Marjamai Alakbarli ir 23 gadi. Neskatoties uz to, ka viņai ir Dauna sindroms, viņa ir pārliecinoša, talantīga un savdabīga gleznotāja, kuras darbi izstādīti ne tikai Baku, bet arī Berlīnē, Parīzē, Maskavā un Romā.
Marjamas Alakbarli gleznas ir pilntiesīga un spēcīga māksla, ko novērtē kā ierindas skatītāji, tā mākslas eksperti. Šī iemesla dēļ varbūt pat nesvarīgi skaidrot, ka māksliniecei ir Dauna sindroms, bet tad nevarēs saprast, kādēļ par viņas mākslu stāsta viņas vecāki un nevis viņa pati. Tāpat varbūt tieši šī citādība viņas darbus padara tik patiesus, it kā tie pieskartos cilvēka dvēseles dziļākajām dzīlēm. Viņas izstādei Rīgā dots nosaukums "Nakts mūzika", jo tā saucas arī viens no Marjamas darbu cikliem.
Marjamas mamma Fatima Abdulazade stāsta, ka tas tapis, iedvesmojoties no Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas: "Viņa vienkārši dievina šo "Mazo nakts serenādi" un pirms iemigšanas to bieži klausās, viņai patīk arī Šopēna mūzika. Un tad vienā brīdī viņa sāka radīt ļoti daudz darbu, kuros redzamas sievietes, spēlējot dažādus mūzikas instrumentus. Viņa to darīja ar lielu aizrautību, varēja just, ka viņu šie tēli fascinē. Vienu no darbiem ar sievieti, kura spēlē oboju, nopirka Baku Laikmetīgās mākslas muzejs."
Tas, ka meitai ir talants uz gleznošanu, atklājies pamazām. Viņas vecāki nav ar mākslu saistīti cilvēki, māte ir matemātiķe, tēvs - fiziķis, bet tieši Marjama viņiem iemācījusi, ka pasaulē ne viss pakļaujas racionāliem skaidrojumiem.
"Mēs meklējām visu. Kad jums piedzimst bērniņš un visi apgalvo, ka viņš nebūs tāds kā citi, ka viņš nekad nesapratīs kvantu mehāniku un to, kā elektrība plūst pa vadiem, jūs sākat domāt - bet kas ir tas, ko viņš spēj. Un atklājas, ka viņš spēj ko pavisam citu. Man kā matemātiķei ar racionālo domāšanu tieši Marjama atklāja, ka pasaule pēc savas būtības ir irracionāla un ka ne visu var izskaidrot ar stingru loģiku," norāda Fatima Abdulazade.
Pirmais darbs, ko pamanīja publiski, bija Marjamas uzgleznotās krāsās ļoti neparastās asteres. Tās Azerbaidžānā tika nopublicētas uz atklātnītēm, un tieši šajā brīdī vecāki saprata viņas ceļu. Viņa tika aizvesta uz mākslas skolu Baku, pēc tam izglītojās arī Maskavā un šobrīd papildina zināšanas Parīzē.
Viņas mākslā cilvēkus valdzina dabiskums, svaigums un jūtīgums. Marjamas tēvs Oktajs Alakbarovs domā, ka tas sakņojas meitas pasaules uztverē: "Viņa mīl dzīvi, visu dzīvo, sauli, zāli, kokus, cilvēkus. Ja ikvienā no mums līdzās labajām un cēlajām īpašībām mīt arī ļaunums un nenovīdība, tad viņai šādas jūtas nav pazīstamas. Viņa pazīst tikai mīlestību. Viņa ir mīlestības iemiesojums. Es domāju, cilvēki to sajūt arī viņas darbos."
"Viņas sejā, kad viņa strādā, vienmēr atspoguļojas milzīgs prieks. Viņai tas patīk, viņa ir atradusi sevi. Un tā ir liela likteņa dāvana gan viņai, gan mums. Viņas dzīvei ir atklājusies jauna jēga un saturs," teic Fatima Abdulazade.
"Rīgas biržas" izstāžu kuratore Vita Birzaka jaunās azerbaidžāņu gleznotājas darbus raksturo kā nepastarpinātu un nesamākslotu krāsu prieku: "Varbūt kādam nāktu prātā šīs gleznas salīdzināt ar bērnu zīmējumiem no formveides aspekta. Bet es gribētu teikt, ka šis ir virziens mākslā, kas kopš 20.gadsimta sākuma ir aktualizējies - krāsa ir galvenais, forma ir pakārtota. Viņai krāsa ir spēcīgākais izteiksmes līdzeklis."
Marjamas Alakbarli gleznu izstāde "Nakts mūzika" mākslas muzejā "Rīgas birža" apskatāma līdz 9.novembrim.
