Artūrs Bēziņš savā jaunākajā darbu ciklā “Latvijai ausīs jauna diena” veic plaši izplatītu priekšstatu, situāciju un elementu drosmīgu pārvietošanu jeb viņa paša vārdiem – transpozīciju, lai turpinātu pētīt kā individuālās, tā kolektīvās, īpaši nacionālās identitātes dažādus aspektus. Pētījumu rezultāts ietilpināms vizuālu kalambūru formā – tajos iekļauti sengrieķu mītu tēli, nozīmīgas Latvijas vēsturiskas personības, mūsdienu Rietumu pasaules kulta figūras un pat informācija par visaktuālākajiem sasniegumiem Visuma iekarošanā apvienojumā ar latviešu ornamentālistiku un pašradītiem datorspēles elementiem.
Autors uzskata, ka mūsu realitātes robežas nepārtraukti mainās ar aizvien pieaugošu intensitāti.
Saruna ar izstādes kuratori Irēnu Bužinsku un Artūru Bērziņu iesākas ar kailuma jēdziena iztirzāšanu – šīs ekspozīcijas kontekstā tam ir izteikta nozīme, variāciju apjomā svārstoties no estētiska jutekliskuma līdz tiešai un nepiekāpīgai provokācijai.
Bužinska skaidro, ka ar figurālo glezniecību un arī ar aktu glezniecību laikmetīgā māksla diži neaizraujas, tomēr joprojām akts, kailums mūslaiku mākslā ir pietiekami izplatīts. Viņa visupirms rosina apdomāt, ko saprotam ar vārdu “kailums” – vai tas vienkārši ir kails cilvēka ķermenis, vai arī tā ir situācija, kad mākslinieks, poētiski runājot, atkailina savu dvēseli un pastāsta par lietām, situācijām, tai skaitā arī ar kailu ķermeni, bet ne tikai ar to.
“Kailums, man liekas, ir ideāls veids, kā runāt par subjekta iekšējo būtību. Manā gadījumā caur kailumu bieži tiek apspēlētas subjekta un varas savstarpējās attiecības, subjekta griba un visas šīs eksistenciāla rakstura tēmas,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic Artūrs Bērziņš.
Bērziņa daiļrades stilistiku kuratore raksturo kā provokatīvo kiču:
“Latviešu mākslā no kiča stilistikas izvairās, uzskatot to par sliktu gaumi, kaut gan kvalitatīvs kičs ir tikpat ekskluzīvs kā laba māksla.
Rietumu 20. gadsimta kultūrā kičs ieņem pietiekami lielu lomu un vietu un ir mākslinieki par kuru kvalitāti neviens nešaubās. [..] Katrā ziņā [kičs] mākslā nav izplatīta parādība. Artūra Bērziņa konsekventā darbība šai virzienā ir man ļoti saistoša.”
Mākslinieks vērš uzmanību, ka laikmetīgās mākslās kontekstā drīzāk varam runāt par kiča konceptualizāciju –
tā ir spēle, manipulācija ar šo žanru, veidojot kognitīvu disonanci starp tēmas nopietnību un it kā rotaļīgu sniegumu, izteiksmi.
Zīmīga izstādes daļa ir milzu auss, kas piestiprināta pie vienas no mākslas centra sienām un ar savu hiperbolizēto atveidojumu patiesi raisa sajūtu, ka kāds visu muzeja telpās notiekošo uzmanīgi noklausās, bezmaz – ieraksta milzu atmiņas kartē, lai pēc tam savākto informāciju varētu apstrādāt pēc savām vajadzībām. Satīriska un biedinoša sajūta vienlaikus.
Bērziņš atklāj, ka savā ziņā daļēji apspēlējis visu redzošās dieva acs simbolu, radot visu dzirdošo ausi. Viņš turpina: “Viss sākās no ļoti triviāla kalambūra par boksa tēmu – bija taču Maiks Taisons un Evanders Holifīlds, pazaudētā auss, un tas man lieliski sagāja kopā ar Lāčplēša tēmu. Tad es sāku domāt par ausi, ka tā ir ļoti metafiziska detaļa, kas parādās un pazūd, bet patiesībā ap to var izveidot ļoti plašu naratīvu. [..]
Šīs izstādes kontekstā tā ir Latvijas indentitātes svarīgs simbols, trauma, kuru joprojām neizdodas pārvarēt objektīvu iemeslu dēļ.”
Artūra Bērziņa vizionārā “jaunā diena” gleznu un objektu formā pieredzama kultūras centra "Grata JJ" galerijā "MuseumLV" Andreja Pumpura ielā līdz 30. augustam.
