Jau kādu laiku manu sociālo tīklu nebeidzamajās slejās uznirst Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja nosaukums. Kopš nesenās direktora maiņas, tas zināmā mākslas profesionāļa Kaspara Vanaga vadībā no krēslainas, paklāju un veclaicīgu koka paneļu grotas, kurā lielāko interesi muzeju naktīs piesaistīja vaska leļļu pabaisās kompozīcijas ar zāģiem un amputētiem locekļiem, ir pārvērties par diezgan pamanāmu kultūras punktu Rīgas centrā. Tajā ik pa brīdim sevi atklāj neparastas izstādes un starpdisciplināri notikumi (piemēram, mākslinieku rezidenču programma muzeja pārdefinēšanas procesam, jaunās dzejas lasījumi, sarunas par sabiedrība dzirksteļojošiem medicīniskiem un plašāk skatāmiem jautājumiem un citi), kas savieno mākslu ar medicīnu oriģinālos hibrīdos. Tāpat arī kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, muzejs ģeogrāfiskā novietojuma pēc ir pārtapis par vizuāli redzamāko protestu vietu – tajā notikušas protestu darbnīcas un Putina atkaulotā galva uz tā austrumu fasādes blenž Krievijas Federācijas vēstniecības logos. Tagad paralēli politiskajām aktivitātēm te redzama sabiedriski jūtīga un zīmīga izstāde – mākslinieces Annas Priedolas "Piena dienasgrāmatas", kurā apskatīta sabiedrības novecošanās un demences tematika.
Šis projekts, jā, to precīzāk tā pavadošo norišu un ietilpības dēļ būtu jāsauc par projektu, nevis vienkārši izstādi, tapis starptautiskās programmas "Pārmaiņu aģenti: mākslas mediācija kā saruna" ietvaros. Tajā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar fondu atvērtai sabiedrībai "Dots" konkursā izvēlējies vienu Latvijas mākslas pārstāvja piedāvājumu, caur ko paplašināt izpratni par laikmetīgo mākslu kā sabiedrību iesaistošu un sarunā balstītu radīšanas procesu, ņemot vērā vietējās sabiedrības vajadzības un aktualizējot tai būtiskas tēmas. Plašā konkurencē visaugstāk ticis novērtēts tieši Annas Priedolas idejas piedāvājums. Pati māksliniece ir Liepājas mākslas pārstāve (it kā šķiet dīvaini māksliniekus nelielajā Latvijas teritorijā iedalīt kādās ģeogrāfiskās grupās, taču kopskatā redzams, ka katra mūsu zemes mala atklājas ar nedaudz atšķirīgu kompozīciju kopējā kultūrainavā).
Anna Priedola ir jauno mediju māksliniece, kas strādā starpdisciplināri, pēc iespējas sadarbojoties ar vietējo sabiedrībām, pārskata tām aktuālu datu prezentācijas veidus, bieži izmantojot dažādus neierastus maņu kairinātājus. Nereti par indikatoru tiek izmantots ēdiens, kas tiek aplūkots ne vien kā kaloriju kopums eksistences nodrošināšanai, bet arī kā sabiedrības rituālu un raksturojuma nesējs. Paralēli radošajai darbībai Anna Priedola ir arī Liepājas Universitātes pasniedzēja, bakalaura studiju programmas "Jauno mediju māksla" direktore un Mākslas pētījumu laboratorijas (MPLab) vadītāja. Arī šoreiz autore izmanto pārtiku kā stāsta formas satvaru.
"Piena dienasgrāmatas" sastādītas no divām daļām. Pirmo veido dažādi objekti, kas vēsta par novecošanos, ķermenisku un garīgu degradāciju un sabiedrības attieksmi par šīm tēmām. Tie ir simboliski, vizuāli un vēsturiski interesanti priekšmeti, teksti un attēli, kurus māksliniece atklājusi no jauna, pārskatot Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja bagātīgo arhīvu.
Otra daļa savukārt veltīta tieši pašai izstādes tematikai, skatot to caur pārtikas un individuālā personības pārdzīvojuma prizmu. Izstādes nevainojamo, sterilo un tīrai pierakstu kladei līdzīgo iekārtojumu veidojis pazīstamais scenogrāfs -8, bet grafisko dizainu izstrādājusi Līga Vēliņa. Medicīnas muzejs notiekošo pavada ar intensīvu informatīvo atbalstu savos sociālajos tīklos, ik pa brīdim plašāk aprakstot no sava arhīva izzvejotos, brīžiem kunstkameras cienīgos lomus. "Piena dienasgrāmatas" izvietota trīs telpās, tieši pirms ieejas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Izstādes apskatu sāku iepretim muzeja kasēm, kur elegantās nišās izvietotas vairākas starpkaru laikā brošūras, kurās teikts "Kā uzglabāt jaunības žirgtumu līdz sirmam vecumam" (Kristapa Brūna 1931. izdevums), un kas koncentrēti rāda teju avantūristiskos tā laika jaunības eliksīra meklējumu pūliņus, kā arī ataino ideālu par veselu, spēcīgu, un galvenais sabiedrībai derīgu cilvēku. Tepat arī liels ar ziliem ploterburtiem drukāts infobloks – tādi pavada arī pārejās izstādes sadaļas. Tālāk redzama izstādes neoficiālā vizītkarte – kādā psihoneiroloģiskajā slimnīcā raupjā dzijā adīta četrpirkstu zeķe. Šis šķietami komiskais artefakts patiesībā sāpīgi attēlo pacienta galvā notiekošo saprāta lēno izdzišanu, un ievada izstādes nākamo daļu – arhīva dārgumus. Te mani pārķer Latvijas Laikmetīgā Mākslas centra mediatore Aija, kura uzmanīgi izvadā pa izstādes tālāko ceļu.
Aija apstāsta, kas redzams manā priekšā uz telpas centrā novietotā podesta. Te, piemēram, ir vairākas apaļas stikla kārbiņas, kurās atrodas sirmojošas matu šķipsnas. Tās 20. gadsimta sākumā sev nogriezis un studējis Nobela prēmijas laureāts Iļja Mečnikovs, arī gerantoloģijas jeb novecošanās zinātnes vārda devējs un savā periodā revolucionārs zarnu mikrofloras pētnieks, izvirzot vēlāk neapstiprinātu teoriju par fagocītiem – matu pigmentu ēdājiem. Tāpat šeit salīdzināšanai stikla traukos blakus ievietotas veselas – cieši krokainas smadzenes un smadzenes, ko kāda neirodeģeneratīva slimība padarījusi daudz gludākas. Tas izskatās nedaudz pabaisi, bet anatomija jau ir tāda, kāda tā ir.
Starp vēl citiem priekšmetiem izklāta sešdesmitajos gados Jelgavas psihoneiroloģiskajā centrā ar īsiem vārdiem un drebošiem zīmējumiem izšūta sedziņa. Tā ir liecība par darba terapiju – psihiski slimo, to skaitā demences pacientu, nodarbināšanas prakse, ar kā palīdzību cilvēks, rosoties un darbojoties, turpina attīstīt un iespēju robežās uzturēt savas motorikas un loģiskās domāšanas prasmes.
Ekrānā uz sienas mijās melnbalti kadri no padomju laika pansionātiem. Tajās kopējas – māsas baltos halātos ar akmens cietām sejām gatavo ēst un aprūpē, kā mūsdienās jāsaka, klientus. Noskurinos, jo tas man atgādina skandalozo LTV1 raidījuma "Aizliegtais paņēmiens" operāciju "Sistēmas seniori" par neizdarībām un cilvēka tiesību pārkāpumiem virknē Latvijas sociālo aprūpes centru. Savukārt eksponātu aprakstā iekļautais teikums – "Apgalvojums "Opim īsti viss vairs nav mājās" iezīmē robežu, aiz kuras pastāv risks, ka šī cilvēka jūtas, viedoklis un pasaules redzējums turpmāk tiks uztverti tikai kā slimības pazīme" – beidzot mūs, skatītājus, pārslēdz no neparasto priekšmetu parādes projekta galvenajā tēmā – demencē, kurai veltīta nelielā blakus telpa.
Te sīkrūtotos sienas paneļos iestrādāti ar "Piena dienasgrāmatām" saistītie objekti. Gan pavisam lakoniska altāra centrā ievietotā, aizvākotā rūgušpiena burka, gan demence skaitļos un pārtikā – ar dažādu sieru šķēļu un biezpiena drupaču bērumiem proporcionāli un uzskatāmi rādītas statiskas diagrammas. Centrā ir video darbs, kurā ar stopkadru animāciju ātrumā viens kadrs minūtē redzams paātrināts piena sarūgšanas process, kam fonā skan dažādu cilvēku stāstījumi. Viņi mums izstāsta, kā tas sākās – kā viņu tuvinieki saslimuši ar demenci un kā šis simptomu kopums pamazām izdzēsis mīļoto personības. Arī pati autore mierīgā, nedramatizētā balsī mūs iepazīstina ar savu vecotēvu, kas lēnām ieslīgst aizmirstībā.
Līdz šim brīdim, kad skatītājs beidzot apsēžas pie rūgstošās piena masas video un ieklausās audio materiālā, izstāde kopumā ir balansējusi uz tīri noformētas informatīvās kampaņas robežas, izvairoties no reālistikas un dokumentālas tēmas atklāšanas. Taču gandrīz ikvienam Latvijā ir zināms kāds ar demenci vai kā kādreiz teica "vecuma marasmu" sirgstošs cilvēks, un šajā procesā nav nekā tīra un sterila. Tas ir smags un mulsinošs dzīves posms gan pašam pacientam, gan viņa tuviniekiem, kurā nav iespējama liela uzvara pār postošo kaiti, vien lēna lejupeja un klusas cerības "kaut viss tas notiktu mierīgi un ne tik strauji". Man tuva seniore cienījamos gados nesen izteicās, ka galvenais nepalikt "demencētai", un tas pauž kopējās sabiedrības bailes un arī neziņu par šo klusējošo ienaidnieku, kas nācis līdzi kā nepatīkama blakne vispārējam mūža garuma pieaugumam.
Dzirdamie stāsti cilvēciski atklāj, kādas rūpes jāuzņemas tuviniekiem un kāda emocionāla spriedze valda ģimenēs, kuras šādi zaudē savu kopību saturošo ķēdītēs posmu.
Tam visam sabiedrībā pāri joprojām tāds kā tabu, kā kauns par savu slimo radinieku, kuru loģiskāk būtu ātrāk nobāzt pansionātā un ar citiem sarunās vairs nepieminēt. Tādu sajūtu man (nezinu, vai izstādes iekārtotāju ar nolūku veidotas vai netīši sanākušas) arī rada "Piena dienasgrāmatu" iekārtojums. Viss uz papīra ir tīri un skaidri, līdz ar diagnozi saskaries dzīvē, kad vairāk neko nesaproti – kā nepastāv nekāda loģika trīs litru burkā iespundēta rūgušpiena kunkuļos.
Uz sienas norādītie statistikas dati vēsta, ka Latvijā nez kāpēc ar demenci sirgstošo ir apmēram 3 reizes mazāk nekā vidēji Eiropā. Nē, tas nebūt nav tādēļ, ka mēs šeit ilgāk piedzīvotu prāta skaidrību, bet tāpēc, ka Latvijā demence ir vāji pētīta un uzskaitīta, kā arī nav vienotas sociālās aprūpes sistēmas. Tuvinieki pēc palīdzības mēdz vērsties tikai tad, ja kopdzīve vairs nav izturama vai kad viņu vecītis aizklīdis un iekļuvis kārtējā mediju ziņā par bezvēsts pazudušo. Un nav jau arī kur daudz vērsties, lai nesaņemtu kārtējo "nu, tas jau vecums" atbildi.
Jācer, ka izstāde "Piena dienasgrāmata", ko arī uzsver izstādes rīkotāji, patiešām kļūs par vienu no pirmajiem vēstnešiem plašākā šī jautājuma izvēršanā un risināšanā, jo ar to mums visiem būs jāsadzīvo.
Pievēršanās mentālajai veselībai aktualizējusies arī kopējā Latvijas mākslas ainā (piemēram, Ances Vilnītes izstādē "Dievs Tevs debesīs" un Kaspara Groševa un viņa mammas Ineses kopdarbos), kā arī demences tematika skaļi sevi pieteica pasaulē atzītajā Floriana Zellera 2020. gada filmā "Tēvs". Drīzumā projekta ietvaros risināsies arī Latvijā pirmā "Demences kafejnīca", kuras laikā brīvā un nepiespiestā atmosfērā kopīgi satiksies ģimenes ar demences skartiem tuviniekiem, lai beidzot dalītos pieredzē un risinājumos, un vienkārši nekautrējoties izietu cilvēkos, jo pirms zinātnei izdosies novērst vecuma aizmirstības plīvura pārklāšanos, tāds pats kaunīguma un neērtuma deķis ir jānorauj no sabiedrības kopumā.
Izstāde apskatama Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā līdz 5. jūnijam.
