“Šeit ir šīs idejas pamats, ielikts šinīs konstruktīvisma krūzītēs. Tās ir nedaudz līdzīgas Maļeviča krūzītei, protams, tā tāda nav. Maļevičam ir pilnīgi bez ergonomikas. Tur ir tāda tīra ideja. Šeit ir tas grafiskais princips, kā no melna kvadrāta izveidojas šis aplis un pāriet baltā kvadrātā.” Tā skaidro dizainers Āris Segliņš Rīgas Porcelāna muzeja skatlogā redzamo krūzīšu rindu. No vienas puses trauki izskatās vienādi, bet katras tasītes otrā pusē ir kas oriģināls. Uz rindas malējā trauka ir attēlots melns kvadrāts. Aplūkojot nākamās tasītes, redzams, kā kvadrāts dalās, pārtop par apli un rindas noslēdzošajā traukā ir pārveidojies jau par baltu kvadrātu.
Arī citos mākslinieka darbos dominē kvadrāts, jo no tā veidojas daudzas dažādas formas, atzīmē dizainers, skaidrojot, ka viņa veidojumi ir balstīti uz vairākiem mākslas virzieniem, piemēram, krievu avangardu, konstruktīvismu un "Bauhaus". Dizainers savos darinājumos izmanto krievu mākslinieka Kazimira Maļeviča mācību par kvadrātu.
“Šo kvadrātu var dalīt, griezt. Lēni griežot, iznāk krusts, ātri griežot, būs jau aplis. Uz tā balstās mūsdienu arhitektūra, dizains – absolūti viss modernais, kas ir saistīts ar konstruktīvismu, supremātismu un tā tālāk,” stāsta dizainers.
Rīgas Porcelāna muzejā ir aplūkojami vairāki desmiti Segliņa darbu, kuros dominē balta, melna, zelta un platīna krāsa. Citas krāsas dizainers neizmanto, jo uzskata, ka tās nojauc darba formu.
Viņš atzīst, ka darbi top gausi, jo, sākot no ģipša modeļa līdz pat gatavai krūzei vai paplātei, visu dara pats. Galvenais ir izdomāt ideju, saka Segliņš. Un tad jau darbs rit uz priekšu. Dizainers stāsta, ka vienam darbam nākas veltīt pat mēnesi: “Izveido modeli, tad izveido formu. Šī tehnika, kādā es strādāju, ir liešanas tehnika. Šīs lietas tiek apdedzinātas, piemēram, šī piecas sešas reizes, kad to materiālu iegūst stingrāku, lai pēc tam to var pucēt. Tad glazē un tad dedzina gāzes krāsnī, jo tas ir tā saucamais cietais porcelāns. Tehnoloģija ir tieši tāda pati, kā porcelānu taisa rūpnīcā. Tas nav dzeltens, tas ir samtainais baltums.”
Segliņš smiedamies atbild, ka, strādājot ar porcelānu, īpašas emocijas vairs neizjūt, jo ar šo materiālu darbojas vairākus gadu desmitus. Tā jau ir kļuvusi par rutīnu.
Dizainu Āris Segliņš apguvis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, savukārt pieredzi ieguvis, strādājot Rīgas Porcelāna rūpnīcā. Viņš min, ka mīlestība pret porcelānu viņam radās, iespējams, tāpēc, ka ar šo materiālu strādāt nav viegli: “Savaldīt šo materiālu ir diezgan pagrūti, jo tas viss deformējas 1300 grādos. Kaut gan pie šīs tehnoloģijas, kuras es pieturos, ir diezgan stingrāk. Principā jau var taisīt porcelānu kā mākslu, kur brīva forma. Es pieturos pie dizainiskas formas. Es sevi arī uzskatu par dizaineru, nevis mākslinieku.”
“Viņa darbi vienmēr un arī šoreiz perfekti sasaucas ar muzeja specifiku, kas ir rūpnieciskais porcelāns. Bet savā augstākajā kvintesencē vēl apvienojumā arī ar mākslas objektu, kad šīs dizaina priekšmets jau kļūst par mākslas artefaktu, tajā pašā laikā saglabājot savu funkcionalitāti,” izsakās Porcelāna muzeja izstāžu kuratore Ieva Nagliņa, atzīmējot, ka šķietami bezkaislīgās formas mākslinieka darbos raisa dažādas emocijas. “Āra darbi rāda to, cik ar absolūti minimāliem, it kā delikātiem, ģeometriskiem, bet precīzi izvēlētiem instrumentiem un izteiksmes līdzekļiem var panākt ļoti lielu efektu.”
Āra Segliņa personālizstāde Rīgas Porcelāna muzejā būs apskatāma līdz septembra beigām.
