Šī gada izstāžu cikls ir īpašs ar to, ka projekta realizācijā ir piedalījušies mūziķi, kas, pašiem izvēloties savu visvairāk uzrunājošāko mākslas darbu, radījuši pavisam jaunas muzikālas mākslas darbu ainavas, kas tapušas iedvesmā no izvēlētajiem mākslas darbiem.
“Skaņai vajag mākslu” projektā jau piedalījās grupa “Instrumenti” ar muzikālo ainavu par Džemmas Skulmes darbu “Putnubiedēklis“, grupa “Mumiy Troll” ar muzikālo interpretāciju par Bruno Vasiļevska darbu “Klusā daba – saules stars” un Imantu Kalniņu ar kompozīciju par Māra Ārgaļa darbu “Bez nosaukuma”. Šoreiz kārta Intaram Busulim ar muzikālo interpretāciju par Dainas Riņķes darbu “Mūsu māja”.
Kā uzsvēra fonda “Mākslai vajag telpu” valdes locekle Katrīne Jaunupe, katra izstāde pārsteidz ar kaut ko jaunu, kaut ko muzikālu, kas pilnīgi ievelk skatītāju iekšā: “Un tu ar nepacietību gaidi, kā no tās vienas gleznas kopā taps šī brīnišķīgā simbioze.”
Noteikumi ir vienkārši – ir jābūt mākslai, vienam konkrētam 20.gs. otrās puses darbam, mūziķim, kas rada kompozīciju, un scenogrāfam. Sākumā mākslas zinātnieki izvēlējās, viņuprāt, 100 spilgtākos darbus no Mūkusalas mākslas salona, savukārt tad fails ar 100 darbiem tika aizsūtīts mūziķiem. Mūziķi no šī faila izvēlējās piecus darbus, kurus apskatīja arī klātienē. Šoreiz Intars Busulis interpretē Dainas Riņķes gleznu “Mūsu mājas”, bet scenogrāfiju veido jaunā, talantīgā māksliniece Madara Kvēpa, kas studē Latvijas Mākslas akadēmijā.
“Intars ir vienkārši lielisks cilvēks, un tas arī ļoti atspoguļojas tajā, kā viņš muzicē. Kad viņš šo skaņdarbu ierakstīja “Instrumentu” studijā, es pati biju klāt, un tas bija divu trīs stundu jautājums, jo lielākā daļa bija improvizācija par tēmu. Tas man uzreiz iedeva tādu svaigu sajūtu par to, kāda būs šī izstāde,” pastāstīja Madara Kvēpa.
“Ka tur nebūs sērīguma, ka Latvijas lauki stāv tukši, bet vairāk par tādu kartupeļu talkas duku un kopā būšanu, ražīgumu, kas latviešiem ir pats galvenais.
Latvieši ir ļoti strādīga tauta. Intara dziedājumā tu redzi, kā visi talcinieki soļo, kā viņi dzied, kā vāc kartupeļus un citādi izklaidējas.”
Madaras Kvēpas rokās Dainas Riņķes glezna ir atdzīvojusies 3D formātā. Kā atzina Kvēpa, tas esot interesanti arī pašai, jo, tā kā viņa ir gleznotāja, tad arī ikdienā vairāk strādā ar plakni.
Savukārt mūziķim Intaram Busulim atainotais atgādinājis par bērnībā piedzīvotām kartupeļu talkām, un šo atmosfēru viņš centies uzburt ar mūzikā dzirdamiem talcinieku soļiem, dziedāšanu un prieku par darba dienas finālu. Turklāt Madaras Kvēpas scenogrāfijā var burtiski iekāpt iekšā. “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas platumā stiepjas kartupeļu vagas, un Kvēpa to sauc par mākslas darba pagarinājumu. Gleznas asociācija ar kartupeļu talku abiem ar mūziķi Intaru Busuli radusies jau pirmajā tikšanās reizē.
“Abiem mums iztēle strādā, tāpēc mēs uzreiz pie tās gleznas aizceļojām savā kartupeļu talkas ceļojumā, un kopumā sajūtu līmenī viss bija skaidrs jau tur un tad. Tas uzreiz bija no Intara tāds klikšķis, jo viņš momentā sāka stāstīt to, kā pēc vienas ģimenes kartupeļu talkas viņa sievai esot sākušās dzemdības. Un tas ir tāds stāsts, ko neizmirst,” atcerējās Kvēpa.
“Es nebiju iedomājies, ka šī būs tik tieša gleznas retrospekcija, jo tās vagas, ko neredzēju gleznā, es ieraugu šeit,” atzina Intars Busulis.
“Manā ražas novācēja karjerā vairāk ir bijušas cukurbietes nekā kartupeļi, bet – ko tad es dziedāšu par cukurbietēm?
Bet kartupeļu talkas es atceros ar prieku, cukurbietes mazāk,” viņš piebilda.
Gleznas iemiesojums sākas ar saulrieta attēlojumu, radot sentimentālu noskaņu, tālāk ir redzami lauku darbarīki, no kuriem skatītājs lielu daļu gan atpazīst, bet citu funkcija varētu būt piemirsusies. Daļēji šie darbarīki raksturo skarbo realitāti Latvijas laukos, uzskata Kvēpa: “Daudz kas stāv tukšs, un mēs tur aizbraucam kā uz muzeju.”
Noklausīties odu laukiem un latviešu ražīgumam un, skanot Intara sarakstītajai mūzikai, izmēģināt pat lēcienu pāri kartupeļu vagām kā kinofilmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Vasaras mājā var pagūt līdz 13. augustam.
