Mākslinieka Harija Bobinska radošais mūžs ildzis vien 20 gadus, bet to laikā viņš paguvis uz audekla iemūžināt ne mazums krāšņu ainavu, radījis spilgtām, dzīvespriecīgām krāsām piesātinātas klusās dabas, bet viņa vērtīgākais devums latviešu mākslai nenoliedzami ir portreti.
Dzīvi, ar raksturu sejas vaibstos un mirdzumu acīs no audekliem pretī veras Bobinska portretējamie. Arī 1950., 1960. gadu mākslinieka repertuāra neiztrūkstoša sastāvdaļa - padomju varoņtēlu attēlojumi – jūrmalnieka otas atdzīvināti iegūst cilvēcīgu vienkāršību.
„Ja tu vienkārši kā fotogrāfiju glezno, tad labāk ir fotogrāfija, nevis glezna. Tā ir. Un Harijs Bobinskis ir izcils portretists, jo tie viņa portreti ir vienkārši dzīvi. (..) Teiksim, kaut kāds strādnieks rūpnīcā – viņš nav tāds nomocīts, vienkārši bēdīgs strādnieks, viņš ir tiešām atvērts, acis dzirksti, un tur ir ne tikai tas, ka viņš ir padomju zemē dzīvojošs cilvēks, bet arī tas, ka viņš par kaut ko sapņo,” saka mākslas speciāliste Jana Rāve.
Lai arī darbu radošā mūža laikā sakrājies tiešām daudz, Bobinska vārds vairāk zināms mākslinieku aprindās. Viņš savulaik piedalījies arī vissavienības portretistu izstādēs, kas ir pārsteidzoši, jo diplomu par mākslas akadēmijas absolvēšanu Bobinskis tā arī nav saņēmis. Jaunais mākslinieks nenokārtoja tolaik obligāto marksisma – ļeņinisma eksāmenu. „Viņš vienkārši apzināti muļķojās un apzināti gāja uz to, lai to eksāmenu viņam neieskaitītu. Tā bija varbūt tāda attieksme, zinot, cik viņa tētis bija liels patriots un Latvijas mīlētājs,” uzsver Rāve.
Diplomdarbs studiju noslēgumā gan tapa – tas šobrīd glabājas mākslas muzejā. Daļa mākslinieka darbu saglabājušies meitas privātkolekcijā, bet vēl daudzi – mūzikas skolās, kultūras namos un citur, jo Bobinskis īpaši centīgi nodarbojies ar kultūras darbinieku portretēšanu. Jūrmalas muzejā viņa darbu izstāde bez maksas apskatāma līdz sestajam aprīlim.
