Drosmīga, pēc Zuzāna domām, tā tādēļ, ka šoreiz kā nozīmīgi izcelti izteikti laikmetīgās mākslas darbi, ne klasiskās tradīcijās veidotie. Politkorekta, jo kandidātu vidū šoreiz ir trīs mākslinieces sievietes, kas - kā mazliet ar smaidu saka Zuzāns - jau sāk veidot labu proporciju.
Lielākā daļa no balvai izvirzītajiem māksliniekiem strādājuši, miksējot dažādus mākslas žanrus – piemēram, videomākslu ar tēlniecību, fotogrāfiju ar instalācijām, vizuālo mākslu ar mūziku.
Tematiski darbi runā par dažādām aktualitātēm, piemēram, globalizācijas procesu ietekmi uz Latviju, dabas un cilvēka attiecībām, arī par metafizisko aspektu mūsu dzīvē.
Voldemāra Johansona un Ata Jākabsona darbus raksturo ekspertu darba grupas vadītāja Elita Ansone: „Atim Jākobsonam personālizstāde „Dark Matter”, kur ogles zīmējumi, instalācija ar eļļas baseinu un videodarbs radīja tādu vienotu tēlu par metafiziskām matērijām, kuras mūs apņem.
Tad Voldemāram Johansonam videoinstalācijas „Slāpes”, kurā mēs redzam tikai okeānu, neko vairāk, bet tas ir ļoti iespaidīgs, mērogā milzīgs darbs, kur skaņa vizuālais attēls un arī visa telpas vibrācija liek apzināties, cik tas ir milzīgs spēks un ka cilvēka mērogs pret to ir nieks."
Pirmo reizi Purvīša balvai nominēta performance. Tās autore ir Anda Lāce, kura 10.jūnijā laukumā pie Nacionālā mākslas muzeja nāca klajā ar performaci „Atindēšana”, ko eksperti novērtējuši kā emocionāli spēcīgu mākslas darbu. Stāsta pati autore Anda Lāce: „Tas, kā man tas notiek, vienkārši es pēkšņi redzu, ka mana darba īstā forma ir nevis glezniecība, instalācija, tēlniecība, bet performance, jo caur to es savu ideju vistiešāk varu nodot skatītājam.
Pirmais aizmetnis performancei „Atindēšana”, tā ļoti vienkāršojot, ir balstīts tautas mītā par kaķu spējām dziedināt, slikto no cilvēka pārņemot sevī.
Purvīša balvai nominēta arī mākslinieku grupa – Krišs un Anna Salmaņi un Kristaps Pētersons” par izstādi „Dziesma”, kas bija mēģinājums saprast, kas ir latviešu spēka avoti šodien, Artūrs Bērziņš par izstādēm ar filozofisku ievirzi „Attēldarbi”, Maija Kurševa par kinētisko instalāciju „Dzīvesprieks”, Kristaps Epners par izstādi „Vingrinājumi” un Ivars Drulle par izstādi „Manai dzimtenei”, kas galerijā „Alma” joprojām ir apskatāma.
Drulles izstādes pamatā ir dokumentāls materiāls. 15 km rādiusā ap savu Vidzemes lauku māju viņš safotografējis aptuveni 350 pamestu ēku, ko izstādē papildina skulpturālas virsmas, ko saēd rūsa un kas kopumā izveido emocionāli iedarbīgu sāgu par izmirstošajiem Latvijas laukiem. Mākslinieks gan uzsver – viņa skats ir drīzāk vērojošs, ne kritizējošs:
Ivars Drulle: „Tā nav kaut kāda īpaša Latvijas realitāte, tā ir mūsu laikmeta realitāte kopumā. Cilvēki brauc uz pilsētām, urbanizācija nav beigusies. Tieši šeit mums tas ir noticis kaut kā vienā brīdī sprādzienveidīgi. Bet es esmu ilgāku laiku dzīvojis gan Itālijā, gan Spānijā, tur arī tāpat tās drupas ir. Vienīgi pie mums tās ir tā sprādzienveidīgi, pēkšņi ļoti daudz tukšu māju. Nu tāda ir dzīve"."