Kultūras rondo

Liepājas Mākslas forums šogad aicina uzkrāt laimes devu

Kultūras rondo

Kuldīgas novada muzejā aplūkojama mākslinieka Indriķa Zeberiņa 140. jubilejas izstade

Komikss "Kinderlande" un meistardarbnīcas studentiem. Saruna ar vācu mākslinieku Mavilu

Raudzīties pāri «citu lielumam». Saruna ar vācu komiksa «Kinderlande» autoru Mavilu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Vācu mākslinieka Mavila septiņu gadu laikā darinātais komikss "Kinderlande" veltīts notikumiem Austrumberlīnē 1989. gadā, tieši pirms Berlīnes mūra krišanas. Apjomīgo komiksu no vācu valodas tulkojusi Ieva Lešinska, un tas dāvā iespēju piedzīvot kino cienīgu pieredzi, sapludinot kopā drukātas un nofilmētas vizualitātes iespējas. Šobrīd Latvijas Mākslas akadēmija noris mākslinieka vadīta meistardarbnīca augstskolas studentiem, uz kuru ierodoties vienīgā vācu grafiķa norāde bija: "Paņemiet zīmuli un papīra lapu, un kārtīgi izgulieties. Lai patiešām nopietni strādātu, ballēšanās jāatstāj otrajā plānā." 

Vācu komiksu mākslinieks Mavils savā apjomīgākajā stāstā "Kinderlande", kuru latviskojusi Ieva Lešinska un klajā laidusi izdevniecība "Liels un mazs", vēstī par draudzību, drosmi un uzticēšanos. Tā ir bērnība sociālisma sabrukuma priekšvakarā, kas aizrit starp pionieru organizāciju un baznīcu, slepus noklausītām ziņām par pārbēgšanu uz Rietumberlīni un galda tenisa turnīru tieši Vācijas lielo pārmaiņu priekšvakarā. 

Komikss uzbur spilgtu, personisku un detaļām bagātu Vācijas Demokrātiskās republikas pastāvēšanas pēdējo dienu ainu, ko autors pats pieredzējis, būdams grāmatas varoņu vecumā.

Pievienota arī vārdnīciņa, kas skaidro mūsdienu bērniem un jauniešiem nezināmās vai mazāk zināmās sociālisma laika Vācijas reālijas.

Stāsta galvenais varonis ir Mirko Vacke no septītās klases. Viņš aizraujas ar galda tenisu, spītīgi turas pretī lielo puiku izsmieklam un mēģina sadraudzēties ar paralēlklases jaunpienācēju Torstenu. Abi zēni prot uz katra soļa iekulties nepatikšanās, un visvairāk Mirko uztraucas par to, ka citi viņu varētu uzskatīt par sūdzmani. Taču zēnu dzīvē aizvien vairāk ielaužas arī pieaugušo pasaules satricinājumi. 

Mākslinieks Mavils dzimis 1976. gadā Austrumberlīnē. Jau skolas gados viņš zīmēja komiksus, ko vēlāk publicēja nelielos žurnālos. Pēc Vācijas atkalapvienošanās Mavils studēja komunikācijas dizainu Berlīnes-Veisenzē mākslas skolā un absolvēja to 2003. gadā ar komiksu "Wir können ja Freunde bleiben" ("Mēs taču varam palikt draugi"). Šis un citi Mavila komiksi tulkoti vairākās valodās. Mākslinieks savulaik ar komiksu darbnīcām viesojies arī Rīgā.

Kad viņš neceļo apkārt pasaulei kopā ar Gētes institūtu, Mavils dzīvo Berlīnē, regulāri zīmē izdevumam "Tagesspiegel", māca studentus vai strādā pie nākamās grāmatas.

Ar mākslinieku sarunājamies pēc viņa novadītās lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijas dārzā. Pirmo jautājumu uzdodu "Kinderlandes" iespaidā. Vai nesanāk tā, ka cilvēks patiesībā savu dzīvi dzīvo "pilnīgi otrā virzienā": vispirms kā pieaugušais, izejot cauri visām pieaugušo pieredzēm pēc savas interpretācijas un izpratnes, un tad, sasniedzot brieduma gadus, notiek konstanti miera un labsajūtas meklējumi, kuri lielā mērā saistāmi ar izpratni par "būšanu bērnam" un bērnības idilliskumu? Mavils atbild: "Man pašam ir trīs bērni, un varu apliecināt, ka skaistākais bērna vecums ir no pašas dzimšanas līdz piecu gadu vecumam. Varbūt tas ir tādēļ, ka, piemēram, ja salūzt kāda no viņa mantiņām, tā bērnam ir lielākā drāma. Te mēs varam redzēt kaut kādas paralēles ar pieaugušā pasaules redzējumu. Tomēr man kā pieaugušajam ir jāsaskaras ar daudz lielākiem jautājumiem, lai neteiktu – problēmām. Man ir jāpieņem lēmumi, piemēram, uz kādu skolu es sūtīšu savus bērnus. Un es par to neraudu. Bet vispār jūsu piedāvātā doma ir interesanta, man tā patīk." Viņš turpina: 

""Kinderlande" ir viens no maniem mīļākajiem stāstiem, jo mani pusaudža gadi bija visaizraujošākais laiks manā dzīvē.

Šodien, ja ieraugu kaut ko tādu, kas man patīk, es uzreiz saprotu, kāpēc man tas patīk, jo varu salīdzināt konkrēto lietu ar daudzām citām, kuras esmu pieredzējis. Taču pusaudža laikā tu visu piedzīvo pirmo reizi un tas, būtībā, uzlaiž gaisā tavas smadzenes. Nu, kaut vai pirmā mīlestība, tā taču ir vispār ir kaut kāds pilnīgs trakums!"

Lappuse no Mavila komiksa "Kinderlande"
Lappuse no Mavila komiksa "Kinderlande"

Māksliniekam paskaidroju, ka iepriekš raksturoto sajūtu manī raisīja politiskās vides nomācošā klātbūtne ja ne bērnu, tad agrīnu pusaudžu dzīvē noteikti. Pionieru zvēresti, svētku parādes un savā ziņā pat galvenā varoņa Mirko kalpošana par altārzēnu parāda nemitīgu gatavošanos pieaugušo dzīvei, kuru politiskā iekārta jau ir sagatavojusi skaidru un konkrētu. "Ir ļoti grūti audzināt savu bērnu ļoti izteikti brīvā veidā. Jo tādējādi tu nemitīgi viņu gatavo tām lietām, kuras pats esi iedomājies par būtiskām dzīvē," teic Mavils. "Ļoti vienkāršs piemērs: es pats bērnībā biju ļoti kautrīgs, un, kad es šodien redzu, ka mans dēls ir ļoti kautrīgs, es vēlos, lai viņš tāds nebūtu; un sākas uzspiešana: "Neesi tik kautrīgs, neesi tik kautrīgs…" Bet nu, protams, mani nevar nosaukt par izglītības ekspertu, tā arī ir taisnība." 

Savā prezentācijā Latvijas Mākslas akadēmijas Mavils studentiem starp citiem savu komiksu piemēriem parādīja arī kādu zīmējumu no bērnības perioda, kuru pieglabājuši viņa vecāki – milzu burinieka šķērsgriezumu ar tā apkalpi. Teju ko līdzīgu varam redzēt renesanses laika gravīrās, tādējādi mākslinieka talants jauno autoru ir apmeklējis jau agrīnā vecumā. 

Norādu Mavilam, ka vecāki ne vienam vien māksliniekam izrādījušies personīgie arhivāri, tā apliecinot arī spēcīgas emocionālas saites, ne tikai radošas grāmatvedības pieeju. Viņš atzīmē: "Pieļauju, ka mana mamma un tētis tajos ieraudzīja kaut kādas perfekcionisma pazīmes. Tieši no pieaugušo vērtējuma skatupunkta. Skolasbiedri bieži lūdza manus zīmējumus sev par piemiņu, reiz pat uzvarēju kaut kādā skolas zīmējumu konkursā… Tā taču ir, ka vecāki izjūt lepnumu, redzot, ka viņu bērns ir spējīgs uz kaut ko īpašu. [..]

