Māksliniece atzīst, ka tuneļa apgleznošanas process bijis viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem viņas dzīvē, jo to pavadīja liela vietējo iedzīvotāju uzmanība.
Iedzīvotāji savukārt vērtē, ka ar mākslinieces veikumu ir ļoti apmierināti, jo sakārtotā vide veido pozitīvu atmosfēru.
Neglītās un drūmās sienas nu atdzīvina un interesantas dara viņas gleznojumi un teksti no Māras Upmanes-Holšteinas dziesmas „Daļa Rīgas”, kas arī bijusi galvenais iedvesmas avots tuneļa vizuālajam tēlam.
„Dziesma ir tieši par Maskavas forštati, ko ir sarakstījusi Māra, jo viņa arī šeit dzīvo, un dziesma ir ļoti iedvesmojoša,” stāsta Kļaviņa. “Uz sienām nav citēta visa dziesma, bet gan dažas frāzes, un pašos galos ir piedziedājuma vārdi,” viņa turpina.
Dziesmas teksts uz sienām mijas ar atpazīstamākajām Maskavas forštates vietām un objektiem. „Mēs kopā ar Austrumu izpilddirekcijas pārstāvjiem vienojāmies, kurus objektus mēs attēlosim. Tie ir pareizticīgo baznīcas, luterāņu baznīca, 15.trolejbuss, kas arī ir Maskavas forštatei ļoti raksturīgs un pat slavens. Ir ūdenstorņi un koka arhitektūra, ar ko Maskavas forštate ir ļoti īpaša. Patīkami arī ir, ka cilvēki iet garām un varbūt pat saskata savus logus, savas mājas, savas ielas,” norāda māksliniece.
Pats Daugavpils un Ģertrūdes ielas gājēju tunelis arī ir apvīts ar dažādiem mītiem.
Tā, piemēram, 1990. gados tas bija iemantojis iesauku „razģevalka”, jo klīda nostāsti, ka var gadīties tā, ka cilvēks šajā tunelī ieiet apģērbts, bet otrā galā ārā iznāk gluži pliks.
“Patiesībā tikai procesa gaitā es uzzināju to ļoti slikto slavu jeb “razģevalkas” [ģērbtuve – no krievu val.] slavu, kas bija 1990.gadu notikums šajā tunelī. Es biju pārsteigta. Es tiešām nezināju, ka es tādu episku vietu pārvēršu par kaut ko citu,” māksliniece neslēpj. “Kad sāku strādāt, aina bija dramatiska, sienas bija nodrupušas un nopūstas ar dažādiem rupjiem vārdiem, nu, bija skats diezgan traks.”
Kad Sindija veidoja sienu gleznojumus, tunelis turpināja darboties un māksliniece piedzīvoja milzu uzmanību no vietējiem cilvēkiem. „Dzīvē man bijis ļoti daudz piedzīvojumu, bet šis bija viens no spilgtākajiem, jo sabiedrība, kas te dzīvo, ir interesanta. Es viņus nenosodu, bet gadījumi bija visādi. Bija ļoti daudz iereibušu cilvēku, kas varbūt nekontrolēja ne savas rīcības, ne vārdus. Bet es biju pārsteigta par to pozitīvismu, kas no viņiem visiem nāca, jo viņi visi teica ļoti lielu paldies, ka šī vieta tiek pārvērsta. Tieši viņu dēļ es arī centos, man gribējās viņus iedvesmot. Ja nu kaut viens aizdomātos, ka var dzīvot savādāk, tas jau vien būtu daudz,” saka Kļaviņa.
Maskavas forštates iemītnieki mākslinieces centienus ļoti atzinīgi arī novērtē, vismaz tā izriet no sarunām ar tunelī nejauši sastaptajiem ļaudīm, kas dodas dienas gaitās.
„Es pa šo tuneli eju katru dienu gadiem. Brīnišķīgi! Malači! Es jau māksliniecei teicu, kad viņa te vēl strādāja, ka tas ir vienreizēji. Un te vēl atpazīstamas vietas ir – te var redzēt Jāņa Kristītāja baznīcu, ūdenstorņus, Jēzus baznīcu un paviljonus uz Kalna ielas. Es vēl atceros, ka bērnībā tur kādreiz tirgus bija, tagad palikuši tikai paviljoni,” stāsta kāds vīrietis.
„Man patīk, jo vairs nav rakstīti tie trīs burti un nav redzamas tās plikās sievietes,” saka kāda sieviete. Viņu papildina vēl viena garāmgājēja: “Tagad ir ļoti labi, ļoti skaisti.”
Māras Upmanes-Holšteines dziesmas iedvesmotie gleznojumi Daugavpils un Ģertrūdes ielas tunelī ir Kļaviņas līdz šim lielākais veikums ielu mākslā, taču ne vienīgais. Viņa radījusi ielu mākslu arī citviet Latvijā, kā arī Spānijā, kur nodzīvoja astoņus gadus. Pirms pāris gadiem atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un šobrīd studē Mākslas akadēmijā modes mākslu.
