Telpa ir zīmīga izstādes sastāvdaļa. Sākot darbu pie izstādes "Saule ar zobiem", māksliniece Amanda Ziemele ņēmusi vērā, ka telpa ir kultūrvēsturisks mantojums gan tehniski – telpu nav iespējams pielāgot, mainīt, gan vizuāli. " Tas bija diezgan piņķerīgi, jo ir vairākas ieejas, izejas, dažādi skatupunkti, nav viena. Nepārtraukti atrodas priekšā kāds x burts vai kaut kādas konstrukcijas. Man tas likās labs izaicinājums, domājot par skatīšanos un piņķerēšanos," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta māksliniece. Viņa netiecās situāciju darīt vieglāku, bet meklēt veidus, kā ar telpu strādāt. "Domāju, veids, kā Amanda strādā, it sevišķi šajā izstādē, tas ir, ne tikai Latvijas, arī pasaules kontekstā, ļoti interesants," teic izstādes kurators Kaspars Groševs. Jau redzot skices, no kurām viena arī izmantota publicitātes attēlā, viņš spējis iztēloties izstādi un iztēlotais atbilst īstenotajam: "Gribētu teikt, ka izstāde ir kustībā. Visu ir iespējams apskatīt no tik daudziem leņķiem, katrs var atklāt savu leņķi, nomērīt, pierakstīt un paņemt viņu mājās – kādā leņķī es stāvēju un kurā leņķī man kaut kas saslēdzās."
Amandas Ziemeles māksla nav atrauta no dzīves, tā ir viņas komentārs par notikumiem un pasauli. Šīs izstādes gadījuma tā ir arī mijiedarbība jeb piņķerēšanās ar telpu, nenospraužot stingras robežas izstādes veidolā, bet pieļaujot lielu mainību. "Darbi ir transformējušies no tā, kā man šķita līdz tam, kā iekārtošanas procesā sapratu, kas tas ir. To uztvēru kā daļu no procesa," saka Ziemele, piebilstot, ka Kupola zāle pakļaujas māksliniekam un "katra izstāde to pilnībā maina". Saspēle ar mērogu, iztēlojoties darbus, esot darbnīcā, un tad pārnesot uz daudz lielāko Kupola zāli, radījusi nelielas bažas. "Domāju – nu, interesanti, paskatīsimies, kā tad tie acumēri strādā," atceras māksliniece. Izstāde, kā saka kurators Kaspars Groševs, darbojas visās dimensijās, telpas arhitektūra ir izmantota kā platforma, veids, kā tehniski un idejiski darbus pārvietot telpā, saskaroties arī ar fiziskām robežām: "Man svarīgi bija kaut kādā veidā noteikt to mērogu attiecību, skatīties, kur katrs no visiem [darbiem] iemājo." Darbu pamatā kā atskaites punkts ir glezniecība, tomēr, kā saka pati māksliniece: "Iespējams, dažas no tām varētu būt kaut kādas būtnes, varbūt arī ne. Būtībā tie varētu būt krāsu laukumi, kāds varētu teikt, tie vienkārši ir rāmji. Klekši telpā." Kurators pievienojas un piebilst, ka gleznas ir ļoti dzīvīgas, ka šie "reālie klekši telpā" noteikti ir jāskatās klātienē, jo telpa piedāvā tik dažādus veidus, kā uz tiem skatīties, un katra pieredze būs atšķirīga: "Glezniecība izkāpj ārpus tā ierastā formāta, kas ir pierastāks, un arī no tā ierastā izstādīšanas veida [..], domāju, ka sadarbībā ar telpu tā kompozīcija ir ļoti svaiga un aizraujoša".
Izstāde atklāta februārī, mēnesī, kas pēc mākslinieces domām ir viens no sūrākajiem mēnešiem, tas devis arī izstādei kontekstu. Nosaukums "Saule ar zobiem", visiem zināma un šobrīd vērojamā parādība, tomēr vienlaikus tā norāda uz dienas gaismas klātbūtni un vērojumu, ļaujot skatītājam pašam saules zobus saskatīt vai ne. "Man liekas, jebkas, kas ir ar zobiem, tas ir interesanti [..], tas var nebūt tieši par mūsu vienīgo sauli. Tas šobrīd ir kā apstākļu kopums, pietiekami plašs," skaidro Ziemele. "Gatavojoties izstādei, ir posms, kurā es esmu darbnīcā nepārtraukti, un šajā gadījumā līdz pulksten trijiem būs gaišs, tad vairs nebūs, tas ietekmē." Arī izstādes kurators atzīst, ka mākslīgais apgaismojums rada diskomfortu: "Mēs esam Rozīšos [Jaņa Rozentāla mākslas skolā] ietrenēti, ka var gleznot tikai tad, kad ir dienas gaisma, no tā nevar tikt vaļā."