Savā bērnībā un agrīnajā pusaudzībā es nebiju nedz supersportisks, nedz supersmuks, taču es zināju, ka man ir šī viena superspēja, un tā ir zīmēšana. [..]. Tā nu, pateicoties šai superspējai, es varēju paraudzīties pāri, metaforiski izsakoties, "citu lielumam". 

Jo atceros savus novērojumus par to, ka tā dēvētajiem "normālajiem" un "populārajiem" vienaudžiem bija grūti atrast to, kas aizrautu viņus un tādējādi veidotu viņu raksturu. Šajā ziņā man kā nūģim bija vieglāk, jo, kaut arī visu laiku biju kaut kur maliņā, man vismaz bija viena lieta, kura man izdevās un ar kuru es biju zināms visiem pārējiem. Vismaz tā man, ar šodienas acīm skatoties, liekas. Jo es ļoti agri zināju, kādā virzienā es savā tālākajā dzīvē došos."

Norādu Mavilam uz viņa komiksa kinematogrāfiskumu: tajā ar uzviju tiek izmantots kino scenāriju, teātra dramaturģijas, literatūras un arī vizuālo stāstu konstruēšanā pazīstams paņēmiens, kuru dēvē par "cliffhanger". Tā ir situācija, kas ir aizraujoša tādēļ, ka tās beigas vai rezultāts ir neskaidrs, līdz tas galu galā pienāk. Komiksa "Kinderlande" saistošākās epizodes nereti ir prasmīgi pārtrauktas, atstājot lasītāju neziņā, bet tādējādi arvien vairāk ievelkot uzmanību atainotajā pasaulē. Jautāju Mavilam, kā viņš komentētu kino ietekmi šī stāsta tapšanā: 

""Kinderlande" ir mans garākais komikss un tāds tas arī mūžam paliks. Kad sāku pie tā strādāt, bieži gāju uz tuvējo bibliotēku pēc dažādām grāmatām, kurās bija aprakstīti kino dramaturģijas pamati. 

Tajās uzzināju virkni āķīgu risinājumu un triku, kurus izlasot, nereti bija jāķer pie pieres un jānosaka pie sevis: "Nu jā, pareizi, tas taču ir tik vienkārši, kā es pats par to neiedomājos!" Daudz ko no aprakstītā biju redzējis Holivudas filmās, bet nezināju, ka katram paņēmienam ir savs speciāls vārds un konkrēti noteikumi, kā tam jābūt izrisinātam. Taču te arī parādās risks, ka, izmantojot šos principus, tu nevis radi filmu, bet konstruē to. Protams, tas izklausās loģiski un tā jau tas praksē arī notiek, bet es ļoti nevēlējos, lai manā komiksā būtu jūtama šī konstruēšanas pieeja. Tāpēc no dažiem stāsta veidošanas trikiem es atteicos pilnībā, bet par citiem atļāvos paironizēt, piemēram, pārvēršot vienkāršu galda tenisa maču starp skolas puikām par titānu cīņu, kura norisinās starp debesīm un zemi. 

Vēl viena lieta, ko apguvu no kino veidošanas, bija "story-board" izmantošana, proti, attēlu sekvence vēl neizkrāsotā un neieskanētā veidā, tāds kā sava veida melnraksts. Bez tā ir neiespējami strādāt, 

jo, ja ieraugi kļūdu vai neprecizitāti fināla variantā, kaut arī tā ir tikai viena lapa, visa diena ir, teiksim tā – jāizmet miskastē."

Atvadoties Mavils "Kinderlandes" latviešu izdevuma titullapā man par piemiņu iezīmē abus galvenos komiksa varoņus – Mirko un Torstenu. Sajūsmināts saku, ka tas ir patiešām apbrīnojami, cik lielu dzīvību var panākt pāris vienkārši pildspalvas vilcieni uz papīra. "Jā, nu, man bija pietiekami ilgs laiks, lai trenētos", viņš smaidot atbild, sniedz man vienu no interesantākajiem stāstiem par nepavisam ne tik senu pagātni. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti