Aiga Leitholde: Kas tavā izpratnē ir provokācija?
Artūrs Bērziņš: Provokācija manā izpratnē ir plašs jēdziens. Tā var būt pašmērķīga provokācija. Tāpat provokācija var būt veids, kā dabūt skatītāju ārā no komforta zonas viņa paša labā. Spilgts piemērs no pirmsākumiem – Aristotelis darbā "Poētika" bija teicis, ka mākslai ir jāizraisa šausmas un līdzjūtība. Tas ir veids, kā ieskatīties spogulī un izjust estētisku šoku no tā, ko ieraugām atspulgā. Brodska vārdos, ka estētika ir ētikas māte, ir diezgan fundamentāla patiesība. Savukārt katarse ir impulss, kura rezultātā cilvēks var izsisties ārā no apburtā loka, no savas personīgās elles algoritma. Cilvēks paliek par cilvēku, apzinoties savu dabu.
Ko nozīmē provokācija attiecībā uz tavu mākslu?
Manas mākslas sāls ir vērotāja reakcija – aplūkojot mākslas darbu vai jebkuru fenomenu, cilvēks vienmēr skatās spogulī. Fenomenoloģijas tēvam Edmundam Huserlam ir jēdzieni – noēma un noēze. Viens ir objekts, kuru fiksē apziņa, otrs – apziņas interpretācija. Kritiskā domāšana ir tad, kad mēs spējam paturēt prātā, ka viss, ko mēs novērtējam, uztveram – tā ir mūsu iekšējās pasaules interpretācija par to.
Cilvēks pārsvarā realitāti uztver burtiski, neatdalot faktisko no subjektīvā.
Un šo tēmu es apzināti aizsāku savā 2010. gada izstādē “Iekšās”, kurā skaistuma un neglītuma elementi saplūda vienā veselā – ko izvēlēsies izcelt skatītāja apziņa?
Man vispār patīk māksla, kas mani provocē, sagrābj un kārtīgi izkrata. Piemēram, sengrieķu dramaturģijas piegājiens. Mani iedvesmo kino – režisora Larsa fon Trīra deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākuma filmas "Dogville" (2003), "Breaking the Waves" (1996) un citas. Man patīk arī Alans Pārkers, Elems Kļimovs, Deivids Linčs, kuri zina, kā manipulēt ar cilvēku. Kas attiecas uz mākslu – attēls tā nedarbojas, toties tas nostrādā momentāli, tādēļ es meklēju semiotisku elementu algoritmus nekustīga attēla apstākļiem. Performance ir vēl cita valoda.
Uzskatu, ka māksliniekam ir svarīgi spēt manipulēt ar skatītāja emocijām – vai tas ir apzināti, vai kā iekšējais dzīvnieciskais instinkts – parasti tas ir savstarpēji saistīts.
Pirms realizēju ideju, man vajag nonākt līdz brīdim, kad šī ideja saviļņo mani pašu. Un tad, kad izdomātais pārsteidz mani pašu, tad taisu darbu savam ideālajam skatītājam. Lielā mērā, protams, es caur sevi spoguļoju.
Atmetot ilūzijas, uzskatu, ka kārtīgam māksliniekam vajadzētu piemist spēcīgam varas instinktam.
Viņam ir nepieciešams saviļņot skatītāju un iekarot viņa apziņu, kas attiecīgi ir šī varas instinkta izpausme. Mūsdienu neirofizioloģijā ir populārs dalījums cilvēku tipos. Uz māksliniekiem attiecas reflektoru tips, kuram vadošā ir tā saucamā pirmā signālsistēma, – tā ir mūsu reaktivitāte, jūtīgums pret ārējām iedarbībām. Un mēs, radošie cilvēki, esam kā atkailināts nervs – reaģējam un pārdzīvojam par visu – uztveram lietas ļoti emocionāli. Tomēr rezultātā radām to, kas laiku pa laikam izraisa izbrīnu. Izbrīns un apbrīna ir svarīgākais, ko reflektori meklē apkārtējā telpā. Tādēļ arī mani piesaista māksla, kurā ir šī provokācija un izaicinājums iziet ārpus komforta zonas un paraudzīties uz sevi vai uz kādiem procesiem no malas.
Cilvēki bieži vien ar lielām emocijām parāda savu nepatiku pret mākslas provokāciju. Bieži vien provokācijas tiek uztvertas kā zaimošana. Vai, tavuprāt, mākslas provokācija būtu jāskaidro?
Es uzskatu, ka aizspriedumi, kuru rezultātā kaut kas var tikt zaimots, nav veselīgi. Tas ir mazliet nekritiski un rada bezizejas situāciju. Pārlieks plurālisms – cita galējība, kurā arī nav iespējams dialogs, jo bez skaidras vērtību sistēmas nav cietas virsmas, uz kā atsperties. Tas ir ceļš uz entropiju.
Esmu par subjektu, kuram ir sava vērtību sistēma, balstīta intelekta mijiedarbībā ar empātiju.
Šāda mijiedarbība nodrošina sarežģītu vērtību sistēmu, kurā zaimošanas jēdziens ir pārlieku vienkāršots. Citējot Ļešeku Kolakovski – neeksistē gatava morāle, gatava ētika – mēs to katru reizi pa jaunam izstrādājam katrā situācijā. Nezinām iepriekš, kā rīkosimies, jo gatava matrice, kas ļautu to darīt, neeksistē. Tādēļ bez sarežģītas pasaules uztveres, bez smalkjūtības nekas labs nebūs, kā jau mēs šobrīd varam pārliecināties.
Runājot par to, ka daudzi vēlas konkrētu izskaidrojumu mākslas provokācijai, tad māksla ir dažāda, tās spektrs ir diezgan plašs un ir dažādi risinājumi. Man šķiet, provokācijas skaidrojumam ir jābūt, bet nedaudz implicītā sniegumā.
Ja pārāk cītīgi tiks izskaidrota provokācija, tad mākslas darbs pārvērtīsies par plakātu. Mākslā vienmēr ir jābūt telpai interpretācijai.
Bet, ja provokācija tiek radīta, ir vēlams, lai tās mērķi var nolasīt. Protams, tas viss ir atkarīgs arī no skatītāja sagatavotības. Galvenais, lai provokācija nepārvēršas par pašmērķi, bet jēgas aizplīvurošana – par mistifikāciju. Ja tā ir provokācija, to nedrīkst devalvēt, jo tas ir ļoti svarīgs, bet viegli devalvējams instruments.
Liekas, ka viens no spēcīgākajiem mākslas provokācijas veidiem ir performances, kas ir atrodamas arī tavā daiļradē.
Jā, kopumā man ir piecas performances, tajā skaitā kāzu performance, kura mazliet izsitas no kopējā konteksta. Principā – mēs vienlaicīgi reālas kāzas ielikām mākslas telpā un konceptualizējām šo sociālo procedūru. Tad vēl bija performance 2014. gadā, kur skanēja latviešu tautasdziesmas dabstepa (elektroniskās mūzikas apakšstils - red.) pavadījumā. Savukārt 2008. gadā notika mākslas akcija “Mudaku saiets”. Tur bija sauklis: "Es esmu tāds, kāds es esmu, un lepojos ar to. Un tu? Pievienojies! Kopā mēs visi esam spēks." Laikmeta ziņā šis vēstījums tagad būtu vēl iederīgāks, īpaši ņemot vērā, kā cilvēki šodien uztver viens otru.
Trāpīga provokācija mākslā, manuprāt, ir veselīga kaut vai ar to, ka tas ir nekaitīgs sociuma stāvokļa indikators.
Ja ir asa reakcija, tad, iespējams, ir problēma. Ja sociums pieņem jebkuru provokāciju mierīgi, tas savukārt ir rādītājs, ka šim organismam ir acīmredzamas problēmas ar imūno sistēmu.
Kā pie tevis atnāk performanču idejas? Vai tā ir refleksija sabiedrības notikumiem vai vienkārša ideja, ko tev pašam ir interesanti pamēģināt?
Tas viss atnāk pakāpeniski. Piemēram, ja mēs runājam par pirmo šīs sērijas performanci, kas bija uzrīkota 2017. gadā, ideja radās 2013. gadā, un es to realizēju kā foto inscenējumu. Tur bija sasietas tautumeitas tautiskā postromantisma izstādes kontekstā.
Šī izstāde bija aicinājums iziet no nacionālās pašizolācijas un kultūras mantojuma sakralizācijas pakāpes. Tas nav labi, ka tam neļauj mijiedarboties ar laiku un laikmetu.
Līdzko tas iziet ārpus no noteiktiem kanoniem, tas uzreiz pārvēršas par zaimošanu. Un tad man likās, ka par to varētu parunāt. Pēc izstādes kultūras vidē dabūju negatīvas atsauksmes ar virsrakstiem: "Sargieties, tas var nonākt smadzenēs!" Tāda bija tā doma par to, ka ar ciešanu sakralizāciju un smagās pagātnes kultivēšanu mēs atsakāmies no atbildības par savu likteni.
Pēc principa – esmu cietējs, man ir atļauts tā justies, un es negribu justies citādāk?
Jā, lai manā vietā ar problēmām tiek galā kāds cits! Tas bija aicinājums paskatīties uz to no malas. Es sapratu, ka nevienam tas nav īpaši vajadzīgs un nepatīk. Mani izbrīnīja tas, ka kultūras vidē, kur jābūt kritiskai pieejai pret, Kunderas terminiem izsakoties, ideoloģisko kiču, patiesībā tās nav. Šī atklāsme mani aizķēra. Runājot līdzībās, es sapratu, ka organismā, piespiežot šo punktu, rodas reakcija. Tātad tur ir iekaisuma process. Un es kā tāds mākslinieks – dakteris padomāju, ka tur ir ko papētīt dziļāk. Un tad galerija “Museum LV” piedāvāja man sadarbību, es viņiem izstāstīju ideju par performanci.
Lai gan es esmu autors un režisors, nevis līdzdalībnieks, man pašam pārskrēja tirpas šīs pirmās performances norises laikā – sapratu, ka šajā lauciņā var radīt jaudīgas lietas.
Pirmā performance nonāca “Youtube” un tā savāca miljonu skatījumu, kas, manuprāt, arī ir aktualitātes rādītājs. Un tad jau drīzumā tapa nākamās performances.
Tavos darbos, performancēs parādās zināms fetišisms. Ko tu par to saki?
Tādā ziņā, ka tur ir BDSM elementi? Jā, protams. Es cienu postmodernistu, poststruktuālistu filozofiju, bet nepiekrītu tai līdz galam. Bet Mišels Fuko ir ļoti noderīgs manā radošajā darbībā, jo viņš ir piefiksējis interesantas attiecības starp subjektu un varu, un bijis BDSM kultūras cienītājs. Arī upura loma ir visnaturālākā BDSM, tāpēc ka gan sadists, gan mazohists vienmēr mainās lomām, tā jau ir diezgan izplatīta tēma psiholoģijā. Šķiet, pirms 13 gadiem vienā intervijā Toms Ķencis man jautāja par BDSM kodiem manā daiļradē. Tajā laikā man likās, ka manos darbos nekā tāda nav. Bet tad es sapratu, ka nevajag to uztvert tik burtiski. Patiesībā tur tiešām var izvērsties, jo dominantās un submisīvās attiecības iet cauri visam sociumam. Protams, ka tā ir ļoti laba metafora, kuru lietot mākslā.
Performances "Eshatoloģija" kanibālisma moments man likās visšokējošākais. Mans ķermenis burtiski izjuta pretīgumu. Un tad man likās, ka mans limits ir sasniegts. Smieklīgākais ir tas, ka tu zini, ka tevi provocē, bet ķermeņa reakcijas bija spēcīgākas. Jo skaidrs, ka vizuālo mākslu mēs primāri redzam ar acīm. Acis ir mūsu maņas. "Eshatoloģija" iedarbojas tieši uz maņām un ķermeņa sajūtām. Ko tev nozīmē fizoloģiskā uztvere?
Mēs dzīvojam informācijas pārplūdes laikā. Tehniskais progress ir apsveicams, bet paliek arvien redzamāk, ka evolūcija nebija paredzējusi tādu informatīvo slodzi mūsu smadzenēm, ar kādu saduramies 21. gadsimta ikdienā.
Ar gleznām vai ar citu mākslīgi izstrādātu attēlu vairs nav iespējams pievērst cilvēka uzmanību kādai problēmai. Mēs esam redzējuši visu un no visa noguruši.
Nav vairs nekā, kas noturētu uzmanību ilgāku laika sprīdi, un nav vairs nekā, kas mūs izbrīnītu. Visi masu mediji cīnās par to, lai kaut uz mirkli iekarotu kāda apziņu, viens par otru izdarot spēcīgāku impulsu uz skatītājiem. Tādā sanoņā nav iespējams paskatīties uz sevi no malas, jo informācijas patērēšanas drudzī ir atrofējusies spēja apstrādāt informāciju. Es saprotu, ka arī performance vairs nav tas veids, ar ko pievērst uzmanību, bet to ir daudz grūtāk noignorēt, tāpēc ka tur māksla izkāpj no abstrakcijas realitātē, reālajā darbībā, sāpēs. Es saprotu, ka vairums izvēlēsies pielikt pirkstu pie deniņiem un ienirs atpakaļ katrs savas dzīves ellē. Tomēr domāju, ka tas noderēs visiem, jo tad, kad ir tāda izsišanās no rutīnas, ar to, kas ir nekaitīgs un nenotiek realitātē, tas ir veselīgi. Kamēr mūs vēl var izbrīnīt, tikmēr mēs esam dzīvi.
Tagad aktuāla ir digitālā kriptovalūtas māksla (NFT art), ko tu par to domā? Tas arī tev ir mazliet aktuāli, ņemot vērā tehniku, kādā tu veido mākslu.
Man tā ir aktuāla, bet tur vajag rakties iekšā. Nevar uztaisīt kriptovalūtas maciņu, ielikt bildi izsolē un gaidīt, kad kaut kas notiks. Lai kaut kas tajā vidē nostrādātu, ir nepieciešams publicitātes plāns un izpratne par specifiskās vides mehānismiem. Pie šī mērķa jāstrādā komandā.
Vai cilvēki šajā laikā ir ieinteresētāki iegādāties mākslu?
Kā pirka kādreiz, tā arī turpina pirkt. Manus darbus pērk ārzemnieki, pārsvarā no Amerikas. Latvijā ar to ir stipri mazāk – pērk ļoti reti. Bet no ārzemēm pasūtījumi nāk.
Vai tas tāpēc, ka ārzemēs ir lielāka rocība un attīstītāka tradīcija?
Jā, man tā grūti spriest, bet es domāju, ka jā. Tur ir atvērtāka sabiedrība ekstravagantākiem mākslas darbiem.
Vai tu jau plāno savu nākamo izstādi?
Man visu laiku kaut kas notiek un ir pilni blociņi ar idejām. Bet ideju ir krietni vairāk, nekā iespējams realizēt. Man ir paredzēti vēl dažādi pasākumi izstādes “Latvijai ausīs jauna diena” ietvaros. Manuprāt, māksliniekiem dzīve ir daudz vieglāka tāpēc, ka viņus, sēžot četrās sienās, pasaule aizvien var pārsteigt. Tas ir ideāls veids, kā paslēpties no eksistenciālajām šausmām.
