Projekts «Perfektās krūtis» izstādē «Glandula mammae»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Ingrīda Pičukāne izstādē “Glandula mammae”, kura Latvijas Medicīnas muzejā apskatāma vēl līdz 2.septembrim, veidojusi dokumentālu projektu “Perfektās krūtis”.  Intervijas mijas ar ekrānuzņēmumiem, izmantojot materiālu no interneta, reklāmām, forumiem un plastiskās ķirurģijas mājaslapām, atdarinot mediju vidi, kur tiek izplatīti viedokļi par sieviešu ķermeņu vēlamo izskatu.

Ingrīda Pičukāne skaidro, ka viņu interesē, kas notiek ar Latvijas sievietēm un viņu ķermeņiem šajā procesā – kā sievietes ietekmē mediji un sabiedrības viedoklis, meklējot atbildi uz jautājumu, kādas ir “perfektās vai ideālās krūtis” un no kurienes radusies ideja par ideālo ķermeni.

“Būtiski, ka bieži vārdu “krūtis” un “krūšu palielināšanas operācija” intervētās sievietes aizstāj ar vārdiem "tur, tās, tas", liecinot par kaunu un nespēju tieši runāt par savu ķermeni, kā arī par negatīvu attieksmi pret plastiskās ķirurģijas manipulācijām, kas joprojām ir vērojama Latvijas sabiedrībā, neraugoties uz pieaugošo pieprasījumu pēc krūšu palielināšanas operācijām,” uzsver māksliniece.

LSM.lv piedāvā iespēju ielūkoties Pičukānes projektā, ar tā veidotāju atļauju pārpublicējot vienu no intervijām – sarunu ar 39 gadus veco Karīnu (vārds mainīts), kurai projekta ietvaros piešķirts nosaukums “Perfektā forma”. 

Karīna: Tas jau ir gaļas tirgus tagad. Rinda ir aizņemta gadu uz priekšu. Tev ir jābūt gatavai iemaksāt par operāciju pirms konsultācijas. Tu nemaz neesi redzējusi ķirurgu, neesi aprunājusies, vai jums vispār ir mečs, ko viņš tev var piedāvāt. Konkrēti X, pie kuras es biju, ir viena no tiem, kuri tagad ir vēl uzkruķījušies, viņai tā slava ir aizgājusi. Jā, un iedomājies, viņa var atteikt operāciju! Vienkārši stāstu, lai tu zini fonu, jo šobrīd tā ir salīdzinoši viegla operācija.

Ingrīda Pičukāne: Es pati arī gribēju aiziet uz konsultāciju, uzzināt, kā viņi attiecas pret klientiem, ko iesaka. Kā notika tava konsultācija pie ķirurga?

Es biju pie sievietes, tāpēc man bija vieglāk psiholoģiski.

Tu gribēji iet tieši pie sievietes?

Nē, tas nebija tāpēc, ka viņa ir sieviete.

Tu gribēji kvalitatīvu ķirurgu?

Man tas bija svarīgi, un man bija arī bail. Es izlasīju materiālus daudzos forumos un tad izvēlējos šo ķirurģi. Tajā brīdī viņa bija vislabākā un, domāju, arī šobrīd ir vislabākā. Nu, vismazāk šmuces, jo citiem arī šmuces ir bijušas. Kļūdas procents gan ir iespējams visur.

Ko viņa tev teica konsultācijā? Vai tu jau nāci ar konkrētiem jautājumiem? Viņa mēģināja tevi pierunāt vai atrunāt?

No tāda aspekta ne. Droši vien tas būtu ētiskais aspekts, ja es vēlētos “arbūza bumbas” – kaut ko psihopātisku. Viņa mani konsultēja par izmēru, procesu un blaknēm.

Tu jau biji simtprocentīgi nolēmusi, tu negāji noskaidrot “jā” vai “nē”?

Es negāju “jā” vai “nē”, es gāju “kā”. Tad bija krīze (Latvijas ekonomiskās krīzes laiks), man paveicās, jo es biju vēlams klients. Viņa bija ļoti pretimnākoša. Pēc tam, pēc operācijas, bija viena negatīva epizode, kad es sapratu, ka pret cilvēkiem viņa neizturas ...

Tu gribi pastāstīt?

Par to epizodi? Es nokavēju vizīti, jo, lai arī tā ir salīdzinoši viegla manipulācija, bet, ja drusciņ par daudz izmazgā grīdu, tad sāp un velk muguru. Un man bija bail, ka sāks pa ceļam sāpēt vēl vairāk, un es nokavēju to apskati marinēdamās. Viņa bija nikna, ļoti nevērīgi pret mani izturējās. Es biju iztērējusi viņas dārgo laiku, kaut arī tehniski tas notika saprotama iemesla dēļ. Tas ir bizness. Tā ir peļņa. Tā nav nekāda labdarība. Kamēr viss ir labi un kamēr tu esi vēlams klients, viss ir forši. Process notika ļoti komfortabli, izņemot šo vienu epizodi, atlika man izdarīt kaut ko “ne tā” un “iegriezt biznesā robu”... [smejas]. Bet nu kopumā, protams, bija jauki.

Kad tu pirmo reizi saprati, ka gribi palielināt krūtis?

Pēc vidusskolas. Jā, tas bija sen. Par sevi varu teikt, ka tās ir manas mākslinieces ambīcijas, jo man patīk skaistums. Man gribas būt skaistai. Un man gribējās, lai visas manas ķermeņa daļas ir tādas, kādas tās varētu būt. Protams, tas ir ļoti relatīvi. Ar gadiem es arvien vairāk saprotu, ka ne jau tur [smejas] ir tas skaistums, ne jau tur ir tā sāls, jo skaistums ir koptēls, kas sastāv no daudzām detaļām, un krūtis ir tikai viena no tām. Ja tev ir cirtaini mati, tu gribi taisnus, ja tev ir taisni – tu gribi cirtainus. Tā bija viena no manām iedomām. Šobrīd varbūt es to nedarītu. Bet šobrīd man tādu problēmu nav. Mani vairs neurda ideja, es esmu no tās tikusi vaļā. Man vienkārši nav tādas tēmas, jo pirms tam bija: “varētu būt šitā”, “varētu būt tā”, kāpēc man nav “tā”?

Tu saki, ka tu šobrīd neveiktu operāciju, bet vai tu tagad nožēlo operāciju?

Nē, es nenožēloju, es negribu atcelt notikušo. Tas bija veiksmīgi, rezultāts ir labs, un es jūtos labi.

Kāpēc tu gribēji palielināt krūtis? Tu atbildēji par skaistumu, bet varbūt vēl kaut ko gribi piebilst?

Tas bija robs [nervozi iesmejas] manā seksuālās pašapziņas lauciņā. Man liekas, ka tas ir skaisti; ja es būtu vīrietis, man patiktu lielākas krūtis. Es skatījos no šī skatu punkta. Tā ir arī viena no manām spēcīgākajām erotiskajām zonām, ja tā nebūtu, tad būtu savādāk.

Tu saki, ka vīriešiem patīk lielas krūtis. Kā tev liekas, kas to ir ietekmējis? Vai tas ir mediju tēls?

Nē, es drīzāk teicu: “Ja es būtu vīrietis”, tas procents, kas ir mana šī vīrišķā puse. Man patīk nevis milzīgas, bet, jā, krūtis ar formu. Ir atšķirība starp manu toreizējo galvu, kad es to darīju, un tagadējo, kad es saprotu, ka tas nebija tik nozīmīgi, cik toreiz likās. Tagad es ļoti piedomātu, vai to darīt vai ne.

Cik tev tobrīd bija gadu?

Man tomēr bija tikai 27, tas bija ļoti sen, es tomēr biju vēl skuķis.

Tad tev liekas, ka tevi neietekmē mediji?

Es domāju, ka daļēji ietekmē. Mediji paredz modeles proporcijas, kas mani neietekmē. Arī, protams, ietekmē, bet vairāk mani ietekmē pašas sajūtas.

Vai tev šķiet, ka medijos ir redzamas sievietes ar viena veida krūtīm vai dažāda veida krūtīm?

