Pirms pāris gadiem māksliniece kļuvusi par Lietuvas Nacionālās kultūras un mākslas balvas laureāti, tāpēc skatītājiem Latvijā varētu būt ļoti interesanti iepazīt mākslinieces daiļradi un spēju ar pārliecību kopt tieši abstraktās glezniecības plašo un neaptveramo lauku.
Galerijā “Māksla XO” virmo zilās krāsas nianses, jo māksliniece savos darbos neizskaidrojamu iemeslu dēļ tieši zilos toņus izmanto visvairāk. Neskaitāmie krāsu slāņi veido nebeidzamu dziļuma un dūmakas ilūziju.
“Man vienmēr pirmajā vietā ir krāsa, un otrajā – gaisma,” stāsta Rūta Katiliūte. “Mainās kolorīts. Bet gaismai vienmēr liela nozīme, lai radītu telpu un atmosfēru. Svarīgs arī minimālisms, lai gleznā nebūtu nedz lietu, ne ainavu.”
Par savu stilu māksliniece sauc ilgu ceļu pie sevis un paskaidro: “Nezinu, kā pie jums Latvijā, bet Lietuvā, kad sāku šādi strādāt, bija liela neizpratne, pat nepieņēma izstādēs, sakot, ka tas ir tukšums, kaut kā trūkst darbos.”
Tomēr tieši šāda minimāliska pieeja lietuviešu māksliniecei pavēra veiksmīgu starptautisko karjeru, kas aizsākās Vācijā.
Lietuviešu mākslas zinātniece Raminta Jurenaite raksta: “Rūtas Katiliūtes darbi ir spējuši bagātināt vienu no vismeditatīvākajām 20. un 21. gadsimta abstraktās glezniecības tradīcijām. Iedvesmojoties no Marka Rotko, Īva Kleina un Gotharda Graubnera, viņa turpina pētīt monohromu abstrakto gaismas glezniecību un meklē veidus, kā uz audekla tvert kosmisko enerģiju, pārpasaulīgo gaismu un meditatīvi bezgalīgo telpu”
Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Sonāta Baliuckaite raksturo izstādes nosaukuma izvēli: “Izstāde saucas “Sinonīmi”, jo gribējām parādīt, kā subjektīvi iespējams vērot abstrakciju. Katrs skatītājs var atrast savu atbildi, kā sinonīmu katrai bildei.
Var domāt tikai par krāsām, bet var ieraudzīt ko vairāk. Uz šīm gleznām var skatīties kā uz dabu, kas ir kopīgi uztverama visiem, kā ezers vai debesis.”
Katiliūte ir viena no pirmajām māksliniecēm Lietuvā – turklāt sieviete –, kura sāka strādāt abstraktās mākslas žanrā un mērķtiecīgi to turpina.
“Galerijā ir izstādīti dažādu periodu darbi,” turpina izstādes kuratore. “Gribējām parādīt visas nianses, jo Rūta visvairāk ir zināma zilās krāsas dēļ, līdzīgi kā Īvs Kleins. Šajā izstādē rādām arī citus vaibstus, ir baltie darbi un pat sārtie un zaļie.”
Katiliūte mākslu uzskata par sinonīmu dzīvei un dalās atmiņās: “Jau bērnudārzā visi mani sauca par mākslinieci, jo es uztaisīju tādu abstrakto bildi “Vējš”. Visiem saku – tā mana pirmā abstrakcija. Pēc tam mākslas skolā man izveidojās tāds maigs stiliņš, bet tas nebija īstais. Tad augstskolā mūsu visus salauza. Kad pabeidzu, pagāja ilgs laiks, līdz spēju atgriezties pie sevis un atrast savu rokrakstu – zaudēju kādus desmit gadus.”
No citiem māksliniekiem minimālistiem Katiliūte atšķiras ar to, ka viņai svarīga ir ne tikai krāsa, bet arī apgaismojums, lai katrā glezna būtu jūtams dziļums. Pirmā izstāde Latvijā māksliniecei bijusi deviņdesmito gadu sākumā galerijā “Kolonna”.
Izstāde “Sinonīmi” kā aicinājums skatītājiem atrast savu abstrakciju izpratni būs skatāma līdz maija beigām.
