Mākslas vingrošana

Kristaps Zariņš un Inga Šteimane sarunā par to, ko mūsdienās nozīmē mācīties mākslu

Mākslas vingrošana

Vilnis Vējš un Ieva Iltnere par Envijas izstādi galerijā Māksla XO

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nākotne

Projekts gatavs, atliek tikai uzcelt – cik ilgi Latvija gaidīs Laikmetīgās mākslas muzeju? Diskusija

Par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību tiek diskutēts jau vismaz 30 gadus. Ir neskaitāmi iemesli, kāpēc šāds muzejs būtu nepieciešams: tas gan izglītotu sabiedrību par laikmetīgās mākslas vēsturi Latvijā, gan dotu iespēju saglabāt un izstādīt mākslinieku darbus, gan uzlabotu valsts tēlu un tūrisma plūsmu. Laikmetīgās mākslas muzeja projekts jau ir izstrādāts – atlicis to vien uzcelt. 

Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslas vingrošana” par šo procesu sarunājās mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) vadītāja Solvita Krese un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle Elīna Vikmane.

ĪSUMĀ sarunā paustais: 

  • Krese: Izaugušas trīs paaudzes, kurām nav priekšstata par Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību.
  • Krese: Mākslas darbi iet bojā, jo netiek pienācīgi uzglabāti.
  • Krese: Esam viena no nedaudzajām Eiropas galvaspilsētām, kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja.
  • Vikmane: Pasaulē laikmetīgās mākslas muzeji ir visapmeklētākie. 
  • Vikmane: Zināms, kāds šis muzejs izskatītos, ir izstrādāta dokumentācija, zināms viss par funkcijām.
  • Krese: Pārsteidz, kāpēc Kultūras ministrija tik ļoti prioritizē koncertzāles būvniecību.
  • Krese: Nevaram noorganizēt vērienīgas starptautiskas izstādes, jo lielās izstāžu telpas ir rezervētas jau divus, trīs gadus uz priekšu.

Līna Birzaka-Priekule: Laikmetīgās mākslas muzeja jautājumu ir saasinājis nesenais Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) iepirkums, tas zināmā mērā ir uzrādījis lielus robus, kas pastāvēja un joprojām pastāv Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures veidošanās procesos. Lai arī runas par to, cik būtiska ir laikmetīgā mākslas muzeja nepieciešamība, ir ļoti sens diskusiju jautājums, tomēr man gribētos tik un tā vēlreiz to akcentēt un pārjautāt: kas tad ir tas, ko mēs laika gaitā zaudējam ar to, ka šī muzeja mums vēl joprojām nav? 

Solvita Krese: Kopš es darbojos šajā laikmetīgās mākslas teritorijā (vispār tas jau ir neticami ilgs laiks – no 90. gadiem), visu laiku tiek diskutēts par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Un mēs redzam, ka ir izaugušas, ja ņemam 30 gadus, jau trīs paaudzes, kurām vispār nav nekāda priekšstata par Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību. Un es nerunāju par mākslas patērētājiem un cienītājiem, bet arī par pašiem māksliniekiem, jo, pasniedzot Mākslas akadēmijā, es redzu, ka paši studenti, jaunie mākslinieki, vispār neko nezina par šo vēsturi. Vēl ļaunāk ir tas, ka daļa no šīs vēstures segmenta vienkārši iet bojā, jo daļa šo darbu, kas ir veidoti dažādās tehnikās, ar dažādiem izaicinošiem paņēmieniem, fiziski netiek pienācīgi uzglabāti, un viņi vienkārši pazūd. Tie ir pieejami tikai dokumentācijas formātā, attēlos, varbūt kaut kādos ierakstos.  Un, treškārt, protams, gribu runāt arī par valsts tēlu.

Mēs diemžēl esam viena no nedaudzajām Eiropas galvaspilsētām, kura tiecas sevi saukt par kultūras galvaspilsētu, bet kurā nav laikmetīgās mākslas muzeja.

Padomājiet paši: kā mēs izskatāmies no ārpuses, mūžīgi tiekoties profesionālās starptautiskās sapulcēs vai izstāžu atklāšanās ārpus Latvijas? Man vienmēr ir tāds kauns, kad man saka: nu, kur tad jums Laikmetīgās mākslas muzejs, ko tad tur var redzēt? Un man jāsaka, ka šī muzeja nav.

Elīna Vikmane:

Man liekas, ka vēl svarīgs ir tieši kultūras mantojuma aspekts, jo kultūras mantojums ir dzīvs tikai mijiedarbībā ar sabiedrību.

Tikai redzot, pētot, analizējot un aktualizējot tos mūsdienu svarīgos un arī sāpīgos jautājumus, tikai tad mēs varam arī tos risināt. Muzeji, un it īpaši laikmetīgās mākslas muzeji ir brīnišķīgs instruments, kā runāt par aktuāliem izaicinājumiem, sāpīgām tēmām, sabiedrību šķeļošām tēmām. 

Tagad top jauna kompetenču izglītība, kur viena sadaļa ir tieši skolēnu līdzdarbība laikmetīgos procesos, un mums nav šīs institūcijas. Un atkal ir caurums. Un trešais no daudziem ir arī šis  Rīgas kā tūrisma galvaspilsētas caurums. Mēs zinām, ka mūsu tūrists ir seniors vai cilvēks gados un ka mums trūkst modernās infrastruktūras tieši tūrisma jomā. Mēs zinām, ka vairāk nekā 70% tūristu savos ceļojumos iekļauj muzejus. Mēs zinām, ka pasaulē laikmetīgās mākslas muzeji ir visapmeklētākie, un mēs zinām, ka mums Rīgā tā trūkst. 

Tu pieskāries ļoti svarīgai sarunas sadaļai. Viena, protams, ir šī fiziskā telpa, redzamā muzeja daļa, kas būtu izstāžu darbība, izglītojošā darbība, meistarklases un tā tālāk. Bet viena no lielākajām problēmām, ir vēstures saglabāšana. Es to apzinājos arī Covid-19 iepirkuma laikā, domājot, piemēram, par leģendārā instalāciju mākslinieka Oļega Tillberga daiļradi, kas ir, manuprāt, ļoti zīmīgs piemērs. Solvita, arī tev ir plānā kāds projekts, kas akcentē šo jautājumu. Ko tu esi sapratusi, pētniecības laikā pievēršoties šīm lielajām instalācijām?

Solvita Krese: Tā kā man bija iespēja darboties šai iepirkuma komisijā, es redzēju, cik mēs izmisīgi mēģinājām aizlāpīt tos vēstures baltos plankumus un aizpildīt tos robus, kas nav muzeja kolekcijā, jo daudzi no šiem darbiem vienkārši vairs neeksistē. Piemēram, mēs ar mokām atradām Oļega Tillberga darbu, ko varētu nopirkt, – Oļega Tillberga, kurš ir viens no 80. un 90. gadu mijas mākslas scēnas atslēgas figūrām! Tas ir tāds aspekts, ko nevar izlikties neredzam, un man liekas, ka šis iepirkums, kas bija pirmais tāda veida iepirkums pēdējos 30 gados, izgaismoja, cik liels ir šis baltais plankums. Cik salīdzinoši maz mums izdevās nopirkt, kaut arī tas tiešām bija tāds varens, varens iepirkums! Un muzeja ideju arī aktualizēja paši mākslinieki, jo tad, kad mēs iepirkām šos darbus, daudzi mākslinieki bija tik aizkustināti un priecīgi, un daudziem tie bija pirmie darbi, kas tika iepirkti. Bet viņi teica:

kur tad tas būs redzams, kur tad pārējie to ieraudzīs? Un tad ar nožēlu nākas atzīt, ka tie stāvēs muzeja glabātuvē, un tad kāds kurators pa vienam viņus izvilks, lai iekļautu kādā izstādē.

Par projektu, ko tu minēji – jā, projekts iecerēts bija pagājušā gadā, kad mēs gribējām atzīmēt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra 20 gadu jubileju, bet kovida dēļ viss pārcēlās uz šo gadu. Atsaucamies uz izstādi, ko mēs 2007. gadā taisījām Andrejsalā, kad Rems Kolhāss bija uztaisījis pirmo skici Laikmetīgās mākslas muzejam, kur viņš bija plānojis iekļaut muzeja projektā vēsturisko termoelektrostacijas ēku, jo mums tajā laikā Andrejsalā bija izstāžu telpa. Taisījām izstādi ar nosaukumu “Mobilais muzejs” un runājām par šo muzeja nepieciešamību, un arī pārjautājām, kāds būs šis jaunais Rema Kolhāsa iecerētais muzejs, jo bija jāsāk tomēr domāt par muzeja saturu un kā mēs to visu darīsim. Tā bija tāda plaša starptautiska izstāde, tagad ir pagājuši 13 gadi un diemžēl nekas nav mainījies. Mēs atkal esam degradētā, industriālā vidē, jo projekts ir plānots bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” teritorijā. Un atkal mēs runājam par to, ka šī muzeja nav. Šo izstādi saucam “Mobilais muzejs. Otrā sezona”, nu, tā, kā visi skatās seriālus – esam sagaidījuši otro sezonu. Tur izstādīsim daudzus lielformāta izstāžu darbus, publiskās mākslas darbus, arī darbus, kas ir bijuši telpās, kas radīti pēdējo trīs dekāžu laikā. Mēs mēģināsim arī iespēju robežās viņus restaurēt, paildzinot viņu mūžu līdz brīdim, kad tie nonāks kaut kādā normālā vietā, telpā. Taisīsim tādu kā brīvdabas parku šajā drupu ainavā, kas ir gan ļoti eksotiska un māksliniekus bieži vien vilinoša estētika, bet arī ļoti simboliska: ka mēs esam nevis šajās institūcijas drupās, bet ka viņa vēl nav pat uzcelta.

Tu minēji garo laikmetīgā mākslas muzeja celtniecības vēsturi, sākot ar Remu Kolhāsu un šo projektu, kuram vajadzēja tapt jau tolaik, krīzes laikā. Elīna, vai tu varētu ieskicēt, kā šis projekts ir virzījies un kur mēs esam šajā brīdī?

Elīna Vikmane: Arī šis projekts jau ir sens – tam ir jau pieci gadi. Varētu teikt, ka tas ir bijis tāds ārkārtīgi secīgs projekts, gandrīz kā no rokasgrāmatas: sākot ar koncepcijas veidošanu, tad arhitektūras programmu, tad ar starptautisku konkursu, ar izvēli, ar skiču stadiju, ar tehnisko projektu, ar apstiprināšanu.

Tagad muzejs ir pilnīgi gatavs savai pēdējai fāzei – tikt uzceltam.

Šajos piecos gados projektā ir iesaistījušies vairāk nekā simts uzņēmumi, cilvēki no Latvijas un dažādām citām Eiropas valstīm. Es domāju, ka tik augstā gatavības pakāpē kultūras infrastruktūra nav bijusi ilgu laiku – lai vēl tikai tai astei būtu jāpārkāpj pāri.

Kas ir tas, kas mums ir tagad – tas viss darbs, kas ir izdarīts?

Elīna Vikmane: Mēs pilnībā zinām, kāds šis muzejs izskatītos. Ir pilnībā izstrādāta visa dokumentācija un apstiprināts, ka tā visa ir izstrādāta pareizi, mēs gandrīz līdz pēdējai skrūvītei zinām pilnīgi visu par visām funkcijām un to, kas tur notiks – milzīgs daudzums ar sējumiem. Tagad būtu jāizsludina būvniecības konkurss, un uzvarētājam būtu jāuzbūvē – aptuveni 22 līdz 26 mēnešu laikā. Tātad aptuveni divarpus gadu laikā mēs varētu tikt pie muzeja.

Mēs zinām Laikmetīgā mākslas muzeja problēmu ar publiskās un privātās partnerības jautājumu, ko nekādā veidā neviens nevarēja paredzēt. Kā jūs redzat: kādā veidā šis projekts turpmāk varētu tikt risināts?

Solvita Krese: Mani ļoti iedvesmo tas, ko saka Elīna, tiešām: sen neviens projekts nav bijis tik gatavs, lai ķertos klāt un būvētu. Te nu es gribētu vienu mazu atkāpi, nevaru noturēties –

mani joprojām pārsteidz, kāpēc Kultūras ministrija tik ļoti prioritizē koncertzāles būvniecību, ne mirkli neapšaubot, ka koncertzāle ir vajadzīga.

Skatoties, cik problemātiski tiek diskutēts par vietas izvēli, es redzu, ka tur vēl garš ceļš ejams, pat vietas izvēle jāizcīna ar arhitektiem, pilsētu attīstītājiem. Bet šeit, kur viss jau ir gatavs un atliek tikai spert nākamo soli... Es ļoti skatītos uz jauno Rīgas domes sasaukumu un skatītos, kā to ir iespējams attīstīt, valstij strādājot kopā ar pilsētu. Atceros, diskutējot par Rema Kolhāsa variantu un arī par tagadējo projektu, Kultūras ministrijai ir tendence ļoti paļauties uz privāto sektoru. Jocīgi, ka Latvijā “private-public partnership”, kas ir, manuprāt, izcils modelis, līdz šim tā īsti nav veiksmīgi spējis darboties. Man arī liekas, ka valstij tomēr ir jāuzņemas liela atbildība par šo muzeja tapšanu, ja mēs runājam tiešām par tādu nacionālo kultūras vēsturi, par mūsu pašu vēstures segmentu, kas ir jāsaglabā. Un, lai arī kā es neatbalstītu tādas privātas iniciatīvas,  – piemēram, tas, ko dara Zuzāna kungs, man liekas lieliski – , bet katra šāda privāta iniciatīva tomēr iezīmē šī naudas turētāja redzējumu vai viņa gaumi. Un šeit mēs tomēr gribētu runāt par tādu plašāku, visaptverošu kultūrainas saglabāšanu un iekļaušanu šajās vēstures annālēs.

Atgriežoties pie jau iepriekš teiktā: es ļoti cerīgi skatītos uz Kultūras ministrijas un Rīgas pašvaldības sadarbību, jo beidzot mums arī politiski tās kārtis ir diezgan pozitīvas. Iepriekš varbūt šī saruna bija diezgan grūti organizējama, tagad, es domāju, visi vārti ir vaļā.

Ja mēs pieņemam, ka šāds modelis varētu tikt īstenots – varbūt tu, Elīna, varētu raksturot, kas muzejā būs? Cik izstāžu zāles? Kas būs tas, ko sabiedrība iegūs šajā fiziskajā veidolā?

Elīna Vikmane: Ņemot vērā, ka šo projektu finansējuši arī mūsu mecenāti – Borisa un Ināras Teterevu fonds – un “Novum Riga Charitable Foundation”, mums ir bijusi tā brīnišķīgā iespēja izvēlēties, ar ko mēs strādājam, un izvēlēties arī to ceļu, kur mēs ejam.

Esam izvēlējušies, ka centrā ir cilvēks – jebkurš cilvēks jebkurā vecumā ar jebkādām fiziskām iespējām.

Man ļoti gribētos cerēt, ka šis būtu brīnišķīgs piemērs, kā radīt jaunu infrastruktūru, kas ir ārkārtīgi piemērota jebkuram – bez sliekšņiem, ar pareizām plūsmām, ar komfortablu skaņu un akustiku –, ka tur būtu vienkārši, viegli un patīkami atrasties. Par mākslas telpām man droši vien tomēr vislielākā pateicība ir arhitektiem Deividam Adžejam un “AB3D”, kā vadītājs ir Juris Mitenbergs, jo muzejs ir ārkārtīgi praktisks. Tajā faktiski nav neviena lieka kvadrātcentimetra, un katrai telpai ir vairākas funkcijas. Es saskaitīju, ka kopumā dažādiem mākslas veidiem ir pieejamas septiņas dažnedažādas telpas, kuras visas ir izveidotas tā, lai maksimāli ļautu māksliniekiem un kuratoriem īstenot savas ieceres, vienalga, kādas tās būtu: vai tām būtu vajadzīga elektrība vai IT, vai kabeļi; jebkura smaguma, jebkura izmēra, jebkuru materiālu māksla. Lai muzejā būtu pēc iespējas maz ierobežojumu.

Tu, Solvita, strādājot arī Laikmetīgās mākslas centrā, noteikti esi izjutusi, cik grūti ir tas, ka nav šādu telpu. Laikmetīgās mākslas izstādīšanai ir vajadzīgas īpašas telpas, to pašu mēs runājām arī par lielu ārvalstu mākslinieku vārdu piesaisti Latvijai – ir vajadzīgi īpaši apstākļi, lai viņu mākslu vispār varētu eksponēt.

Solvita Krese: Jā, viennozīmīgi. Laikmetīgās mākslas centrs jau vairākus gadus strādā pēc tāda nomadiska darbības modeļa. Tā, dabiski, ir mūsu izvēle, bet tā ir izvēle par labu ieguldījumam pētniecībā un satura radīšanā, nevis, teiksim, telpas piemērošanā, kas ir milzīgi līdzekļi. Latvijā, piemēram, tādiem lielajiem izstāžu operatoriem kā Laikmetīgās mākslas centrs akūti pietrūkst telpas:

mēs īsti nevaram ne atvest, ne noorganizēt lielas izstādes, jo lielās telpas, kā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Rīgas

Ja tev pēkšņi ir kaut kāda laba lieta, ko atvest, vai tu gribi sagatavot izstādi, tu iestājies rindā un gaidi. Es domāju – cik drausmīgi daudz kultūras vai mākslas produktu paiet garām! Tieši šīs lielās, vērienīgās starptautiskās izstādes, kuras mēs varētu vest un organizēt.

Kādus risinājumus jūs redzat, lai mēs jau varētu aizsākt hronoloģisku, sistemātisku laikmetīgās mākslas pētniecības atzaru?  

Solvita Krese: Man liekas, ka tas ir tāds karstais kartupelis Latvijas mākslas scēnā, jo līdz šim vairāk ar to tiešām nodarbojās segmentāri, dažādas organizācijas – tā vairāk ir katras organizācijas misijas apziņa. Piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs pārsvarā nodarbojas ar pētniecībā balstītiem projektiem. Bet, tā kā LLMC ir nevalstiska organizācija un, dabiski, nevalstiskajām organizācijām tā eksistence nav tik stabila un arī atmiņas uzkrāšanas kapacitāte nav tik nopietna kā, piemēram, muzejam, šim pētniecības resursam būtu jābūt klāt pie muzeja. Šī kolekcija, šis materiāls, ko pētīt, tiek balstīts tieši dokumentācijas materiālā. Mēs meklējam fotogrāfijas, videoierakstus un no tā tad izdarām secinājumus. Vācam intervijas un runājam ar cilvēkiem, kas, protams, ir neatņemams pētniecības elements. Bet, ja tu vari strādāt ar pašu materiālu – ar mākslas darbiem – un būt viņiem līdzās, tad tas ir pilnīgi cits rezultāts. Muzejā arī varētu nodrošināt šo pārmantojamību, programmatisko virzību. Es domāju, ka tai būtu jābūt pētniecības nodaļai, kura tad ir tas galvenais smadzeņu resurss, kurā tiek veikta šī pētniecība un arī uzglabāti šie materiāli, kas ir apkopoti.

Bet muzejs jau nav iecerēts kā tikai Rīgas centrs – tas būtībā varētu dot visam mūsu reģionam.

Elīna Vikmane: Protams. Kultūrkapitāla fonda piešķirtie neskaitāmie finansējuma veidi jaunu darbu radīšanai un sadarbībai ar ārvalstīm, apmaiņai, kopprodukcijai, tās cilvēciskās kontaktu un smadzeņu vērtības jau mums pietiek.

Mums pietrūkst infrastruktūras, kurā mēs varētu sevi parādīt tik vērienīgi un tik neierobežoti, kā gribētos.

Tā knapināšanās, man liekas, visiem ir pilnīgi jau “līdz kliņķim”.

KONTEKSTS: 

Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekts, kuru 2014. gadā par privātiem līdzekļiem apņēmās uzcelt Teterevu fonds un “ABLV Bank” labdarības fonds, iestrēga pēc lēmuma par bankas likvidāciju. Projekta izstrādē jau ieguldīti apmēram četri miljoni eiro, un starptautiskā konkursā uzvarējušā arhitekta sera Deivida Adžeja projekts ir gatavs būvniecībai. Mecenāti ir tikušies ar kultūras ministru un iecerējuši projektu atdāvināt valstij cerībā, ka Covid-19 krīzes stimulētie ieguldījumi infrastruktūrā ļaus pabeigt arī Laikmetīgās mākslas muzeju.

Valsts sadarbībā ar “ABLV Bank” jau kopš 2005. gada veidoja laikmetīgās mākslas kolekciju. Bija plānots, ka muzejs taptu pašlaik neapbūvētā teritorijā starp Hanzas, Skanstes un Pulkveža Brieža ielu. Muzejs bija iecerēts kā daļa no "ABLV Bank" grupas projekta "Jaunā Hanzas pilsēta". Muzejs būtu bijis šī projekta enkurobjekts.

Muzeja projekts ir pilnībā pabeigts un saskaņots visās institūcijās, gatavs konkursa sludināšanai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt