Sadaļas Sadaļas

Rītdienas mantojums: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja piecgade kopš atjaunotnes

2016. gada 4. maijā pēc vērienīgas rekonstrukcijas un restaurācijas durvis vēra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenā ēka. “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība” bija pirmā izstāde pazemes līmenī izvietotajā Lielajā izstāžu zālē. Daudz brīnišķīgu izstāžu piedzīvots arī jaunajā Kupola zālē – tā arī viena no apmeklētāju iemīļotākajām telpām muzejā. Pagājušajā piecgadē kopumā aizvadītas vairāk kā 50 izstādēs, aptverta kā klasika, tā laikmetīgie procesi. Nerimstas darbs pie starptautiskiem projektiem ar Eiropu ziemeļos, rietumos un pat vēl tālāk. Darbam galu nesaskatīt arī LNMM restaurācijas darbnīcās – tur desmit restauratoriem jātur rūpe par patiesi ievērojamo muzeja kolekciju. LNMM speciālisti un mākslinieki ilgojas sagatavotās izstādes parādīt ikvienam interesentam. 

ĪSUMĀ:

Vērienīgās izstādes atjaunotā LNMM piecgadē

“Pacēlums bija visiem, kas muzejā strādā. [..] Muzeja apmeklējums šajos gados ir ārkārtīgi audzis. Cilvēki nāk pat vienkārši pabūt šajās telpās, ne tikai izstādes skatīties – jaunieši nāk fotografēties. Tā ir kļuvusi par kultūrvietu – ne tikai māksla, bet vide,” par piedzīvoto atgriežoties muzeja telpās, stāsta LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas “Arsenāls” vadītāja Elita Ansone. 

Ansone šajos piecos gados bijusi kuratore vairākām ar diasporu saistītām izstādēm, arī vērienīgākajai – Imants Tillers “Ceļojums uz nekurieni” – kuru par tādu padarīja mākslas darbu atvešanas no Austrālijas uz Latviju izmaksas: “Kolekcija tika deponēta no ļoti daudziem ievērojamiem muzejiem. Tikai no Imanta Tillera paša kolekcijas izstāde būtu iznākusi daudz mazāka, ne ar tik iespaidīgiem, lieliem, pašiem nozīmīgākajiem darbiem.” Tajā pašā – 2018. gadā – notika Vijai Celmiņai veltīta izstāde. LNMM tika izstādīti kolekcijai piederīgie mākslinieces darbi. 

Šobrīd LNMM pilnībā iekārtotas apmeklētājus gaida divas jaunas izstādes. Viena no tām – Dainas Dagnijas māksla feminisma kontekstā “Tu glezno tikpat labi kā vīrietis!” – eksponēta.

“Daina Dagnija ir tāda māksliniece, kas pieder gan Amerikas, gan Latvijas kultūrai. Viņa kā māksliniece veidojās 60. gados, kad briedinājās daudzas cilvēktiesību kustības – tas Dainas Dagnijas mākslu ir ļoti ietekmējis. Tieši šobrīd ir ļoti interesanti šādu kontekstu paņemt, jo arī Latvijā tagad ļoti daudz tiek runāts par cilvēku līdztiesības jautājumiem, toleranci pret dažādo,” pauž Elita Ansone. 

Dainas Dagnijas izstāde eksponēta muzeja galvenās ēkas 2. stāva labajā spārnā. Ar šo muzeja daļu saistīti arī nākotnes izstādes plāni – izstāde Jānim Pauļukam, tad Intai Celmiņai un nākamajā gadā arī Leai Davidovai-Medenei, Birutai Baumanei. Iecerētas arī mazāk pētītu mākslinieku izstādes, piemēram, 60. gadu mākslas personības Rūsiņa Rozītes un diasporas mākslinieka Rolanda Kaņepa. 

Savukārt 4. stāva izstāžu zālēs jau gaida ekspozīcija “Man pasaule par šauru šķita…”,  kas veltīta Gustava Šķiltera ceļojumiem 20. gadsimta sākumā.

Izstādes nosaukuma izvēli atklāj projekta vadītāja Ieva Kalnača: “Izstādē ir ne tikai kuratores teksti, bet arī paša Šķiltera teksti. Likās, ja viņš tik precīzi pasaka, teiksim, par saloniem, kas bija Parīzē, modeļu tirgiem, neko pilnīgāku par to, tieši no tā laika skatupunkta, mūsdienās jau nevar uzrakstīt. [..] Bija viens dzejolis, kur šāda rindiņa: “Man pasaule par šauru šķita…” un [mums] likās, ka tas varētu tieši sasaistīties ar fiziskajiem ceļojumiem, protams, arī garīgajiem ceļojumiem vai tādu mākslinieka veidošanās procesa ceļojumu, kas ar viņu notika [Ogista] Rodēna akadēmijā.” 

Lielākā daļa izstādes materiālu aptver pagājušā gadsimta sākumu, kad Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas stipendiāts Gustavs Šķilters dodas savā pirmajā ceļojumā caur Vāciju uz Parīzi un Parīzes posms tēlnieka dzīvē izvērtās radošs un intensīvs.

“Uzskatu, ka viņš tiešām ir dievu mīlulis, jo citā gadījumā tāds vienkāršs kalēja dēls nekad nebūtu varējis nokļūt Parīzē, mācīties pie Rodēna, izstādīties lielajos Parīzes salonos,”

prāto izstādes kuratore, Šķiltera memoriālās kolekcijas glabātāja Gunta Madlinska.

Iepriekšējā Šķiltera izstāde rādīta vēl pirms muzeja remonta, atgādina Madlinska. Viņai ļoti saistoši šķiet mākslinieka akvareļi, kas zīmēti Parīzes laikā un ceļojumos pa citām Eiropas skaistajām pilsētām: “Viņš nezīmēja tūrisma maršrutus, bet gan atsevišķas mājas, kas viņam iepatikās, cilvēkus, upi. [..] Šķilters ļoti labi prata strādāt gan ar krāsām, gan zīmējumiem. Viņš arī pasteli piesaistīja pie akvareļa un šie darbi māksliniekam ir romantiski un maigi.” Izstādē eksponētas arī fotogrāfijas, vēstules, pastkartes, kas mūslaikos uzietas Barselonā un Parīzes perioda tēlniecības darbi, skolai par atskaiti sūtītie bareljefi.

Starptautiskie projekti un pētniecības darbs LNMM

Viens no ģeogrāfiski tālākajam LNMM projektiem īstenots 2019. gada vasarā, kad Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros Islandes pilsētas Akureires rekonstruētajā mākslas muzejā bija skatāma Latvijas laikmetīgās mākslas izstāde “Runā ar mani!”.  Tajā tika parādīts 19 mākslinieku devums daudzveidīgos medijos. 

LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule atgādina, ka izstādes organizēšanai bijuši vairāki labvēlīgi apstākļi. Vispirms viņa apjautājās savai labai draudzenei, kuratorei un profesorei Reikjavīkas Universitātē, vai būtu iespējams izstādi organizēt Islandē, jo kā nekā, tā bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu. Izrādījās, ka Akureires muzejam, kam nupat bija jāatveras pēc rekonstrukcijas, vēl nebija plānu, ko likt iekšā augšējā stāva izstāžu zālēs. Tā, Rogulesprāt, bija fantastika sagadīšanās. 

“Kuratore no Islandes pilnīgi perfekti izprata to, kas ir vajadzīgs tieši tur un tieši tajā laikā. Mums bija gan Kaspara Podnieka, gan Daces Džeriņas, gan Ievas Epneres darbi un arī Katrīnas Neiburgas, kur ir tā zaļā domāšana. [..] Cilvēki nāca un patiešām priecājās par to, ko viņi redzēja,”

pieredzētajā dalās Rogule. 

Mākslinieku Rasas un Raita Šmitu, Mārtiņa Ratnika multimediju instalācijas nosaukums “Runā ar mani” tika izraudzīts par visas izstādes nosaukumu. Šī darba pamatā cilvēku un augu komunikācija un savstarpēja saruna arī ir visas izstādes moto. 

Jau maijā Jaņa Rozentāla gleznas "Princese ar pērtiķi" attēls rotās Igaunijas Kumu mākslas muzejā izstādes afišu, bukletu, kā arī būs redzams pilsētvidē izvietotos plakātos. Rozentālam veltītā izstādes projekts nācis negaidīti – pagājušā gada decembrī. LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, glezniecības kolekcijas glabātāja (18. gs.–20. gs. 1. puse) Aija Brasliņa pastāsta, ka šī projekta īstenošanu veicinājusi epidemioloģiskās situācijas apstākļu sakritība gan Latvijā, gan kaimiņos. 

Kumu muzeja Lielajai zālei tiek pielāgota 2016. gada LNMM Rozentāla izstādes variācija. Izstādāmo darbu skaits iespaidīgs – 139. izstādes pamatā būs bagātīgā LNMM kolekcija, vēl arī pāris darbi no Tukuma, Liepājas muzejiem un, tāpat kā Rīgas izstādē, arī no dažām privātkolekcijām. Vēl gaidāma arī Rozentāla fotokolekcija. 

“Dzīves deja” – tādu nosaukumu Jaņa Rozentāla darbu izstādei izraudzījuši igauņi. Komentējot nosaukuma izvēli, Aija Brasliņa teic:

“Igauņi ieraudzīja Rozentāla mākslas gaišo pusi. Viņi vēlējās pandēmijas laikā parādīt kaut ko dzīvespriecīgu, lirisku, vitālu, skaistu, gadsimta mijas mākslai raksturīgo cilvēka un dabas harmoniju.”

Jāatzīmē, ka tik vērienīga latviešu mākslas klasiķa Rozentāla izstāde pie ziemeļu kaimiņiem notiks pirmo reizi. 

Savukārt rudenī Zviedrijā būs skatāma plaša Jāzepa Grosvalda dzīvei un mākslai veltīta izstāde. Projekta vadītāja no Latvijas puses Ieva Kalnača stāsta, ka  Zviedrijā, Kārlstades pilsētā, Vermlandes muzejā ir ļoti liela Jāzepa Grosvalda akvareļu kolekcija – ne vairāk un ne mazāk kā 221 akvarelis: “Pie viņiem būtībā ir divi cikli – plašs “Austrumu cikls”, kas veidojies Grosvaldam piedaloties kara gājienā cauri tā laika Persijai un “Strēlnieku cikls” un [maza daļa arī] no “Bēgļiem”.” Uz Zviedriju Grosvalda darbus aizveda māsas – Līne un Margarēta. 

Jāzepa Grosvalda atstātais mantojums ir ļoti plašs un daudzpusīgs, lai arī mākslinieks nodzīvoja pavisam īstu mūžu. Lai bagātinātu Grosvalda izstādi Vermlandes muzejā, no LNMM kolekcijas tiks deponēti mazliet vairāk kā 20 darbi (eļļas gleznas, skicītes u.c.), priekšmeti (piemēram, mākslinieka ceļojumu kaste), kā arī liels digitālo attēlu daudzums. 

Projekta vadītāja no Latvijas puses izsaka cerību, ka epidemioloģiskā situācija būs vēlīga un latvieši varēs aizbraukt uz Zviedriju, lai skatītu Jāzepam Grosvaldam veltīto izstādi.

Uz starptautisku interesi cer arī Vermlandes muzeja pārstāvji – ar šīs izstādes palīdzību viņi vēlas Grosvaldu padarīt par plašāk pazīstamu mākslinieku.

Kalnača vērtē, ka latviešu mākslinieki līdz 2. pasaules karam bijuši ļoti ciešā saskarē ar Eiropas māksliniekiem, bet okupācijas laikā, protams, tika piemirsti. Šobrīd to varētu mainīt. 

Pēc pāris gadiem arī mūsu LNMM būs liela Jāzepam Grosvaldam veltīta izstāde un sadarbība ar Vermlandes muzeju to noteikti bagātinās. 

Neērtā un izaicinājumu pilnā LNMM Kupola zāle

Telpa kā mākslas darbs; neērta un izaicinājumu pilna – tādi vērtējumi izskan par LNMM Kupola zāli. Pēc muzeja ēkas rekonstrukcijas zāle kļuva par jaunu vietu izstāžu rīkošanai, lai arī sākotnēji tā nebija domāts. 

Kopš 2016. gada Kupola zālē notikušas daudzas spilgtas izstādes. “Šeit nav kādu konkrētu programmu, jo ir pierādījies, ka te labi izskatās ļoti dažādas izstādes. Te bijusi, piemēram, gan Vija Celmiņa, gan Egils Rozenbergs ar milzīgajiem gobelēniem, gan izstāde “Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts”. [..] Šobrīd Kupols jau ir viena no ļoti, ļoti pieprasītajām telpām muzejā,” teic LNMM projektu vadītāja Ieva Kalnača. 

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) sagatavotā

izstāde "Juris Boiko. Sāls kristāli" bija pirmā izstāde Kupola zālē. Ekspozīcijā skatītāji ieraudzīja rekonstruētas autora 20. gadsimta 90. gados īstenotās instalācijas, kurās tika izmantots sāls, stikli, foto un video. 

LLMC kuratore Māra Žeikare stāsta, ka darbs pie Jurim Boiko veltītās izstādes prasījis lielu izpētes posmu, vienlaikus tika apgūts viņa ģimenes arhīvs un sastādīta grāmata “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš” un, protams, pati izstādes iekārtošana bijusi ne mazāks izaicinājums: “Nācās ļoti iejusties, kā Juris pats to būtu darījis šajā telpā. [..] Tad mēs, mēģinot sekot dažādiem pavedieniem, viņa teiktajam un rakstītajam par dažādām telpām, veidojām šo izstādi.” 

Žeikare atzīmē, ka ar šo izstādi LLMC aizsākusies regulāra sadarbības pieredze ar LNMM. Viņasprāt, muzeja Kupola zāle ir izaicinājumiem pilna un tieši tāpēc tā piestāv laikmetīgajai mākslai.  

Kupola zālē notikusi arī Janas Kukaines veidota piecu mākslinieču grupas izstāde "Es pieskaros sev” un vēl nesen –LLMC rīkotā starptautiskā izstāde "Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”

Savukārt Ieva Kalnača izceļ Edgara Vērpes izstādi "Intereses. Konflikts" un Aijas Zariņas "Mosties, mosties reiz, svabadais gars". 

Par Kupola telpas sarežģīto struktūru stāsta Elita Ansone:

“Sijas un visi šie šķērskoki faktiski traucē izstādīt kaut ko, lai to brīvi varētu aplūkot. Ja atrod, kā šo īpašo, specifisko vietu izmantot izstādes labā, tad var būt ārkārtīgas veiksmes.

Aijas Zariņas izstāde ar augstu, augstu kupolā iekārtajiem lielajiem, sešmetrīgajiem darbiem bija kaut kas pilnīgi netverams.”

Ansone 2018. gadā Kupola zālē veidoja Vijas Celmiņas izstādi "Vienpadsmit darbi un filma”, iepazīstinot ar muzeja krājumā esošajiem mākslinieces darbiem, kopumā 11 grafikas lapām. Šī izstāde bijusi absolūts pretmets Zariņas vērienam – liela askēze, baltās sienas un mazi, melni “četrsūrīši”, kas tomēr arī absolūti adekvāti iegulās šai telpā. Ansone uzteic, arhitektu izvēli sijas, ko esam ieraduši redzēt nekrāsotas, tomēr padarīt baltas – tādējādi telpa šķiet kā gaismas pielijusi, teju levitējoša.  

Turpinot par gaidāmajām izstādēm – telpa nav nobaidījusi, bet gluži pretēji – aizrāvusi mākslinieci Ievu Epneri. Viņa ir nākamā, kas Kupola zālē drosmīga izstādīt darbus. Izstādes nosaukums arī zīmīgs "Cirks zem kupola”. Uzaicinājumu veidot izstādi šajā zālē Ieva saņēmusi pēc Purvīša balvas iegūšanas

Epnere teic, ka Kupola zāles arhitektūra diktē savus noteikumus un māksliniekam sanāk ar šo telpu mazliet spēkoties, tomēr tā tik un tā viņai ārkārtīgi patīk. Jau pašā sākumā māksliniecei bijis skaidrs, ka viņa vēlas radīt ko tādu, kas ir tieši piesaistīts šīs zāles arhitektūrai.

Šī ideja attiecīgi saslēdzās ar kādu citu, jau sen lolotu ieceri – izvedot grāmatu par Rīgas cirku. Interese par cirku aizsākusies jau 2004. gadā un tur māksliniece pavadījusi daudz laika, cenšoties izdibināt, kas tas cirka brīnums ir, un kāpēc kas tāds 21. gadsimtā cilvēkiem vēl ir vajadzīgs. Nu tapis arī jauns video darbs, kurā iesaistīta aktrise Guna Zariņa un jaunais dzejnieks Kirils Ēcis.

Atliek gaidīt Ievas Epneres izstādi "Cirks zem kupola”, kuras atklāšana bija paredzēta 2020. gada oktobrī, bet sakarā ar pandēmiju pārcelta jau četras reizes.

Restauratora profesijas smalkumi LNMM

Restaurācijas nodaļas pārraudzībā ir plašās un daudzveidīgās mākslas kolekcijas no LNMM un citām struktūrvienībām. Visi desmit nodaļas speciālisti strādā ar kolekcijas mākslas darbu tehniskā stāvokļa izpēti un analīzi, konservāciju un restaurāciju. “Mēs restaurējam grafiku – visu, kas ir uz papīra – tie var būt iespieddarbi, oforti, mecotintas, gravīras, kā arī zīmējumi, akvareļi, guaši, tāpat arī visu spektru, kas ir glezniecībā. Mums ir arī viens rāmju restaurators un keramikas, stikla restauratore,” stāsta LNMM Restaurācijas nodaļas vadītāja, grafikas restauratore Una Kastanovska. 

“Būtībā bez restauratoru konsultācijas, bez restauratoru vispārējās kolekcijas veselības uzraudzīšanas muzejs nevar strādāt.

Restauratoru zināšanas ir ļoti specifiskas. Ja glezniecības restaurāciju var apgūt Latvijas Mākslas akadēmijā, tad grafikas restaurāciju lielā mērā restauratori joprojām mācās no meistariem

– mācās paaudžu paaudzēs, ļoti garus gadus, – tāpēc šie kolēģi mums ir īpaši saudzējami un vērtējami, jo viņu zināšanas nav ātri iegūstamas,” skaidro LNMM direktores vietniece krājuma darbā Iveta Derkusova. 

Viens no restauratora galvenajiem baušļiem esot pēc iespējas mazāk iejaukties mākslinieka radītājā. Pamatīga restaurācija jāveic tikai tādos gadījumos, kad bojājumi ir ļoti nopietni, tie traucē labskatāmībai, estētiskai uztverei. Derkusova stāsta, ka šajos gadījumos, ja cilvēks skata fotogrāfijas “pirms/pēc”, tad viņam ar aci redzams, cik fundamentāla ir veiktā restaurācija. 

Kopš LNMM atjaunotnes, Restaurācijas nodaļa tikusi arī pie jaunām darbnīcām – sākotnēji tās atradās muzeja telpās Jaņa Rozentāla laukumā 1, bet pirms vairāk kā gada pārcēlās uz Muzeju krātuvi Pulka ielā 8. Jāatzīmē, ka LNMM galvenajā ēkā turpina strādāt glezniecības restauratori un te atrodas arī noformēšanas darbnīca. 

“Ja muzejam ir apmēram 100 000 mākslas darbi un 10 restauratori, tad pēc diezgan vienkārša matemātiskā aprēķina ir skaidrs, ka restauratoriem darbs nekad nevar beigties,” pauž Derkusova.

Reizē viņa atzīmē, ka mūslaikos nepārtraukti uzlabojas darbu uzglabāšanas apstākļi, attīstās aizvien jaunas tehnoloģijas, un tāpēc restauratori pie kāda darba mēdz atgriezties atkārtoti. Protams, netrūkst arī tādu darbu, kuriem nepieciešama pastāvīga uzraudzība. 

Pēdējā piecgadē restauratoru komanda piedalījusies vairāku lielu projektu sagatavošanā – Jaņa Rozentāla izstāde, Aleksandras Beļcovas un Romāna Sutas darbi un “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”. Savukārt viens no pēdējā laika apjomīgākajiem restaurācijas projektiem bijis saistīts ar Riharda Zariņa izstādi "Ko Latvijas meži šalc”. Krāšņā izstāde bijusi arī skaitliski bagāta un no visiem eksponātiem restaurēti tika vairāk kā astoņdesmit darbi, bet konservācija veikta vairāk kā simtam.  

Restaurācijas nodaļas vadītāja stāsta, ka

mākslinieks Rihards Zariņš materiālus saviem darbiem izvēlējies ļoti rūpīgi un, tas restauratoriem, protams, patiesi palīdzējis, tomēr darba saglabātībai izšķirīgi svarīgi ir apstākļi, kādos tas, pirms nokļūšanas LNMM, ir ticis glabāts, eksponēts.

Šobrīd autora darbi esot noformēti bezskābes kartona paspartū un to glabāšana ir droša un ilglaicīga.

Jau vairākkārt pieminētās Rozentāla izstādes sakarā jāatzīmē kāds īpašs stāsts – saistīts ar gleznas “Gulbju jaunavas” restaurāciju. Tā bija viena no divām meistara gleznām, ko savulaik iegādājās diplomāts, politiķis, rūpnieks, namīpašnieks un sabiedrisks darbinieks Jānis Taube un kuru desmitiem gadu vēlāk – sagaidot Latvijas simtgadi – LNMM saņēma kā dāvinājumu no Taubes ģimenes.  

Par gleznas “Gulbju jaunavas” restaurācijas gaitu plašāka sabiedrība tika informēta 2018. gada ziemā. Tolaik, sarunājoties ar raidījumu “Kultūras rondo”, Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Aija Brasliņa izvirzīja versiju, ka Jānis Taube gleznu iegādājies pēc Roznentāla nāves, no atraitnes Ellijas, kura 20. gadsimta 20. gados ieradās Rīgā ar vairākiem vīra darbiem un piedalījās vismaz divās piemiņas izstādēs. 

Pie gleznas restaurācijas strādāja restauratore-vecmeistare Dita Murziņa. Šī viņai bijusi vidēji sarežģīta restaurācija – darbu nācies noņemot no apakšrāmja, tad tika atlocīta iepriekš aizlocītā apmale un galu galā glezna kļuva par vienu centimetru platāka. Netrūcis arī dažādu pacēlumu un izbirumu. 

Interesantākos stāstus un vizuāli efektīgākos restaurācijas piemērus iespējams aplūkot muzeja mājaslapā

Pašreiz restauratoru komanda ir Vilhelma Purvīša gaidīšanas laikā – restaurācijas process jau iesācies, bet līdz izstādes atklāšanai vēl gana daudz jāpadara.  

 

Izglītības programmas LNMM

LNMM piecu gadu svinības pārcēlušās uz digitālo vidi, taču tās ir ne mazāk sirsnīgas, apliecina muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Annija Sauka un aicina jebkuru muzeja apmeklētāju dalīties ar saviem brīžiem muzejā, izmantojot mirkļbirku “#mansmuzejs, kā arī nodot sveicienus māksliniekiem. 

Muzeja komunikācijas un izglītības nodaļas pārstāvji nepaguruši turpina meklēt veidus, kā uzrunāt dažādas kopienas un auditorijas, lai ikviens varētu teikt – šis ir mans muzejs.

“Mēs ārkārtīgi daudz monitorējam, sekojam līdzi tam, kā cilvēki jūtas šeit, kas ir tās vietas, kas viņiem patīk, kādi ir iespaidi, komentāri, vēstules. [..] Katram tas ir savādāks, katrs šeit atrod kaut ko sev,” teic Sauka. 

“Kad šo muzeju pēc rekonstrukcijas atvēra, pirmais nosacījums bija, kā vienu no prioritārajām auditorijām izvirzīt ģimenes ar maziem bērniem. [..] Protams, pēc rekonstrukcijas arī fiziskā pieejamība kļuva daudz augstāka,” stāsta LNMM izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa.

Izglītības programmas veidotāji nu jau divkārt iekāpuši izstāžu kūrēšanas lauciņā – 2018. gadā tapa izstāde “Kurš kuram draugs?” , bet 2020. gadā – “Rotaļāsimies?”. Pirms pandēmijas muzeja telpas apdzīvoja arī programmas “Mazie mākslas pētnieki” dalībnieki. LNMM izglītības darba vadītāja izsaka cerību, ka bērniem radusies sajūta, ka muzejs ir vieta, kur viņi patiesi var ko gūt. 

