Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunā, plašā pazemes izstāžu zāle devusi iespēju veidot tik apjomīgas retrospekcijas kā nekad iepriekš. Rekordapmeklēto Miervalža Poļa izstādi tagad nomainījuši Jaņa Rozentāla darbi. Šī retrospekcija ar teju 150 gleznām, skicēm un grafikām ir viens no Rozentāla jubilejas gada centrālajiem notikumiem.
„Izstāde ir kārtota, mēģinot sekot hronoloģijai, bet Rozentāls ir par sarežģītu, lai tā strikti sadalītu viņa daiļradi kādos periodos,” izstādes kuratore Aija Brasliņa rāda uz trim Rozentāla mākslas „altāriem”, kas redzami jau no ieejas: 1894.gadā gleznotais diplomdarbs „No baznīcas”, lielā „Arkādija” un trīs versijas par „Princesi ar pērtiķi”. Izstādes sākumu iezīmē Rozentāla atmiņas par Pēterburgas Ķeizarisko mākslas akadēmiju, kurā lauku kalēja dēls 19.gadsimta beigās izskolojās par profesionālu gleznotāju.
„Mēs gribējām šajā izstādē parādīt šo svārstīšanos robežās starp īstenību un fantāziju, realitāti un sapņiem. Te ir tuvākajā apkārtnē tvertie iespaidi, ko Rozentāls glezno, un ir šī gadsimtu mijai raksturīgā neoromantisma atmosfēra, pievēršanās fantastiskiem, simboliskiem sižetiem un tēliem. Šeit mēs izejam cauri sadaļai, kas ir saistīta ar tautas dzīves tematiku, nonākam pie Rozentāla kā pie portretista, un tālāk pie dzīves starp Latviju un Somiju, kas sākās, apprecoties ar somu dziedātāju Elliju Forselu, kas bija Rozentāla liktenīgā sieviete, mūza un triju bērnu māte,” stāsta Brasliņa.
Vēloties būt moderns, viņš vienlaikus palika saprotams un savos darbos spēja iemiesot tā laika latviešu mākslinieku ideālus, saka Aija Brasliņa. Izstādē Janis Rozentāls atklājas kā ļoti daudzpusīgs mākslinieks – ne vien izcils portretu autors, bet arī talantīgs ainavists un simbolu meistars:
„Visu laiku mēs esam daudzinājuši Rozentālu kā portretistu (..). Tās robežas, protams, ir no peļņai gleznotiem pasūtījuma darbiem līdz brīvi sacerētiem, pēc paša mākslinieka gribas izvēlētu modeļu portretējumiem, kas bieži bija no tuvākajām aprindām – paziņu, draugu ģimenes. Bet, šādi sarindojot ainavas, mēs ieraugām Rozentālu arī kā ainavistu. Viņa mīļākais gadalaiks bija pavasaris.”
Izstādes iekārtojums ir lakonisks, visu uzmanību ļaujot veltīt tikai Rozentāla gleznām un grafikām. Māksliniece Ineta Sipunova radījusi asprātīgu saspēli starp gleznotāja tehniku un mūsdienu tehnoloģijām, lielā video projekcijā ļaujot aplūkot palielinātus „Arkādijas” gleznas fragmentus.
„Man liekas, ka Rozentāla spēks ir šajā atraisītajā, ekspromtajā glezniecības manierē, šajā triepienu daudzveidībā un kolorītā, ko viņš sasniedz savos labākajos darbos,” saka mākslas zinātniece Aija Brasliņa.
Viens no Rozentāla retrospekcijas pārsteidzošākajiem elementiem ir plaša fotogrāfiju kolekcija, ko gadsimtu mijā uzņēmis gan pats mākslinieks, gan viņa laikabiedri. Te atklājas Rozentāla izcilā kadra izjūta fotogrāfijās jeb „gaismas bildēs”, pēc kurām tapušas daudzas no Rozentāla slavenākajām gleznām. Tās līdzās gleznām apskatāmas arī īpaši izveidotā izstādes mobilajā ceļvedī.
Izstāde „Janis Rozentāls. Māksla un tehnika” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs skatāma līdz 30.oktobrim.
