Lidija Auza bija latviešu māksliniece ar sarežģītu radošo likteni. Kritiķu un kolēģu nenovērtēta. Viņai piedēvēja dekorativitāti. Mūsdienu mākslas zinātnieki to skaidro ar neizpratni par laikmetīgās mākslas formām.
"Viņa turpināja strādāt, neskatoties uz to, ka viņu kritizē, ka viņu nenovērtē, ka nesaprot.
Tas nemainīja viņas ceļu, rokrakstu, mēģinājumus, viņa turpināja nepagurdama darīt, un viņa ir viena no izcilākajām latviešu modernistēm," stāsta "Arsenāla" glezniecības krājuma glabātāja, izstādes kuratore Ilze Putniņa.
Auzas darbiem raksturīgs īpašs plastiskums, ko viņa panāca jaucot krāsu ar 60. gadu izgudrojumu – PVA temperu un neierastiem materiāliem.
"Protams, faktūras audeklā var veidot ar krāsu, kas ir ļoti dārgs prieks, šī te tempera… Ceļojumi uz tehniskajām darbnīcām, vāca metāla virpu atgriezumus, metāla spirāles, naglas, atgriezumus… citus materiālus, kas nav glezniecības materiāli," klāsta Putniņa.
"Arsenālā" iekārtotā Auzas darbu izstāde ir mākslinieces paveiktā retrospekcija – 100 gleznas aptver viņas radošā mūža 40 gadus.
"Šī ir tāda iespējamā pilnība, kāda ir iespējama ar šo autori, un tad vislabāk var saprast, kas ir Lidija Auza.
Un šo pilnību šai izstādei piešķir Kurzemes cikls. Šis varenais, monumentālais gleznojums, kurš ir atceļojis no Talsu pašvaldības. Šis ir man zināmais lielākais gleznojums Latvijā, kura kopējie izmēri ir 3,15 metri reiz 30 metri," skaidro Putniņa.
Galerijā "Māksla XO" būs aplūkojami Latvijas glezniecības klasiķa Imanta Vecozola jaunākie darbi. Izstādes nosaukums – “Citi laiki”.
"Nu, laiki taču mainās! Vai tad jūs nejūtiet? Te taču vairs nav inerta, stagnējoša vide. Šodien ir tas, rītdien būs kaut kas cits. Arī glezniecībā viss mainās. Un es ar it kā uz vietas nestāvu," uzsver Vecozols.
Un izstāde ir kā apliecinājums kluso dabu lielmeistara teiktajam. Izstādē dominē figurālā glezniecība, jo kluso dabu žanrā gleznotājs sevi esot izsmēlis.
"Tas ir visu to novērojumu un pārdomu daudzu gadu summējums, ja tā var izteikties.
Tā nav tā glezniecība, kur ierauga skaistu ainavu vai pilsētu un uzglezno vienā rāvienā, kamēr saule nenoriet, te ir tādas šo apstākļu un šīs situācijas zināmi iespaidi," skaidro mākslinieks.
Bet galerijā "Daugava" durvis ver Kaspara Zariņa jaunāko darbu izstāde "Prieka gēns". Tas ir mākslinieka mēģinājums vizualizēt prieku.
"Tas ir izcēlies no manas iepriekšējas izstādes, kur bija darbs "Prieka gēns". Tas stāsts ir par prieku. Tās ir abstraktas gleznas, bet es uzdrošinos teikt, ka viņas ir reālas. Neviens nezina, kāds izskatās prieks tīrā veidā, attīrīts. Prieks ir sejā, acīs, kustībās, bet tīrā veidā tas ir tas, ko es mēģināju uzgleznot. Prieka gēnu tīrā veidā," stāsta Zariņš.
Kaspara Zariņa gleznās var raudzīties, paturot prātā mākslinieka pārliecību, ka prieks tāpat kā draudzībs ir jākultivē, tāpat kā izvēloties ielas saulaino pusi.