Arī pirms pandēmijas, bet tagad vēl jo vairāk, izglītība ievirzījusies digitālā vidē. Muzeja mobilā lietotne tulkota korejiešu, ukraiņu valodā un, protams, arī angļu un krievu valodā. Radīts saturs dažādos formātos, piemēram, audio stāsts “Māksla un krīze” vai video stāsti “Vienas gleznas stāsts”, “Viena fotogrāfa stāsts”, “Mākslas restaurācija muzejā”. Šobrīd norit aktīvs darbs pie tā, lai jau septembrī muzejs tiešsaistē varētu sadarboties ar skolniekiem. Kas būtiski – muzeja darbinieki skaidro arī to, kādas varētu būt cilvēku vajadzības un vēlmes pēc Covid-19 pandēmijas. 

Atskatoties uz pēdējos piecos gados paveikto, Bērziņa izceļ brīvprātīgā darba programmu, to, kā attīstījuši muzeja jauniešu kluba darbu un sociāli atbildīgo un iekļaujošo programma "Nāc muzejā”. 

Viena no turpmāko gadu prioritātēm muzeja dzīvē, kā norāda LNMM izglītības darba vadītāja, ir aizvien vairāk strādāt ar kopienām, cilvēkiem ar zemāku mobilitāti, dažādām emocionālām, intelektuālām barjerām. 

Viņa turpina ar piemēru: “Skolotāji, kas ved grupas no speciālās izglītības iestādēm saka, ka šī, iespējams, ir vienīgā reize, kad bērns skolas laikā nokļūst muzejā. Bet viņš ir nokļuvis un sapratis, ka te drīkst atnākt.” Muzeja darbinieki strādā pie tā, lai cilvēki ar redzes traucējumiem arī varētu savā veidā izzināt muzeju.  

LNMM direktores atskats uz aizvadīto piecgadi un skices muzeja nākotnei 

Diena pirms pieciem gadiem, kad muzeja durvis Jaņa Rozentāla laukumā 1 atkal varēja plaši vērt vaļā, Mārai Lācei nudien palikusi spilgtā atmiņā: “Cilvēki bija neiedomājami priecīgi. Pie muzeja stāvēja neiedomājami garas rindas. Man visu laiku bija tāda sajūta – no vienas puses likās, cik tas ir ārkārtīgi jauki, ka cilvēki tā grib šeit tikt iekšā, bet no otras puses es domāju, kāpēc viņi stāv tajās rindās, mēs taču nevērsimies nākamajā dienā ciet. Tā diena bija ļoti pacilājoša!”

Pirmajos gados pēc muzeja atjaunotnes piedzīvota pastiprināta interese kā no plašākas sabiedrības, tā arī no muzeju nozares profesionāļiem, kuri vēlējās izzināt mākslas darbu uzglabāšanas apstākļus, jautājumus, kas saistīti ar restaurācijas lietām utt.

Principā pirmie divi gadi aizvadīti nepārtraukti runājot par šo māju, saņemot pa kādai balvai un, protams, apgūstot jaunās izstāžu zāles.

Savukārt šis un aizgājušais gads pandēmijas dēļ savā ziņā ir tādi kā zudušie. 

Taujāta par jau notikušās rekonstrukcijas nepieciešamību, LNMM direktore norāda, ka tas bija jādara. Muzejam bija vajadzīga jauna elpa, un rekonstrukcijas vai paplašināšanās var kalpot par grūdienu, kas dod iespēju sāk domāt pa jaunam. Viņa turpina: “Ar mākslu var pietikt noteiktai sabiedrības daļai, interesentiem. Ar mākslu var pietikt, ja izdodas realizēt kādu konceptuāli, saturiski interesantu projektu vai, ja spēj piedāvāt tādu mākslinieku, kas pats par sevi ārkārtīgi piesaista uzmanību.

Bet sabiedrībai, kas ir pieradusi būt ārzemēs, skatīties ļoti dažādus, renovētus, attīstītus muzejus, vajag vairāk. 

Un to mēs šajā ēkā ārkārtīgi izjutām.” 

Lāce ir pārliecināta, ka jaunajiem arhitektiem no Lietuvas ir izdevies muzejā ēkā iedvest jaunu elpu – viņi nesagrāva veco, bet ienesa jaunas fineses. Joprojām muzeja ēkā īpaši pastiprināta interese ir par Kupola zāli ar ļoti spēcīgo un izteikto identitāti. Tā arī muzeja direktori visvairāk uzrunājusī telpa. Sākotnēji iecerēta kā atpūtas zona vai lasītava, taču galu galā tā tapa par ļoti īpašu izstāžu norises vietu. Jāatzīmē arī bibliotēka un jaunais apjoms – Lielā izstāžu zāle. 

Neizbēgami parādījās arī pa kādai problēmai no būvniecības procesa vai ekspluatācijas laikā. Muzeja direktore nevairās atzīmēt konkrētu neveiksmi gan arhitektoniski, gan izpildījuma kvalitātē – tā ir gaismas “šahta” virs vienas no zemzemes izstāžu telpām. Viņai jau bija aizdomas, ka telpas strādās slikti un šīs aizdomas apstiprinājās: “Pirmkārt, izstāžu telpa ir ar pārāk jaudīgu, nedabīgi spožu gaismu. Otrkārt, mums ir problēma ar stikla pakešu virsējā slāņa noturību, jo ar “skeita” dēļiem un visu ko citu, stikli nepārtraukti ieplaisā. Praktiski mums tas viss stikla pakešu režģis būtu jāmaina. Nākotnē šī problēma tikai attīstīsies.” Risinājums joprojām nav rasts.

Kas attiecas uz izstāžu plānošanu un norisi –

pēdējā piecgadē pagarināti izstāžu norises laiki. Pieredze rāda, ka izstāžu sagatavošana, jo īpaši Lielajā zālē, ir ļoti dārga, tāpēc tās jāizrāda vismaz divus mēnešus, bet ideālā gadījumā – trīs.

Gadā tās ir trīs līdz četras lielās izstādes. 

Māra Lāce piebilst, ka pēc pirmajiem pieciem gadiem atjaunotajā muzejā pieņemts lēmums daļēji demontēt pastāvīgo ekspozīciju (Latvijas māksla periodā no 1945. līdz 1985. gadam). Tagad šajā daļā tiek veidotas trīs, četru mēnešu garas izstādes atsevišķiem tā perioda māksliniekiem. Kopumā gan muzeja ēkā ir visai daudz izstāžu platības. 

Pēdējā piecgadē sarīkotas 55 izstādes. “No vienas puses mums ir klasika – mākslas mantojuma izpēte, apzināšana, izstāžu gatavošana, parādīšana, no otras puses mēs nedrīkstam apiet laikmetīgo – gan laikmetīgās mākslas procesu, gan vēsturisko daļu, gan šodienas procesu.” Šobrīd papildus slogu LNMM galvenajai ēkai uzliek izstāžu zāles “Arsenāls” darbības pārtraukums

“Tuvākajos gados [LNMM] akcents ir uz vairākām klasikas izpētes izstādēm.

Nākamais gads ir Vilhelma Purvīša 150. jubilejas gads, [..] un tam ir jāizvēršas par ļoti nozīmīgu notikumu, arī mākslinieka daiļrades jaunu pētījumu gaismā.

Parasti mūs ir interesējušas arī dažādu mākslinieku personālizstādes un vien tāda jau ir ielikta plānos – Imanta Lancmaņa darbu izstāde. Mums Imantam Lancmanim izstāde nav bijusi. Tas ir ļoti interesants materiāls. Esot prom no pilskunga pienākumiem, viņš tagad ir ļoti pievērsies glezniecībai – tā ir viena lieta, bet otra – parādīt viņa daiļrades ceļu no sākumiem līdz šodienai,” par atsevišķiem izstāžu plāniem stāsta muzeja direktore. 

Māra Lāce atklāj, ka LNMM nupat vērsies pie Kultūras ministrijas un Valsts nekustamajiem īpašumiem saistībā ar ēku Pils laukumā 2, jo šim namam pēc sava vēsturiskā satura, arhitektoniskajām kvalitātēm un novietojama pilsētvidē pavisam noteikti jābūt ar kultūras funkciju. Izteikts lūgums izskatīt iespēju šo ēku nodot LNMM pārraudzībā.

LNMM direktore iezīmē iespējamo nākotnes vīziju: “Tad būtu tā: Pils laukums 2 – Latvijas māksla 20. gadsimta 2. puse (bāzēta uz personālijām), savukārt “Arsenāls” varētu būt vairāk bāzēts uz laikmetīgās mākslas parādībām un tiem procesiem, kas notiek šodien.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt