Mākslinieks un dramaturgs Raimonds Staprāns, iesākot kādu gleznu, nezin, kur tā aizvedīs un kad būs gatava – viņš vienu un to pašu darbu var iesākt kā kluso dabu, bet pabeigt kā ainavu.
"Man tas ir pilnīgi nepārredzami, tas vienmēr mainās, viena glezna tiek pabeigta, paiet pusgads, gads, vairāki gadi desmit gadi," atzīst mākslinieks. "Nekādas vispārējas sociālas ideoloģijas man nav, es negribu pasauli uzlabot, idejas ir simtprocentīgi gleznieciskas. Svarīgi ir tikai pati glezna."
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja augšstāvā virs stiklotajiem griestiem iekārtota cienījamā deviņdesmitgadnieka - mākslinieka Raimonda Staprāna jaunāko darbu izstāde “Piecas gleznas”, kuras var uzlūkot gan kā Kalifornijas ainavas, gan kā abstraktas kompozīcijas, kurās gaisma mijas ar tumsu, spriedze ar līdzsvaru.
"Mēs vienmēr meklējam kaut ko saturisku ikvienā mākslas darbā, bet Raimonda Staprāna glezniecība ir veidojusies 50.gados, kad Amerikā bija abstraktā ekspresionisma ziedu laiku, kad no mākslas darba satura mākslinieki atteicās un to saturu veidoja vairāk emocija, žests, sajūta bija – mākslinieki ticēja, un varbūt arī skatītāji ticēja, ka mākslas darbs rada sajūtas ar savu formu," skaidro mākslas zinātniece Elita Ansone.
Raimonds Staprāns glezno katru dienu, lēni pārdomāti novedot darbu līdz brīdim, kad tas sāk runāt īpašā mākslas valodā.