Kultūras ziņas

Septiņas laikmetīgās mākslas muzeja vīzijas

Kultūras ziņas

Egila Siliņa veltījums Latvijas simtgadei

Redzamās un neredzamās līnijas

Redzamās un neredzamās līnijas izstādē galerijā «Māksla XO»

Galerijā “Māksla XO” atklāj divu mākslinieku – pašmāju jaunā un radošā gleznotāja Ata Jākobsona un franču gleznotāja Mišela Kasteņē izstādes. Tās ir gana atšķirīgas, tomēr tajās ir arī kaut kas vienojošs – miera meklējumi un individuāls ceļš uz savu būtību.

Iespaidojoties no amerikāņu gleznotājas Agneses Martinas, kura vairākus gadu desmitus pavadīja tuksnesī pašas uzceltā kleķa būdā un gleznoja ģeometriskas kompozīcijas, franču gleznotājs Mišels Kasteņē redz sapni, kurā kāds viņam saka, ka jādodas uz Sicīliju un tur jāiekārto darbnīca. Viņš tiešām tur pamestā vietā nopērk pussagruvušu māju ar cauru jumtu, iztēlojas, ka tās ir seno grieķu dievību zemes, klausās šīs amerikāņu mākslinieces atziņas un meklē savu tēmu mākslā.

"Šie darbi man bija kā dienasgrāmatas. Es katru dienu vilku līnijas un centos atklāt ko jaunu. Un tā es pavadīju trīs mēnešus, velkot dažāda biezuma un krāsu līnijas. Pēdējās piecpadsmit dienās, kad dārzā uzplauka ziedi, nolēmu gleznot arī tos," stāsta Mišels Kasteņē.

Šie ziedi vārdā asfodeles grieķiem simbolizēja elli. Agrīnajā sengrieķu filozofijā runāja par divu veidu filozofiem, tiem kuriem vajadzēja civilizāciju, kas tos pabarotu, un tiem, kas varēja pārtikt no asfodelu ziediem. Franču mākslinieks Mišels Kasteņē piederot pie otrajiem.

Lūk, šajā darbā sengrieķu dievs Krons aprij savus bērnus – palikušas tikai rociņas – tā franču mākslinieks Mišels Kasteņē mēģina izprast laika nepielūdzamo rijīgumu.

Bet šīs erīnijas ar marmora galvām un kraukļu ķermeņiem tika uzskatītas par atriebes un sirdsapziņas dievēm, kuras vajāja savu upuri līdz pasaules galam. Tās mākslinieks uzgleznojis, kad saņēmis ziņu par Parīzes teroraktiem.

Savukārt latviešu mākslinieks Atis Jākobsons izdzēš savus uzgleznotos portretus, bet līdz ar to panākot pretējo – skatītāja uzmanības pievikšanas efektu.

"Caur dzēšanas procesu es mēģinu notvert to, kas ir aiz tā, ko mēs redzam," skaidro Jākobsons. "Es uzgleznoju diezgan reālistiski un tad sāku dzēst, atsakoties no detaļām, kas varbūt var novērst uzmanību no svarīgākā. Strādājot uztvere kļūst tik jūtīga, ka reizēm izdzēšu gandrīz visu."

Mākslinieku interesē portrets, bet ne klasiskajā izpratnē. Drīzāk kā atsacīšanās no visa liekā un miera meklējumi.

Tā kā abu mākslinieku izstādes galerijā "Māksla XO" tiek atklātas vienlaikus, interesanti, kādas paralēles un meklējumus viņi saredz viens otra darbos.

"Es viņu [Jākobsonu] uztveru kā romantiķi. Viņš man atgādina franču gleznotāju Žanu Kartjē, kas arī bija romantiķis," saka Mišels Kasteņē. "Un Artis vēl piedevām nojauc robežas starp to, kas ir svarīgi un kas nav. Man tas atgādina jūras skalošanos piekrastē – jūra pienāk tuvāk, tad atkāpjas, atkal pienāk tuvāk, un tu zini, kur ir jūra un kur ir pludmale, bet tu nevari novilkt skaidru līniju. Tāpat ir ar šiem portretiem – tu neredzi skaidras līnijas, bet tev ir skaidrs, ka tas ir portrets."

Savukārt Atis Jākobsons saskata sasaukšanos ar saviem darbiem Mišela Kasteņē gleznotajos putnos.

"Jūtu, ka tas, par ko viņš runā, ir līdzīgs tam, par ko es runāju, tikai citā veidā," saka Jākobsons.

Izstāde galerijā "Māksla XO" aplūkojama līdz 5.jūlijam.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti