Kultūras rondo

Emocijas un komentāri pēc "Lielā Kristapa"; pārdomas pēc Berlīnes kinofestivāla

Kultūras rondo

Liepājā pirmatskaņos Kārļa Vanaga Trīskāršo koncertu "Trio Colossus"

Laikmetīgās mākslas procesi Atmodas laikā. Helēnas Heinrihsones un Augustes Petres skats

Priekšplānā sāpes un pārdzīvojums. Laikmetīgās mākslas procesi Atmodas laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Man šķiet, ka vide, kurā mēs šobrīd uzturamies un dzīvojam, ir pilnīga atšķirīga gan sajūtu līmenī, gan tajā, ko mākslinieki rada. Īpaši pēdējie pieci seši gadi ir izteikti individuālistiski, savukārt 80. gadu beigas liekas vairāk par kopības sajūtu, par to, ko mēs kopīgi varam darīt un kā mēs varam ietekmēt kultūras nozari. Vajag par to runāt, vajag to pētīt un noteikti taisīt izstādes arī tā iemesla dēļ, ka daudzi no šiem darbi nav bijuši apskatāmi jau ilgi," tā, vērojot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīciju "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", teic kuratore un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Auguste Petre. Caur atmiņām un mūsdienīgu skatu uz Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā lūkojas Petre un gleznotāja Helēna Heinrihsone. 

Izstādē "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991" skatāma Helēnas Heinrihsones glezna "Daiļslidotājs".

Helēnas Heinrihsones glezna "Daiļslidotājs" izstādē "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla...
Helēnas Heinrihsones glezna "Daiļslidotājs" izstādē "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991"

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" autore atzīmē, ka tas ir viņas vienīgais darbs, kurš apzināti veidots kā politisks protests: "Tas radās ļoti spontāni. 

Man šķiet, ka es to uzgleznoju dažos piegājienos, bet naids un neapmierinātība droši vien krājās gadiem. 

"Daiļslidotājs" iemieso padomju laika televīzijas popkultūru. Tie bija vieni no nedaudziem raidījumiem, ko mēs varējām skatīties kaut vai līdz 12 naktī – starptautiskie sporta pasākumi un it īpaši iecienīta bija daiļslidošana. Tādēļ man tas krājās, krājās... Tad, kad Latvija sāka kļūt brīva, tas tēls – tā ir viena trausla un maza valstiņa, maza sieviete, kuru pēc sava prāta dancina nezvērs. Tāda bija tā ideja."

Māksliniece priecājas, ka viņas "Daiļslidotājs" Nacionālā mākslas muzeja izstādē ir līdzās Jura Putrāma darbam: "Mums ir brīnišķīgi krāsu salikumi – sarkans, zilizaļš, koši zils –, un tas cilvēciņš, kas lido gaisā, ir ārkārtīgi veiksmīga ekspozīcija." 

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 - 1991”
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 - 1991”

Tagad, domājot arī par karu Ukrainā, Heinrihsone sapratusi, ka ar viena cilvēka ķermeņa ciešanām var parādīt miljoniem cilvēku ciešanas. "Tādi dramatiski darbi man ir bijuši "Sieviete Kristus", kas ir savainota no galvas līdz kājām, vai cikls sieviete–krucifikss (pēc tam, kad es uzgleznoju altārgleznu Kolkā 1993. gadā luterāņu baznīcā) – arī izplestas rokas, nedaudz iezīmētas krūtis, galvas nav. Kaut kā man likās, ka tas daudz ko pasaka, ko es jūtu, pārdzīvoju vai ko citas manas draudzenes jūt," viņa pastāsta.  

Patiesības un kopības laiks   

Kuratori un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Augusti Petri ar Helēnu Heinrihsoni vieno kā radniecīgās saites – viņa ir mākslinieces mazmeita –, tā profesionāla sadarbība. 

Laiku, kurā tapusi Heinrihsones glezna "Daiļslidotājs" un citi izstādē "Mūra nojaukšana" tapušie darbi, Petre, kā pati atzīmē, nav piedzīvojusi, jo ir dzimusi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. "Bet man jau diezgan sen interesē, kā tieši caur mākslu šis laiks tiek reprezentēts. Es tam arī veltīju savu maģistra darbu Mākslas akadēmijā," viņa uzsver. "Man šķiet ārkārtīgi būtiski tieši tagad, stāvot šeit, šajā izstādē un skatoties paralēli vēl uz citiem darbiem, ka tas ir tāds patiesības laiks. Helēna teica, ka ["Daiļslidotājs"] ir viņas pirmais un līdz šim vienīgais apzināti politiskais darbs, tad man liekas, ka 

te pat svarīgākas ir nevis politiskās nianses vai sociālais konteksts, kas ir apzināti ielikts, domājot par to kā ieroci cīņā pret varu, bet tieši sāpes un pārdzīvojums, kas nāk caur ļoti lielu atklātību."

Kuratore spriež, ka Atmodas laiks ir reizē Latvijas laikmetīgās mākslas kulminācijas brīdis un arī sākumpunkts, no kura viss pilnībā pagriežas un mainās: "Man šķiet, ka vide, kurā mēs šobrīd uzturamies un dzīvojam, ir pilnīga atšķirīga gan sajūtu līmenī, gan tajā, ko mākslinieki rada. Īpaši pēdējie pieci seši gadi ir izteikti individuālistiski, savukārt 80. gadu beigas liekas vairāk par kopības sajūtu, par to, ko mēs kopīgi varam darīt un kā mēs varam ietekmēt kultūras nozari. Tāpēc vajag par to runāt, vajag to pētīt un noteikti taisīt izstādes arī tā iemesla dēļ, ka daudzi no šiem darbi nav bijuši apskatāmi jau ilgi."

"Vienkārši uzvārdi pazūd, it kā tas cilvēks nav bijis, bet viņam bija sava loma, sava dzīve un sava māksla," papildina Heinrihsone.

"Tas ir visu laiku jāakcentē. Protams, nav jau tās telpas. Tā ir sāpīga tēma. Ja būtu laikmetīgās mākslas muzejs... Tam vienkārši tā vajadzētu būt," secina Petre. Viņasprāt, šobrīd vizuālās mākslas vidē pietrūkst kontekstuālas izpratnes kaut vai Baltijas mērogā par to, kā procesi ir attīstījušies, ko nozīmē mākslinieku sadarbība un ko tā var ietekmēt.

Par izstādē "Mūra nojaukšana" tverto laiku un kontekstu Helēna Heinrihsone saka: "Tomēr gribas izcelt, cik priviliģētas bija Baltijas republikas, tieši pateicoties ārkārtīgi lielām personībām. Nevar nepieminēt Džemmu Skulmi. Viņa bija kā tāda parādība arī Kremlī, Maskavā, – nedalīta cieņa. Protams, ir visādas puses katram cilvēkam un katrai parādībai, bet tas, ka Latvijā nebija tādas pagrīdes mākslas – [tas] vienkārši nebija vajadzīgs. Bija grūtības, bet katram pašam... Es domāju, 

galvenais ir katram cīnīties pašam ar sevi un saprast, ko tu vari, ko tu gribi, un vienkārši sevi nenodot. 

Mēs esam gleznotāji, piemēram, nevis aktieri, kam dzīve iet uz priekšu un nenospēlētās lomas paliek aizmugurē; sēdi mājās un glezno tā, kā tu domā un gribi."

Vaicāta, vai mūsdienu jaunieši maz var līdz saknei saprast, kā bija padomju laikos, māksliniece atteic: "Nē. Es domāju, ka tas nav iespējams. Jo kā izskaidrot, ka cilvēkiem rādīja filmas, kas bija sagrieztas? Un, kā es vienmēr saku – lielākais ļaunums bija komunālā sadzīve, ja pat ģimenē dzīvo viens otram uz galvas. Arī tas, ka nebija kontracepcijas līdzekļu. Tas vispār nevienam nav saprotams, pat man tas tagad nav saprotams." Petre gan iebilst, ka vismaz tiem, kas piedzimuši 90. gadu pirmajā pusē, tomēr ir kāda saprašana par šiem laikiem: "90. gadi jau arī ir baigais pārejas posms: it kā ienāk kapitālisms un Rietumu noskaņas, bet tās atmiņas... Mēs arī visi dzīvojām vienā dzīvoklī, un ne tikai Helēna un Ivars, bet arī Helēnas vecāki. Paaudžu mijiedarbība bija ļoti spēcīga [..]. Tie jaunieši, kas ir dzimuši 21. gadsimtā, noteikti nesaprot, kā tas ir. Viņi pat nesaprot, kā tas ir, kad mājās ir parastais jeb stacionārais telefons. Man liekas, ka manai paaudzei tā apziņa ir. Varbūt vairāk intuitīva, nekā tieši piesaistīta tam laikam, bet tomēr ir."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti