? Tad, ja jums ir, ko teikt?
Roberts Koļcovs: Nē! Laime ir viena no vispārejošākajām lietām. Skumjas citreiz lēnāk aiziet. Lai gan –
vakar braucām mašīnā, bija diezgan bēdīga situācija, objektīvi skatoties uz dzīvi, un es savai sievai tā kā uzmundrinot saku – es labi jūtos! Dace saka – nu, kā tu vari kaut ko tādu teikt! Es atkal viņai saku – nezinu, man nav argumentu, bet ir baigi labi!
Aivars Vilipsōns: Bet ir arī tas: ja labi jūties un viss iet kā pa smēri, manī allaž ir kaut kāda baiļu sajūta, ka tas nav uz labu. Ka tas var beigties.
Roberts Koļcovs: Un tas arī – kā likums – beidzas.
Aivars Vilipsōns: Jā! Tu esi priecīgs par to, ka, piemēram, elektrības rēķins tajā mēnesī mazāks, un tev jābūt idiotam, lai tu nebūtu priecīgs par to. Bet tas ir pārejoši.
Roberts Koļcovs: Varam diezgan stipri priecāties par labklājību Latvijā. Vecīt, mēs esam kā saulē iemesti mazi pīrādziņi, kuri tiek apspīdēti no visām pusēm un arī no apakšas. Un tas, ka tu te kaut ko nespēj izmantot, nemāki vai tev pietrūkst potenciāla izmantot iespējas, kas tev apkārt, – nu, tur jābūt jocīgam cilvēkam! Jābūt mazliet slimam, lai bļautu, ka šobrīd mums iet slikti. (..) Tik labi, cik šobrīd iet, vēsturē bijis baigi reti.
Vai jums ir svarīgi kaut kur aizceļot, skatīties, ieraudzīt? Aizej tur, nezin kur, atrod to, nezin ko.
Aivars Vilipsōns: Protams, ka apskatīties citas vietas ir labi. Un salīdzināt – negribot vai gribot. Bet vairāk par ceļošanu man patīk atgriešanās sajūta. Mājās ir vislabāk. Tu atgriezies mājās, savā gultiņā, un tur ir vislabāk. Nekad nevaru ilgāk par desmit dienām būt projām.
Roberts Koļcovs: Un kur tad tie divi gadi Lietuvā? (runā par dienestu armijā) Tā divgadīgā vilkme bija ļoti laba. Tā gribas atpakaļ!
Redzi kaut kādus "Dzeguzēnus" televīzijā, kur rāda arī latviešu dabas skatus – zāli, kokus… Nesaprotu, kas tas ir par kodu, kas vienkārši rauj asaru augšā: gribu atpakaļ! Esmu "jutīgs".
Aivars Vilipsōns: Tu runāji par armiju… Atceros, armijā esot, televīzijā rādīja kafejnīcu, kas bija pie manas mājas – laikam tā saucās "Gauja". Rādīja, kā tur kokteiļus taisa. Skatos to ziņu bloku, un aizmugurē uz ķeblīša sēdošajam tatāram vai kirgīzam saku – tas ir pie manas mājas! Viņš saka – nu, beidz... Bet tas lepnums, ka tev parāda mazu gabaliņu [no tavas zemes]... Vai arī filmā "Vajadzīga soliste", kur rāda viesnīcu "Latvija". Saku – es tur netālu dzīvoju! Tas lepnums un dzimtenes šalka...
Roberts Koļcovs: Tie tavi piemēri ir tādi urbāni... Tu esi pilsētas cilvēks.
Tāpēc jau uztaisīja Čaku. Un kur, Robert, tu ņem savas plūstošās dāmas?
Roberts Koļcovs: Esmu nosolījies to daudz nepopularizēt.
Dievs. Daba. Darbs. Brigadere! Bet tā daba – tas tiešām ir kaut kas nenormāls, ko tā izdara. Var neko nedarīt, vienkārši pastāvi mazliet un nāc mājās – un tu tik un tā esi labāks kļuvis! Tā tevi sakārto tik labi!
Visu laiku varētu atrasties uz ūdens. Vai mežā. Piemēram, nedēļu staigā pa Zviedrijas kalniņiem: sākumā esi mazliet trauksmains, jo daudz ko nezini, un beigās kļūsti kā tāds nazis – tu redzi, ka sūnas izmīcītas, te kāds bijis. Tevī tā kā paveras vaļā kādi gaņģi, kas tevī snauduši. Daba taisa vaļā tādas lietas, ka kļūsti kvalitatīvāks savās izpausmēs.
Un nobeigumā jautājums varētu būt tāds: kas ir mīnas jeb neatpazīstamie lauki mākslā, kuros nevajadzētu iesprūst? Kas ir tas, kas jūs kā māksliniekus var nomaitāt?
Roberts Koļcovs: Nu, ja neesam līdz šim nomaitāti….
Uz šīs jautrās nots saku jums paldies! Nav kāds pēdējais vārds vēl sakāms?
Roberts Koļcovs: Vēl ne! Gribu pavilkt garāk.
Aivars Vilipsōns: To pēdējo tad Meža kapos lai pasaka kāds cits.
