“Tas, ko mēs redzam āriņā, ārpusē šim kubam, ja tā to varētu nosaukt, tas bija mans izpētes process, intervijas ar cilvēkiem, un tas mani ripināja kā tādu kamolīti tālāk līdz tam darbam, ko mēs varam redzēt iekšā, kas ir tāds koncentrāts,” par savu darbu "Dzīvo atmiņu jūra” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta māksliniece Ieva Epnere.
“Un tad iekšā mēs to zupu dabūnam, kur viss ir samaisījies kopā un nav tik skaidras tās detaļas. Es arī apzināti izvēlējos nodalīt.
Ideālajā variantā būtu, ja būtu liels budžets izstādei, tad mēs izietu cauri tādam stāstu mežam, būtu brīvstāvoši, levitējoši ekrāni. Mēs paskatāmies vienu stāstu, ir augšā skaļrunis, kur tu dzirdi, nav nekādu austiņu.
“Purvīša balvas 2019” kandidāti
- Ēriks Apaļais - par gleznu sēriju "Diaries from Earth" (2014 - 2018), kura bija skatāma Sporta ielas 2 kvartālā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros.
- Ieva Epnere - par personālizstādi "Dzīvo atmiņu jūra" "kim?" laikmetīgās mākslas centrā.
- Kristaps Epners - par darbu "Forget Me Not" Kristapa Morberga rezidencē Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros.
- Gints Gabrāns - par papildinātās realitātes projekta SAN 2017. un 2018. gadā.
- Romāns Korovins - par personālizstādi "Meistara Vu un meistara Lī satori" Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā.
- Paulis Liepa - par izstādi "Daiļo mākslu kabinets" Mūkusalas Mākslas salonā.
- Rasa un Raitis Šmiti - par izstādi "Mikropasauļu svārstības" RIXC mākslas galerijā.
- Tekstu grupa "Orbīta" (Artūrs Punte, Vladimirs Svetlovs, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs) - par izstādi "No kā rodas dzeja?" peldošajā mākslas galerijā "Noass".
"Purvīša balvas 2019" laureāts tiks nosaukts 12. aprīlī īpašā ceremonijā mākslas centrā "Zuzeum". Laikā no izstādes atklāšanas līdz laureāta nosaukšanai skatītājiem būs iespēja balsot arī par savu favorītu, kas, tāpat kā balvas ieguvējs, taps zināms "Purvīša balvas 2019" ceremonijā.
Šogad piešķirta arī Purvīša balva par mūža ieguldījumu, un tās pirmā saņēmēja ir māksliniece Džemma Skulme.
"Dzīvo atmiņu jūra" ir mākslinieces Ievas Epneres izstāde, kura ar skatītājiem satikās Laikmetīgās mākslas centrā Kim? 2016. gadā. Tās ir filmētas sarunas ar jūras piekrastes ļaudīm Irinu, Paiju un Ivanu, Ainu, Solvitu, Gunti, Daci un Zigrīdu.
Jūras pierobeža padomju laikā bija aizliegtā zona, kurā varēja nokļūt tikai ar speciālām atļaujām; cilvēkiem, kuri šajās zonās dzīvoja vēl pirms aizlieguma stāšanās spēkā, pasēs tika piešķirts speciāls zīmogs "piekrastes iedzīvotājs". Iepretim šīm politiskajām un identitātes kolīzijām slīd un virmo jūras plašums. Iespējams, vislabākā iespēja tā laika cilvēkiem sajust brīvību, kura rakstāma ar lielo burtu un kuru nekoriģē vara un tās ideoloģija.
Sarunas, kuras skatāmas uz video ekrāniem, papildina video darbs "Potom", kurš ataino bijušā okupācijas militārista ikdienas rituālus, sajauktus ar atmiņu un vīziju mezglojumiem.
“Sākotnēji, 2016. gadā, un process sākās vēl ātrāk, tas rezultējās 16. septembrī un decembrī Kim?. Izstādi veidojām kopā ar kuratori Zani Onckuli, kas bija man tāds redaktors un ravēja liekās lietas ārā. Es kaut ko uztaisu, parādu, mēs diskutējam,” skaidro Epnere. “Sākotnēji vispār gribēju sietspiedi, ko tikai vēl ne,
man bija tāda enerģijas koncentrācija, es nezināju, kur to likt, šausmīgi daudz enerģijas. Nezinu, vai tas saistīts ar to, ka bērns piedzima, un tad hormoni trako, viss notiek, liekas, varu kalnus gāzt.
Atskatoties nesaprotu, kur vispār tomēr daudz tika izdarīts.”
Epnere atzīst, ka šādu darbu nebūtu varējusi izveidot, piemēram, 20 gadu vecumā, lai arī tas bija varas maiņām tuvāks laiks.
“Tad, protams, tu nedomā par to vēsturi tik ļoti, interesē citas lietas, Bet man liekas, ļoti svarīgs moments ir laika distance, ka tu vari atskatīties uz kaut kādām lietām un mēģināt kaut kādu izvērtējumu veikt. Un tev sāk interesēt arvien vairāk,” uzskata Epnere.
Māksliniecei šķiet, ka Latvijā arvien par maz mākslinieku runā par vēsturi, tajā pašā laikā viņa bilst, ka tieši māksliniekam ir iespēja izstāstīt šos stāstus, it sevišķi, ja izstāde notiek ārvalstīs. Tā ir lieliska iespēja izstāstīt, no kurienes nāc.
“Man liekas nenormāli interesants materiāls, un, protams, kad es pie šī strādāju, man likās, tā vispār ir aisberga redzamā daļa, tur ir vēl tālāk, kur iet,” bilst Epnere.
Ieva Epnere ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī beigusi pēcdiploma kursu Ģentes Tēlotājas mākslas institūtā. Vairāku personālizstāžu autore, no kurām jaunākās "On Water, Wind, Faces of Stones" Fogo salas galerijā Ņūfaundlendā (Kanāda) un Hayward Identity Hita galerijā Bratislavā.
“Cilvēciski es saprotu, arī agro bērnību esmu pavadījusi Padomju Savienībā, neko daudz nesaprotot, bet tās sekas pēc tam jūtot caur audzināšanu, caur izglītību. Es saprotu cilvēciski to vēlmi meklēt un saprast, kas tur īsti bija, kā tas ietekmē,” atzīst “Purvīša balvas 2017” ieguvēja Anna Salmane.
Salmane uzskata, ka skatītājam ir jāatrod pareizs līdzsvars starp izpētes materiālu un mākslu, bet tas nav viegli.
“Bieži stāsts ir tik spēcīgs, ka ietekmē to radošo procesu. Liekas, ka gribas saglabāt visu, gribas parādīt ļoti daudz ko, kas ir atklāts, bet reizēm varbūt vajag mazāk to vēsturisko un vairāk savu interpretāciju,” norāda Salmane.
Māksliniece Ieva Epnere pati atzīst, ka Latvijas mākslas vidē jūtas mazliet kā ārpusnieks, it sevišķi Kim? kontekstā.
“Man ir bijušas trīs personālizstādes, bet es neesmu Kim? tipiskais mākslinieks. Pāri robežai ir interesanti, tagad trīs gadu nogrieznī ir virkne mākslinieku, ar kuriem neatkarīgās izstādēs neatkarīgi kuratori mūs uzaicinājuši un mēs satiekamies,” vērtē Epnere.
