Labrīt

Sejas izteiksme: Aleksandras Beļcovas karikatūra žurnālam "Ho - Ho"

Labrīt

Latvijas kolorīts: Tehnisku iemeslu dēļ

Sejas izteiksme. Imanta Lancmaņa "Pašportrets pie ābolu vainaga"

Portrets Latvijā. Imanta Lancmaņa «Pašportrets pie ābolu vainaga»

Pēdējais stāsts vēstījumā par spilgtiem portretiem Latvijas mākslā vēsta par pēdējo gleznu šajā izstādē – Imanta Lancmaņa “Pašportretu pie ābolu vainaga”.

“Mans portrets, ja tā varētu teikt, ir izlecis ārā no izstādes hronoloģiskajiem rāmjiem, jo tas ir gleznots 2011.gadā. Es tajā stāvu pie ābolu vainaga. Varētu brīnīties – ko nozīmē šāds ābolu vainags? Tā augšā redzami sakaltuši ābeļu zari, tad parādās skaisti rozā pumpuri un ziedi, tad parādās pirmie ābolu aizmetņi, tad tie briest, kļūst skaisti un sulīgi un tad… piedzīvo savu galu. Tas ir vainags, kas it kā rāda tādu dzīves ciklu, gada ciklu,” stāsta Imants Lancmanis.

Viņš atzīst, ka parasti sevi nemēdz gleznot. “Man tas neliekas interesanti,” piebilst mākslinieks. Bet šī pašportreta sākotnējā funkcija bijusi pavisam specifiska – tas pavadījis Imanta Lancmaņa fotogrāfiju izstādi. “Parasti ir otrādi – gleznu izstādei klāt pieliek plakātu ar fotogrāfiju, bet man bija diametrāli pretēji. Izstāde bija veltīta fotogrāfijām jeb, kā es tos nosaucu, “gaismas attēliem”, bet glezna bija kā simbolisks ievads. Jo fotogrāfiju cikls šeit parādās tāda simboliska ābolu vainaga formā,” atklāj Lancmanis.

Foto izstādē viņš dokumentējis Rundāles pils ābeļdārza pārvērtības dažādos gadalaikos. “Iedomājos, ka, izsekojot ābeles liktenim viena gada laikā, mēs redzam dzīves rituma filozofiju. Redzam, kā tas ir gan ābola dzīvē, kur tas, protams, notiek ātrāk, gan galu galā arī cilvēka dzīvē,” stāsta mākslinieks.

Glezna tapusi pāris mēnešos, kas Lancmanim esot ļoti īss laiks.

“Parasti manas gleznas sastāv no pieciem slāņiem, kas uzgleznoti viens otram virsū, jo mani kaut kas nav apmierinājis,” viņš smejas.

Lancmanis sevi mēdzot iegleznot atsevišķās sižetiskās gleznās, taču šis ir vienīgais pašportrets, kur mākslinieks savu seju gleznojis reālā izmērā. “Es skatījos arī spogulī, bet pamatā tas tomēr tapa pēc fotogrāfijas. Mana māsa kādā pavasara dienā mani nofotografēja šādā ādas jakā un ar šalli ap kaklu, un es konstatēju, ka šī fotogrāfija ir tik laba, ka spogulī jāskatās tikai, lai pakontrolētu kādas nianses.

Tādā veidā varētu teikt, ka glezna, būdama plakāts fotoizstādei, arī sasaucas ar fotogrāfiju, kas bija izstādes tēma un jēga.”

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti