"Izstādes nosaukums man atnāca nakts vidū. Bija jau tāds saspringts periods izstādes sagatavošanai, un tad tie vārdi vienkārši naktī atnāca – "’Tavu roku siltums man nesāp". Šī izstāde arī uz to aicina, ka cilvēkam vienam pret otru ar fizisku kontaktu ir jārada siltums, nevis sāpes," izstādes kuratore Antra Priede raksturo galveno vēstījumu, kas atklājas soli pa solim, izstaigājot visu izstādes ceļu Brīvības bulvāra alejā.
"Izstādi tieši un pastarpināti ietekmē Krievijas iebrukums Ukrainā. Šogad jau pirmajos kara datumos pie mums [Latvijas Mākslas] akadēmijā sāka mācīties ukraiņu studentes, kuras bēga no Ukrainas un sabombardētajām mākslas akadēmijām, un jau tajā brīdī bija skaidrs, ka šī gada ekspozīcijai jākomentē šī traģēdija, kurā mēs visi esam iesaistīti," stāsta Priede.
Komentārs par traģēdiju arī veido izstādes pirmo daļu. Tās autori ir ukraiņu studenti, šobrīd dzīvojoši Latvijā, katrs ar savu skaudru stāstu. Viņu vidū Katerina Ribakova, kuras dzimtā pilsēta ir Mariupole. Viņa izstādei izveidojusi Mariupolei veltītu triptihu. Māksliniece stāsta, ka viņai bezgala sāpīgi redzēt, kas notiek šobrīd ar viņas dzimto pilsētu, ielām, pagalmu, draugiem, un savā darbā viņa atainojusi Mariupoles panorāmu, bet tā centrālais objekts ir šūpoles, tieši tādas, kādās viņa šūpojās savā pagalmā, kad bija bērns, un kas visa notikušā kontekstā kļūst par ietilpīgu un daudzslāņainu simbolu. Darbs ir arī kā piemiņa visiem pilsētā bojāgājušajiem cilvēkiem.
Izstādē piedalās arī Marija Glinska, kas Latvijā ieradusies no karā smagi skartās Irpiņas. Viņa atklāj, ka viņas darbā nav tiešu atsauču uz karu, jo tās skatītāju neuzrunā tik dziļi kā simbolisks vēstījums. Viņas audekla centrā ir roka, kas iemieso ļaunumu un tiecas iznīcināt irbenāju ar skaistajām, sarkanajām ogām, kas iztek kā asinis. Irbenājs ir ukraiņu nacionālais augs, tautai ļoti dārgs simbols.
Arī jaunā māksliniece Jūlija Jankavs no Ukrainas pilsētas Rovnas savos mākslas darbos par sāpīgo runā simbolu valodā, pāri visam akcentējot pārliecību, ka mīlestība tomēr ir spēcīgāka par jebkuru ļaunumu šajā pasaulē. Jankavs tāpat kā pārējās studentes, ir ļoti pateicīga Latvijai un Latvijas cilvēkiem par atbalstu un atzīst, ka, grūtajos brīžos piedzīvojot atbalstu no cilvēkiem, viņa sajutusi, cik glābjoša ir cilvēcība, un tas devis arī cerību, spēku un ticību, ka pasaulē tomēr ir ļoti daudz labu cilvēku, kas ir lielākā vērtība.
Ukraiņu studentu vēstījumiem izstādē seko Latvijas jauno mākslinieku veikums – galvenokārt instalācijas un tēlniecības objekti, kas meklē traumu dziedināšanas ceļus un avotus, kas cilvēkam dod spēku pretoties ļaunumam. To vidū ir Roberta Bāliņa izmēros iespaidīgais darbs, kura kompozīciju veido trīs kaktusi. Priede stāsta: "Trīs kaktusi, no kuriem divi ir lieli un uzbrūkoši, simbolizējot šo varas agresiju, taču kā cerība un pretošanās mehānisms ir mazais kaktuss, kas ir gatavs iebilst un cīnīties."
Izstādi turpina Lindas Gabarajevas darbs "Ligzda Rafaelam", kas ir veltījums ebreju izcelsmes poļu juristam Rafaelam Lemkinam, kurš Otrā pasaules kara laikā ieviesa terminu "genocīds".
Izstāde noslēdzas ar vairākiem darbiem, kuros dominējošā sajūta ir maigums, siltums un mīļums. "Mums ir jābūt tiesībām arī skumt, pārdzīvot, zaudēt cerību, taču tikpat svarīgi mums ir pārkāpt šo traumu pieredzi un radīt jaunas ciešas un mīlošas attiecību formas, un alejas otra daļa tieši aicina uz šo cilvēcīgo, silto, maigo kontaktu vienam pret otru, jo it sevišķi pēc kovida mēs esam tik ļoti atsvešinājušies un citreiz mēs pat vairs neapskaujamies ar saviem pašiem tuvākajiem," uzsver kuratore.
Gata Šulca darbs ir sirsnīgs mīlestības apliecinājums saviem tuviniekiem, bet arī atsauce uz to, ka latviskajai mentalitātei nav raksturīgas ekspresīvas jūtu izpausmes, Anastasijas Bikovas objekts savukārt veidots tā, lai ikvienam rastos vēlme tam pieskarties.
Izstāde "Tavu roku siltums man nesāp" Brīvības bulvāra alejā tās gaitā tiks papildināta, un tajā notiks arī vairākas performances. Pirmā no tām būs šo trešdien. 27. jūlijā. Tajā piedalīsies Simonas Orinskas buto deju grupa.
