Izstādes nosaukums paskaidro konkrētu periodu sievietes dzīvē, kurā viņa baro savu bērnu, tādējādi atrodoties “Barošanas miglā”, jo viņai tajā brīdī viņš ir pats svarīgākais.
Portreti tapuši pusotra gada laikā. Portretētās sievietes ir mākslinieces laikabiedres – draudzenes, radinieces, kolēģes, kā arī, vienā darbā atainota pašas mākslinieces mamma.
Man vienreiz par visām reizēm bija pilnīgi apnicis tas, ko es redzu apkārt – tas, ka tā mātišķība ir ārkārtīgi sarežģīta, ka tas nav viegli, ka tas nav cukuraini. Kā sakāmais “bērni ir mūsu dzīves lielākā laime” nekam neder. Tā ir tukša žvadzēšana. Un tad es viņas sāku gleznot,” stāsta gleznotāja Rasa Jansone.
„Brīnišķīgi bija tas, kā viņas skatījās uz tiem darbiem,” atzīst māksliniece. „Man tas bija diezgan traki, bija tādi brīži, kad likās – sirds pa muti izleks laukā, skatoties, kā viņas skatās. Bet tad viņas teica: “Jā, jā, kā tu zināji?...Tā esmu es! Kā tu zināji?”.”
Jau vēstīts, ka Rasa Jansone pārstāv Latvijas mūsdienu glezniecībā retu – intelektuālu un vienlaikus ekspresīvu – virzienu. Sižetisko kompozīciju tēmu lokā – gan dokumentāli un privāti notikumi, gan vispārināti vērojumi un apsvērumi, nereti saistīti ar refleksiju par feministiskām idejām, kā arī ar atsaucēm uz literāriem un teorētiskiem tekstiem.
Māksliniece studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā, piedalījusies glezniecības un vides mākslas izstādēs kopš 2000. gada. Iepriekšējo personālizstāžu un gleznu ciklu nosaukumi ir šādi: Latvieši (2000–2005), Sniegbaltītes slepenā dzīve (2004), Mammas cerības (2007), Sieviešu diena (2008, kopā ar Ivetu Lauri, Ievu Dzintari un Mariku Vītiņu), Atpakaļskata spogulis (2011), Ikdienišķā vīrišķība (2012), Es paņemu mazumiņu šeit un nolieku to tur (2014).