Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872. gada 3. martā, bija vecākais dēls piecu bērnu ģimenē. Viņš uzaudzis ļoti gleznainā apvidū Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) pagastā. Kā jaunais puisis no Vidzemes ieticis Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā – tas pašam nebija skaidrs, Purvīša atmiņu pierakstus un viņa dzīvesgājumu pārstāsta Aija Brasliņa: "Viņš atminas, kā pārbijies iegāja klasisko skulptūru nolējumu muzejā un ieraudzīju īstos ģipšus, pēc kuriem uz eksāmenu gatavojušies jaunie aspiranti. Purvītis bija dažas, pirksta lieluma ģipša figūriņas uzzīmējis. Visiem ir lielā drosme un vēlme studēt mākslu, nebaidīties jaunībā no augstiem ideāliem, lieliem mērķiem. Ja mēs kaut vai paskatāmies uz Purvīšu portretu, ko ap 1898. gadu ir gleznojis viņa laikabiedrs Janis Rozentāls – tas ir jauns, pārliecības pilns, aizrautīgs mākslinieks, kurš stāv uz sliekšņa, kur viņam tanī brīdī paveras jau Eiropas mākslas skatuve.
Ja raugās uz agrīno Purvīti, tad tur tas kodols visam tālākajam jau ir – gan atrastās tēmas, motīvi, gleznieciskās idejas, gan viņa mērķtiecība, aizrautība, vēlme visu kritiski pārbaudīt, iekausējot pašam savā individuālajā stilā un rokrakstā.
Purvītim ir sava pašattīstība, kurā, tāda sajūta, viņš sacenšas pats ar sevi, pats sev izvirza mākslinieciskos uzdevumus, pats sev to latiņu ceļu, eksperimentē, variē un atkārto neskaitāmas reizes, teiksim, kādas glezniecības problēmas risinājumu vai kādu motīvu, līdz sasniedz rezultātu, kas pašu apmierina.
1909. gadā Vilhelms Purvītis ievēlēts par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru. "Patiesībā mēs Purvīti varētu uzskatīt par mākslas izglītības tradīciju veidotāju un radītāju Latvijā," pauž Brasliņa, "Protams, sāka viņš ar privātstundām gan Rīgā, gan Rēvelē (tagad – Tallinā). [..] Jau tad, pirms Pirmā pasaules kara, Purvītis sapņoja par augstākās mākslas izglītības iestādes izveidošanu Rīgā (principā Baltijas vajadzībām). Viņš jau bija ieguvis atbalstu no Pēterburgas Mākslas akadēmijas puses. Tolaik – 1913. gadā – viņam piešķirtais augstais akadēmiķa tituls arī bija apliecinājums viņa statusam. Vienīgi Pirmā pasaules kara situācija nesa izmaiņas – Rīgas pilsētas mākslas skolu nācās evakuēt. Toties
pēc Pirmā pasaules kara, Latvijas brīvvalsts apstākļos, ar grūtībām, bet Purvītis un domubiedri spēja nodibināt Latvijas Mākslas akadēmiju un veidot augstāko mākslas izglītības tradīciju savām rokām
(būdams gan rektors līdz 1934. gadam, gan no paša sākuma līdz pat aizbraukšanai uz Vāciju vadīdams dabasskatu meistardarbnīcu)."
Jāieskicē arī mākslinieka privātās dzīves līnija. "Purvītis kopā ar Johanu Valteru savas nākamās sievas nolūkoja Jelgavā. Purvītis aprecēja Karolīni Štelmaheri – jelgavnieci no Baltijas vācu aprindām," stāsta izstādes "Purvītis" kuratore. Viņa atgādina par kādu vēsturisku liecību gleznieciskā izteiksmē, proti, abas dāmas – Valtera un Purvīša nākamās sievas – ir iegleznotas priekšplānā slavenajā Valtera diplomdarbā "Tirgus Jelgavā" (tirgus laukumā par gleznojoša mākslinieka prototipu ir kalpojis Purvītis).
Brasliņa uzsver, ka Karolīne Purvītim visu mūžu ir bijusi blakus kā uzticams pavadonis, dzīvesbiedre, kura atvieglojusi viņa gleznotāja un dažādu amatu pildītāja dzīvi. Fotogrāfiju, kurās iemūžināta pāra ikdiena, esot maz. No 1939. gada saglabājies kinomateriāls, kur mākslinieks redzams kopā gan ar sievu, gan audžumeitu Mariannu. Pulciņš liecību aplūkojamas Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva audiovizuālo, foto un skaņas dokumentu digitālajā krātuvē, Vilhelmam Purvītim veltītā sadaļā.
Zināms, ka Purvītis vēlējās sakārtot paša radošo mantojumu un atstāt Latvijai savu muzeju, teic Brasliņa: "Protams, viņš gleznoja un pārdeva darbus, bet pieturēja to, ko gribēja savam muzejam saglabāt. Viņš arī atpirka savus agrīnos darbus. Baltijas vāciešu aizceļošanas epizodē tika atgūts krietns skaits darbu [..]." Viņa vērtē, ka
Purvīša mākslinieciskā mantojuma liktenis varētu būt viens no traģiskākajiem mūsu mākslas vēsturē, jo darbi zuduši abos pasaules karos:
"Lielākais un traģiskākais zaudējums ir 1944. gada rudenī uz Vāciju aizvestie darbi, kas pazuda bez vēsts. Pirms tam ir 1944. gada vasara, kad liela daļa uz Jelgavu, uz Karolīnes namiņu izvestie darbi sadega. Arī to Purvīša gleznu liktenis, kas pēc 1942. gada izstādes palika Rīgas pilsētas mākslas muzejā… Šajā pēdējā personālizstādē Purvītis, pēc kataloga ziņām, bija izstādījis 300 darbus, bet kā prese rāda un kā Kristiāna Ābele ir noskaidrojusi – tur ir vairāk par 330 gleznām. Lielāko daļu mēs vispār neesam redzējuši un nezinām. Ir katalogs, kuru var lasīt kā dzeju. Bet sarakstē par Vāciju ir runa par kādām 16 kastēm, kas klīst un neatrodas. Purvītis īsi pirms nāves saņēma ziņu, ka gleznas it kā ir atrastas, un droši vien varēja ar tādu domu aiziet."
Nav zināma Vilhelma Purvīša mākslinieciskā mantojuma skaitliskā izteiksme, nav zināms arī zudušo darbu kopskaits. Tā, iespējams, paliks līdz galam neuzminēta mīkla. Taču ir kas tāds, ko Purvītis nevarēja iedomāties – viņa veidotās ainavas nospiedums mūsu apziņā. Un to nevar izmainīt ar gleznu skaitu.
Visbeidzot pāris vārdi par mākslinieka 150. jubilejas gada izstādes nodomu. "Šoreiz stāsts, izstādi veidojot, bija balstīts vēlmē rādīt Purvīti plašāku, daudzveidīgāku, bagātīgāku, nekā ir nostiprinājies ierastais priekšstats par kanonisko un kanonizēto Purvīti. Šis priekšstats, asociācija veidojas, protams, pēc dažiem, vispopulārākajiem darbiem, kas Purvīti parāda kā agra pavasara gleznotāju; tas ir tas, ko mēs meklējam Latvijas pavasarī – mēs skatāmies un ieraugām Purvīti. Bet Purvītis ir krietni vien plašāks, un izstādē mums gribējās sekot viņa glezniecības attīstības ceļam," skaidro kuratore.
