Darba otrajā pusē mākslinieka pašrocīgs paraksts: "Niklāvs Strunke Roma 1924.gads", kas pierāda darba piederību Strunkes Itālijas periodam. Strunkes gleznojums pieskaitāms vietējā klasiskā modernisma virsotnēm, izcilībām un, pēc mākslas vēsturnieces Aijas Brasliņas domām, paša Strunkes daiļradē ir viens no skaistākajiem, tīrskanīgākajiem lakoniskas ģeometrizācijas paraugiem.
Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme
No 3.novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā skatāma izstāde “Portrets Latvijā. 20.gadsimts. Sejas izteiksme”, kurā varēs aplūkot spilgtāko portretu izlasi simt gadu griezumā. Latvijas Radio raidījumos “Labrīt” un “Kultūras Rondo” atspoguļota desmit portretu izlase – Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes, Viļa Rīdzenieka, Jāņa Pauļuka, Valeriana Formozova, Gunāra Bindes, Bruno Strautiņa, Ausekļa Baušķenieka un Imanta Lancmaņa darbi. Tāpat atsevišķi tiks analizēts arī portrets karikatūrā.
Pats audekls ir tuvs kvadrātam, un Strunke perfekti iekomponējis un izlīdzsvarojis modeļa galvu, kas ir ļoti attāli nosacīta no dienvidnieka itāļa Ivo Pannadži sejas vaibstiem. Tomēr, lai arī valda liela nosacītība, modelis ir labi atpazīstams.
Niklāvs Strunke gleznojis savu draugu, itāļu “otrā viļņa” futūristu Ivo Pannadži – gleznotāju, scenogrāfu, arhitektu, dizaineri. Viņš tolaik saukts par “meccano-futurista” jeb itāļu konstruktīvistu un ir viens no itāļu “mehāniskās mākslas” manifesta līdzautoriem, jāteic, arī kreisi noskaņots.
Strunkem viņš bija labs paziņa, viens no tuvākajiem Romas perioda draugiem, ar kuru satikās Romas avangardistu tikšanās vietās. Ir pat fotogrāfijas, kā kopā ar Pannadži ir klejots pa mūžīgo pilsētu. Tātad Strunke ir labi pazinis savu modeli.
Šeit izstādē blakus ir gan šis modernisma darbs, gan Niklāva Stunkes pašportrets, kas gleznots modernisma fāzes noslēgumā 1929.gadā un saucas “Florencietis ziemā”, kur mākslinieks apzināti ir iejuties agrās renesanses stilā, bet kaut kas fonā tajos jumtu ritmos, trijstūros saglabājies no ģeometrizācijas. Vēl izstādē Niklāva Strunkes “Pašportrets ar lelli” un “Antona Austriņa portrets”.
30.gados, kad Niklāvs Strunke ir izcilāks citās jomās, it sevišķi grāmatu ilustrācijā, viņš turpina gleznot tradicionālākā, nedaudz primitivizējošā reālisma ievirzē, un tad līdzās ainavām ir daudz portretu. It sevišķi vēlāk, atrodoties trimdā Zviedrijā, mākslinieks ir gleznojis daudzus Latvijas kultūras darbiniekus. Protams, Strunkem bija veikla roka kā karikatūristam, un Latvijas laika periodikā ir redzams viņa veikums, arī žurnālā “Piesaule”.
