Imants Lancmanis: „Viņš bija tik ārkārtīgi spilgta personība, ka visa viņa dzīve sastāvēja it kā no tādām pretrunām, no pacēlumiem, no kritieniem, un arī šī pēdējā diena ir gluži vai pārdabiska. Jā, mēs stāvam pie gleznas, kas ir mana glezna, un tajā dienā, kad viņam bija lemts aiziet, viņš šeit arī bija stāvējis un runājis ar Unu Jansoni [Pētera baznīcas direktora vietnieci] par savu izstādi 2019.gadā. Pēc tam bezgala pacilāts bija devies uz izstādes atklāšanu [Valsts Mākslas muzejā], kur arī viņam bija jāaiziet. Tā kā visa šī pēdējā diena ir vieni vienīgi simboli, un šeit pat blakām ir divi balti audekli, ko viņš bija uzvilcis tās dienas rītā."
Jura Pudāna un Imanta Lancmaņa ceļi gāja kopā jau no Rozentāla skolas laikiem, pēc tam arī Mākslas akadēmijā. Abi labi sapratās, jo ar Juri bija bezgala interesanti būt kopā, varēja runāt par jebkuru tēmu, un arī viņa glezniecība bija apbrīnojama. Akadēmijā Juris daudzas lietas nespēja pieņemt, radās nesaskaņas ar pasniedzējiem, un 5.kursā viņu tāpat kā Maiju Tabaku izslēdza no akadēmijas.
Kopš tā brīža viņš gleznot pārtrauca, strādāja kombinātā „Māksla” par noformētāju, bet impulsu gleznošanu atsākt deva izstāde teju pusgadsimtu vēlāk, veltīta tā dēvētajai otrajai franču grupai, kurā piedalījās Jura Pudāna jaunības dienu draugi, viņu vidū arī Maija Tabaka, Jānis Krievs un Imants Lancmanis.
Imants Lancmanis rāda: „Šeit ir darbs, ar kuru viss atsākās. Pieiesim pie šiem Rīgas jumtiem. Jā, 2007.gads – „Skats uz Rīgas cirka kupolu un skats uz Rīgu”. Te parādījās tāds fenomens, kādu varbūt vispār glezniecības vēsturē un mākslinieku likteņos reti atrod. Iedomājieties, ka gandrīz pusgadsimtu neglezno, ķeras pie otas, un viss notiek tā, it kā nebūtu nekāda pārrāvuma."
Izstādē redzams mākslinieka pēdējo desmit gadu veikums, un šajā periodā notiek attīstība. Sākotnēji dominē ļoti smalkas, gluži vai netveramas toņu nianses, bet pēc tam darbi kļūst aizvien krāsaināki, var just, ka atkal parādās studiju laika interese par impresionismu, franču glezniecības vieglumu, gaišumu un ļoti saspīlēto krāsu.
Viena no viņa iemīļotām tēmām ir pilsēta, un viņš atradis ļoti interesantu veidu, kā to atklāt, Imants Lancmanis to raksturo kā dīvainu vibrējošu un spēcīgi uzlādējošu realitāti:
„Lūk, šeit priekšā trīs baznīcas. Varētu teikt - no vienas puses, jā, tā kā dzīvē, tā kā fotogrāfijā. Bet patiesībā nē, tajās ir tāds dīvains spriegums, dīvains kontrasts, tās fascinē. Tas viss dzīvo, kā tur aiziet ēnu plaknes un uzmirdz gaisma… Tas viss ir ļoti saspringti un spēcīgi."
Spēcīgi risinātas arī citas tēmas, tostarp, klusās dabas un portreti.
„Šeit ir ļoti skaists darbs, ko es uzskatu par pilnīgi apbrīnojamu. Tā ir viņa sieva Tonija. Paskatieties tajā sejā, te ir tieši tas, kas viņam kādreiz bija neticamā perfekcijā, tas ir tādi bezgala smalki toņu niansējumi. Paskatieties šīs ēnas, kādā veidā tas rozā pāriet uz tādu pelēcīgu. Tas viss ir tik neticami smalki, ka to ir tiešām ļoti grūti izdarīt," gleznu izbauda Imants Lancmanis.
Izstādē skatāms arī pēdējais Jura Pudāna darbs „Kumode”, arī tajā ir daudz simbolu, kas rosina domāt par laicīgo un pārlaicīgo, par dzīvi un par nāvi. Glezna nav pabeigta, tajā trūkst nimba ap svētās mocekles galvu. Jura Pudāna dzīvesbiedre stāsta, ka tieši savā aiziešanas dienā mākslinieks bija iecerējis nopirkt smalku otiņu, lai gleznu pabeigtu, taču negaidīti aprāvās viņa dzīves pavediens.
Jura Pudāna piemiņas izstāde Rīgas Svētā Pētera baznīcā apskatāma līdz janvāra vidum.
