Pēc vācu okupācijas Otrā pasaules kara laikā, kad tapa Rīgas geto, tajā nokļuva arī mākslinieces Aleksandra Beļcovas paziņas, kuriem māksliniece nesa pārtikas paciņas. Rīgas geto redzēto māksliniece iemūžināja zīmējumos. Gandrīz 100 skices līdz mākslinieces nāvei glabājās viņas dzīvoklī sekretera atvilktnē, līdz tos nejauši atrada.
"Formāli šie zīmējumi nav pieskaitāmi holokausta mākslai, jo Beļcova nebija ieslodzīta geto. Tā bija viņas tāda emocionāla cilvēka un mākslinieka atbilde uz notiekošo. Viņa pārdzīvoja, viņa juta līdzi," stāsta Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva.
Lielā daļā zīmējumu attēlota sieviete ar bērniem – tā bijusi mākslinieces paziņa Anna.
"Tas izskatās pēc mākslas terapijas, kad cilvēks grib tikt vaļā no pārdzīvojuma, emocijām, no tās drāmas," saka Jevsejeva.
Izstādē, kas iekārtota Žaņa Lipkes memoriālā, zīmējumi aplūkojami Annas Heinrihsones īpaši veidotos stendos, skanot Jēkaba Nīmaņa mūzikai, kas emocionāli pastiprina Aleksandras Beļcovas vēstījumu.
"Šo cilvēku liktenis beidzās Rumbulā. 30. novembris vai 8. decembris, to precīzi nodokumentēt nevaram, bet pamatā visi šie cilvēki iet bojā. Rumbulas mežā tukšajās bedrēs tiek nošauti," par Beļcovas atveidotajiem cilvēkiem saka vēsturniece, izstādes kuratore Guna Vainovska.
