Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" stāstu ciklā apskatīti seši mākslinieki no Rīgas grupas, atklājot tās personību dažādos rokrakstus un novatoriskos meklējumus glezniecībā – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Uga Skulme un Leo Svemps.
Vēsturiskais notikums, kad Rīgas pilsētas mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) tika atklāta Rīgas mākslinieku grupas pirmā izstāde, datējams ar 1920. gada 7. martu. Izstādē ar 366 darbiem piedalījās Eliass, Kazaks, Lindbergs, Oto Skulme, Strunke, Suta, Tone, Ubāns un vēl divi mākslinieki – Sutas nākamā sieva Aleksandra Beļcova un Erasts Šveics. Izstādīti bija arī 1. februārī Parīzē mirušā Jāzepa Grosvalda darbi.
Šī izstāde un Rīgas mākslinieku grupa ir patiesi nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē, it īpaši ar jauno gleznotāju drosmi un ar novatoriskiem stila meklējumiem. Viņi nekautrējās noteikt toni.
Izstādi apmeklēja tam laikam pārsteidzošs skaits cilvēku – 10 000 skatītāju. Mākslas vēsturnieki aptuveni spēj uzburt, kā tas ir noticis – izstādes atklāšana ir notikusi dienas vidū, lai cilvēki pamodušies var atnākt, priecāties un apskatīt mākslu.
Mūs vairs neapmierina vienkārša reālās dabas atainošana
1919. gadā jaunie mākslinieki sāka veidot grupu, kuru toreiz nosauca par Ekspresionistu grupu. Presē atrodama informācija, ka viņi paziņo – dibina šāda veida grupu un rīkos izstādi. Šī bija trešā izstāde pēc Pirmā pasaules kara šajā muzejā, kad direktors bija Vilhelms Purvītis. Janvārī jaunā grupa uzrakstīja iesniegumu, lūdzot atļauju rīkot izstādi. Jau martā izstāde tika atklāta. Purvītis lielu daļu no šiem māksliniekiem pazina, jo Tone, Ubāns, Kazaks un Suta pie viņa bija mācījušies.
Pirmās izstādes kataloga ievadā 1920. gadā jaunie mākslinieki drosmīgi deklarēja –
“Mūs vairs neapmierina vienkārša reālās dabas atainošana. Taisni uz personības parādīšanu iziet šobrīd visas mūsu tieksmes. Ne dabu, ne objektīvo ārējo dabu mēs gribam dot savos darbos, bet paši savu individuālo dabu, savu garīgo būtību.”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, stāstot par pirmo izstādi, uzsver, ka “mākslinieki visi ir jauni. Principā jau tas ir tā, kā tagad jauno mākslinieku izstādes tiek veidotas – katrs ar savu nemainīgo pārliecību, ka tieši tā vajag, un ar ticību sev. Es nedomāju, ka viņiem gāja viegli izstādes iekārtošanā, jo viņi bija ļoti dažādi. Piemēram, ja mēs iedomājamies Romanu Sutu, ar kuru bija milzīgi konflikti un kas vēlāk tika izslēgts no Rīgas mākslinieku grupas. Bet tie bija vairāk sadzīviskie konflikti, nesaskaņas.
Viņi katrs bija pilnīgi atšķirīgs, viņi visi bija personības. Bet viņi bija kopā, regulāri rīkoja izstādes, viņi bija ļoti aktīvi, daudz strādāja. Viņi nekautrējās noteikt toni. Mākslinieki bija ļoti pašapzinīgi.”
Uzskatu un paaudžu konflikts
Rīgas mākslinieku grupu pirms 101 gada visi nemaz tik sajūsmināti nepieņēma. Viņiem bija arī opozīcija. Presē norisinājās Romana Sutas un Riharda Zariņa diametrāli pretējo uzskatu divkauja, kas noslēdzās sešus mēnešus pēc izstādes ar skandalozo t.s. “kasparsionādes” farsu – cīņa starp tradicionālistiem un modernistiem.
Mākslas vēsturniece un zinātniece Edvarda Šmita atzīmē, ka ''kasparsoniāde'' izvērtās par milzīgu kriminālstāstu. Maija beigās sanākusi kopā kompānija – Rihards Zariņš, Jānis Tilbergs, scenogrāfs Jāis Muncis un vēl pāris vīri. Tika radīta kāda jauna un līdz tam nezināma mākslinieka Reinholda Kasparsona darbu izstāde ''bumbisma'' stilā. Oktobra beigās tiek izsludināts priekšlasījums, tiek nolasīts pirmās sapulces protokols, tiek izstāstīts, kā tika izveidota Kasparsona darbu izstāde, bija sagatavoti vairāki molberti, kur mākslinieki publikai var to nodemonstrēt. Rīgas mākslinieku grupa no šī pasākuma aizgāja, palikušie smējās kā traki. Edvarda Šmita skaidro, ka
“no vienas puses, mūsu latviešu mākslas vēsturē tā ir pirmā performance.
Tas viss vēl nebūtu nekas, ja Kazaks nebūtu zēns ar tik vārgām plaušām. 1920. gada novembra beigās Kazaks ir miris. Un šī Kazaka nāve visus 100 gadus met melnu ēnu uz visu šo ''kasparsionādes'' akciju.”
Rīgas mākslinieku grupa pakāpeniski iekaroja noturīgu reputāciju, kaut arī bija šis ''kasparsionādes'' skandāls un apvainojumi nemākulīgā darbības sākumposmā, kur pamatā bija vecāko un akadēmiski ievirzīto kolēģu bailes, kā arī bailes par konkurenci. Bet jāņem vērā, ka šiem vecākajiem kolēģiem bija ļoti pamatīga izglītība, viņi bija tehniski ļoti spilgti, profesionāli. Bet šāda sadursme noteikti nav nekas jauns.
Svarīgi piebilst, ka grupas veidošanās ilga vairākus gadus, un visiem tās biedriem pat nebija lemts citam citu iepazīt. Tā Uga Skulme, piemēram, nesatika ne Grosvaldu, ne Kazaku, ne Lindbergu. Strunke no grupas izstājās jau 1920. gadā, bet Tone un Ubāns – 1924. gadā. Lai arī viņi grupā vairs oficiāli neatgriezās, tomēr tās izstādēs gan piedalījās.
Rīgas mākslinieku grupa pastāvēja līdz 1940. gadam. Latvijas Rakstu un Mākslas kamera tika nodibināta 1938. gadā, grupa kļuva par Tēlotājas mākslas kopu, bet 1940. gadā padomju varas laikā beidza pastāvēt.
Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 2022. gada 2. janvārim skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde, kas rāda ne tikai mākslinieku novatoriskos meklējumus un pirmo izstāžu darbus, bet šī mūsdienās radītā izstāde atspoguļo arī grupas biedru darbību vēlākā posmā 20. gadsimta 40.–60. gados, izejot cauri mākslinieku radošajai dzīvei un ceļam.