Šobrīd jau kārnums ir priekšplānā, līdz ar to var būt mazas un seksīgas krūtis. Ja mēs skatāmies modi, sievietes skaistuma tēlu – tad mazas, ja mēs runājam par izteikti seksīgu sievieti, kas būtu jau “pikantā daļa”, tad, jā, tad lielas krūtis būtu svarīgākas. Mūsdienās drīkst būt arī mazas.

Vai tevi ietekmē citu cilvēku viedoklis? Vai kāds ir izteicis nepatīkamus komentārus?

Nē. Nav neviens brūtgāns, neviens. Tās ir tikai manis pašas iedomas. Es pat esmu teikusi: “Nu, redz, kā nu kurai tur tā ...”, un vīrieši ir atbildējuši: “Forši, ka var paņemt rokā!” Es arī biju jauna meitene, man nebija nekādas grandiozās pieredzes, lai es varētu salīdzināt seksuālo dzīvi pirms un pēc.

Es lasīju, ka pēc operācijas var samazināties jutīgums krūšu galos. Vai tā ir?

Man noteikti nē! (smejas)

Es saprotu, ka tikai tagad ķirurgi jautā pacientu viedokli par krūšu galu jutīgumu un nerva aizskaršanu.

Jā, jo agrāk bija populāri taisīt griezumu zem areolas. To dara aizvien mazāk. Tagad griež zem krūts un caur padusēm. Toreiz varbūt jā, bet, veicot griezumu citur (ne zem areolas), tas (nervs) vispār netiek traumēts.

Ja tu kā vīrietis iedomājies, kādas krūtis tev patīk, tad tev nepatīk mazas sieviešu krūtis?

Mazas krūtis var būt ļoti dažādas, un citi apveidi man liekas skaistāki un citi – mazāk skaisti.

Tas ir formas jautājums?

Tas ir formas jautājums un, protams, koptēla jautājums.

Kāda ir tā skaistā forma?

Man patīk tāda apaļīgāka forma. Man liekas, ka tas ir tā, kā ar tiem cirtainajiem matiem. Man pat liekas, ka ļoti slaids ķermenis ar mazām krūtīm – tas ir ļoti skaisti, tagad man liekas skaisti [smejas]. Es pirms tam par to nedomāju, bet bija pilnīgi jāmaina garderobe. Tu vairs nevari uzvilkt “tādas” kleitas [uzsvērti]. Savukārt cita veida kleitas tev izskatās tā, kā nekad agrāk. Vārdu sakot, tagad es saprotu, ka ne jau tur ir sāls, sāls ir koptēlā.

Vai tu pati esi komentējusi citu sieviešu krūtis?

Nekādā veidā. Viena lieta gan man ir jāatzīst, tā gan nav joma, kas uz mani šobrīd attiektos, bet es domāju, ka krūtis var negatīvi mainīties pēc bērna barošanas. Ja sieviete pati nejūtas labi un neko nedara šajā jomā, man liekas, ka varbūt vajadzētu. Galvenais ir nedomāt par vīriešiem, tikai par sevi. Ja sieviete pati jūtas ok, tad viss ir ok. Es vienkārši esmu tāds cilvēka tips, kas, ja var, tad dara lietas labā, varbūt nepareizi, bet dara. Man ir grūti saprast sievietes, kas ilgstoši dzīvo tādā diskomfortā. Cita lieta, ja viņām medicīnisku iemeslu dēļ negribas sevi apgrūtināt ar narkozi.

Vai tu esi kaut ko par viņas krūtīm teikusi kādai draudzenei?

Nē, neesmu teikusi nevienai. Es uzskatu, ka tas ir neētiski.

Tu saki, ka tev ir priekšstats par “ideālajām krūtīm”? Kā tu to raksturotu? Kāda ir “ideālo krūšu” forma?

Nu, tāda kā man! [abas smejamies] Ja ir runa par formu: ir ļoti skaistas mazas krūtis un ļoti skaistas lielas krūtis, bet, manuprāt, jā, vidēji lielas ir ideālas formas. Ko dara ķirurģiskā iejaukšanās? Tā apmāna ķermeni, padarot to jaunavīgāku, jo implants rada formas tvirtumu, kas parasti ir ļoti jaunām meitenēm ar nosacīti lielu krūšu formu. Man tagad ir nosacīti lielas krūtis, drusciņ virs vidējā, bet tās nav lielas.

“C” izmērs?

Jā, “C” izmērs. Gravitācija nepieļauj šādu formu pēc 30. Implanti padara to iespējamu.

Vai tev ir kaut kāds priekšstats par krūšu galiem vai areolām, cik tiem jābūt lieliem?

Nē, man nav.

Gribēju pajautāt par atveseļošanās procesu. Cik tas bija ilgstoši, un vai tas bija sāpīgi?

Tas bija viegls un grūts reizē. Operācijas laikā, protams, neko nejūt. Mūsdienās medicīna piedāvā šādu iespēju.

Vispārējo narkozi?

Jā, tu neko nejūti, un no narkozes tevi piemeklē viegla eiforija. [smejas intervētāja] Pamosties, un ir forša sajūta. Es lasīju forumus, un daudzas sievietes saka, ka viņām tāda sajūta (pēc operācijas), it kā tanks būtu pārbraucis pāri. Man nebija tāda diskomforta, viss bija kārtībā. Problēmas bija tādēļ, ka es par ātru aizgāju uz darbu. Par ātru cilāju smagumus un mazgāju grīdu. Vienkārši pati biju neuzmanīga, un tad man sākās muguras sāpes kādu nedēļu. Atveseļošanās ilgst mēnesi, un jāsaka, ka tomēr bija par maz informācijas no ārsta puses. Ar visu to, ka es biju lasījusi ļoti daudzus forumus, kur sievietes runā par savu pieredzi, man ārsts ļoti maz stāstīja par  izmaiņām, jo rezultāts bija dramatisks. Tas bija tik ļoti samocīti un mākslīgi. Mani ārsts ar ļoti lielu pārliecību nenomierināja, tas, ko man teica citi vai es lasīju blogos, man īpaši nepalīdzēja.

Ko tu domā ar vārdu “mākslīgas”?

Tās izskatās kā ļoti sliktās porno filmās. [smejas] Kādreiz bija modē un joprojām ir sievietes, kuras vēlas sev šādas krūtis ar mākslīgo efektu. Arī tad, kad ļoti tievas sievietes ieliek sev neatbilstošu (implantu), pilnīgi bez tauku slānīša. Izskatās, ka tev ir “ieskrūvētas” krūtis, kaut kādi bumbuļi. Psiholoģiski man bija diezgan baisas sajūtas – jā, es atzīstos. Man bija sajūta, ka tā arī būs visu laiku. Tad es pakāpeniski nomierinājos un par to nedomāju, un pamazām tās kļuva normālas.

Krūtis sāpēja?

Sāpju īpaši nebija. Kā jau teicu, man sāpēja mugura, samocījos, un ķermenī viss ir saistīts. Tās bija jutīgākas, nebija stabilas. Tas bija diezgan scary, protams, ar tavu ķermeni notiek kaut kas – tas ir baisi, tādā ziņā psiholoģiski nebija viegli. Pat tad, ja man būtu vislabākie speciālisti un izstāstītu visu no A līdz Z, ilgstoši mierinātu katru dienu – tā vienalga ir īpaša pieredze, tu esi ļoti pieradusi pie sava ķermeņa. Arī psihologi runā par to, ka tu pierodi pat pie sliktajām lietām. Mana draudzene, psihoterapeite X, ir stāstījusi, ka, piemēram, ja kādam uztaisa redzes uzlabošanas operāciju, tad var būt depresija [smejas], tāpēc, ka cilvēks ir pieradis pie savas sliktās redzes. Ja ir pakāpeniskas izmaiņas sievietes ķermenī, notievēšana vai uzbarošanās –, tas ir viens, ja tās ir radikālas – tad var radīt apjukumu.

Tev palīdzētu, ja būtu atbalsta grupas šajā jautājumā?

Forumi ļoti labi šo lomu pilda, tur var piereģistrēties un jautāt, un tev daudzas sievietes atbildēs. Bez šiem forumiem, jāatzīst, es nebūtu to vispār izdarījusi, jo tā informācija, kuru man sniedza ārste vai vispārējā aprakstošā daļa, bija nepietiekoša. Man būtu bail to darīt. Man nebija nevienas pazīstamas sievietes, kas būtu veikusi operāciju, ar ko parunāt.

Vai tava dzīve ir uzlabojusies pēc krūšu palielināšanas?

Tas ir labs jautājums. Vīriešiem patīk, un es pati jūtos labi. Mēs jau nekaifojam par to, kas mums netraucē. Ja tev salst ausis, tu uzliec cepuri, tu nestaigā gadiem un nekaifo, ka tev vairs nesalst ausis. Tas ir izdarīts, un tas nav vairs manu raižu avots. Tas ir ļoti patīkami, bet sava skaistuma apziņa vai personīgās attiecības tāpēc nerisinās – tas ir kā viens punktiņš. Laime būs īslaicīga – tas ir cilvēka dabā. Pēc tam tu neuztrauksies par to – arī tas ir daudz. Spekulācijas par to, ka tas atrisina vai uzlabo personīgo dzīvi ...

Vai tu ieteiktu citām sievietēm palielināt krūtis?

Tikai tad, ja viņa jūtas slikti. Es domāju, ka daudzas sievietes palielina krūtis, kas jau ir dabīgi skaistas.

No kurienes, tavuprāt, rodas tas “skaistuma jēdziens”?

Es atļaušos apgalvot, ka tā sāls ir palikusi no pirmatnējiem laikiem. Tie kultūras uzslāņojumi mainās: vienu brīdi tievs, vienu brīdi resns, bet to, ka dabīgi lielākas krūtis nodrošinājušas auglību, labāku bērnu barošanas iespēju, lai gan medicīna pierāda, ka tas nav saistīts, tomēr piebriedušas krūtis saistās ar iespēju turpināt savu dzimtu.

Tu teici par formu. Piemēram, Villendorfas Venērai ir lielas krūtis, bet nav apaļas formas - tādas, kādas mūsdienās uzskata par skaistām.

Forma arī, man liekas, nāk no aizlaikiem, vienkārši tā ir bioloģija. Stingrākas, apaļākas – tātad jaunavīgākas, tātad tev ir mazāk gadu, tātad tu man taisīsi vairāk bērnu. Tas tvirtums, forma, kas ir vairāk pakļāvusies gravitācijai, tā ir zemapziņa, netiešais – tas attiecas uz visam lietām.

Varbūt ir kaut kas tāds, ko tu gribētu piebilst, vai kaut kāds jautājums, kuru es neuzdevu, vai ieteikums lasītājām.

Ieteikums lasītājām, visām sievietēm: banāli, bet dariet to tikai tad, ja jūs to pašas vēlaties, nevis jūsu vīrs vai brūtgāns, vai jums liekas, ka tāpēc atnāks mīlestība vai princis – tas nenotiks. Fiziskais skaistums ir tikai viens no aspektiem, nozīmīgs aspekts, bet tas nav galvenais.

Piemēram, ja vīrs grib lielākas krūtis – ko īsti sievietei darīt? Šķirties?

Nu, tomēr tas vīrs ir jāsaglabā, varbūt ir jāpanāk pretim. Droši vien, ja par vīru ir runa, bet, ja runa ir par mīļāko, kurš rītdien nebūs, tad nē. Ja ir runa par vīru, protams, ja tev ir šausmīgi bail, ja tās dēļ tu neizej cauri ellei, tad jāatsakās. Es ieteiktu padomāt, jo tās tomēr ir salīdzinoši vieglas manipulācijas. Mēnešreizes, manuprāt, var būt daudz sāpīgākas nekā divas operācijas. Mūsdienu medicīna piedāvā to izdarīt viegli, tā nav smaga operācija, izņemot dažus psiholoģiskos aspektus. Ja tu dari visu pareizi, nepārkāp noteikumus, būs labi. To papīru tu tomēr paraksti, pat ja tev ir risks, ka tu nepanesīsi vispārējo narkozi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti