Babiloniešu poēma, kuras centrālais motīvs ir pārdomas par nāves neizbēgamību, tiek uzskatīta par visas cilvēces kultūras mantojumu un ietekmējis neskaitāmus literāros darbus. Latviešu izdevuma māksliniecisko koncepciju un ilustrācijas īpašā autortehnikā veidojuši mākslinieki Lilija Dinere un Roberts Diners.
Eposa tulkotājs, kā arī izdevuma komentāru un ievada autors ir seno valodu pētnieks, literāts un tulkotājs Ilmārs Zvirgzds. Grāmatas atvēršanā ar video starpniecību, jo pašlaik viņš mīt Kanādā, Ilmārs Zvirgzds apliecināja savu interesi par eposu.
"Interese par Gilgameša eposu man radās jau pirms daudziem gadiem, kad studēju Vācijā, Tībingenes universitātē gan ēģiptiešu tekstus, gan akadiešu tekstus. Vēl jo vairāk pirmā ierosme īstenībā eposa tulkošanai radās no maniem skolotājiem Ulža Bērziņa un Joela Veinberga, pie kura mācījos Rīgā, Brīvajā Ebreju universitātē,” atklāj Ilmārs Zvirgzds.
Eposs par Gilgamešu tiek datēts ar aptuveni 2100. gadu pirms mūsu ēras un tiek uzskatīts par senāko saglabājušos literatūras pieminekli pasaulē.
Tas akadiešu valodā uzrakstīts uz 12 plāksnītēm. Akadiešu valoda - pēc cilmes semītu valoda - ir galvenā senās Babilonijas un Asīrijas rakstu, saziņas ierēdniecības un reliģisko tekstu valoda.
“Tie ir 3000 gadu seni teksti. Iedvesma tulkot, pirmām kārtām, man saistās ar ticību tam, ka šie teksti joprojām ētikas un vēstījuma, un valodas, un ritma ziņā var būt saistoši un interesanti mūsdienu lasītājam. Es tiešām domāju, ka mūsdienu lasītājs to spēj ne tikai izlasīt, lai zinātu, kā senais cilvēks ir rakstījis vai ko jutis, vai aptuveni nojaust. Man šķiet, ka joprojām lasītājs spēj tos lasīt un baudīt kā literatūru,” turpina Zvirgzds.
“Es domāju, ka akadēmiskā un vēsturiskā interpretācija ir sekundāras lietas, galvenais vienmēr ir literāra bauda, literāra, valodiska un cilvēciska saikne ar seno pasauli.”
Gilgameša eposā aprakstīti šumeru pilsētvalsts Urukas valdnieka Gilgameša varoņdarbi. Ieskatam Ilmārs Zvirgzds nolasa fragmentu no sestās plāksnītes, kur dieviete Ištara pamana Gilgameša daiļumu un iekāro viņu sev par vīru, bet Gilgamešs viņai atsaka. Vēlākie autori daudzus gadu tūkstošus pēc tam ietekmējušies no eposa par Gilgamešu. Šai domai pievienojas grāmatas māksliniece Lilija Dinere, kura vairākkārt strādājusi pie seno literāro pieminekļu ilustrācijām.
“Īstenībā mūsu visu Rietumu civilizācijas pamats ir, lūk, šī Divupes kultūra. Tā ieiet Bībelē, tā ieiet kristietībā, tā ieiet mūsdienu cilvēku domāšanā pat neapzinoties,” uzskata Lilija Dinere.
“Tas eposs ir meklējums. Man tas bija ļoti aktuāls. Tie ir meklējumi – dzīves, jēgas, draudzības, mīlestības, lepnuma un pazemības nāves priekšā, nāves pieņemšanas un nemirstības meklējumi. Tas viss ir tas ceļojums, ko Gilgamešs, zaudējot savu lielo draugu Enkidu, kas bija tā kā viņa alter ego un pretmets, kas bija mežonīgs. (..) Un viņš sastop dažādus personāžus, kurus vēlāk mēs sastopam Bībelē: tur ir Noass, bet ar citu vārdu, tur plūdi, tur ir visi tie motīvi, kuri vēlāk ir gan Ījaba grāmatā, gan Bībeles pamattekstos un meklē to nemirstību, kas ir kā zieds un kuru viņš atrod, bet zaudē,” skaidro Dinere.
Izdevuma noslēguma ilustrācijā arī redzams šis nupat pieminētais zieds. Grāmatas māksliniekiem Lilijai Dinerei un tēlniekam Robertam Dineram šis ir jau trešais kopdarbs pie nozīmīgiem literārajiem pieminekļiem, pirms tam abi veidojuši māksliniecisko noformējumu tādiem darbiem kā "Dziesma par Rolandu" un "Eddas dziesmas".
"Bet šeit diktē to materiālu, protams, cits. Te ir māls, jo eposs ir rakstīts uz māla plāksnēm. Atšķirībā no Aleksandrijas bibliotēkas, kur sadega neskaitāmi ruļļi un papirusi, un grāmatas, kuras bija uz citiem materiāliem rakstītas, uguns ir saglabājusi Gilgamešu līdz mūsdienām. Tāpēc, ka tieši ugunī māls paliek stiprs.
Protams, skaidrs bija, ka jātaisa no māla tas pamats. Roberts veidoja māla plāksnes, te 12 māla plāksnes, bet pēdējais ir akmens,” norāda Dinere.
Mākslinieki pētījuši gan eposa tekstu, gan tā vēsturi, un Robertam Dineram vienmēr interesējušas senās kultūras.
“Man vienmēr ir patikušas seno laiku kultūras, un es biju pētījis mammas bibliotēkā arī šumeru mākslu. Man patīk pētīt, un es biju iztēlojies, ka es varētu arī kaut ko tādu taisīt, un tās plāksnes, kuras ir taisītas, viņas ir kā pamats tam stāstam. Pamats, kuru Lilija apstrādāja ar datorgrafiku un uzgleznoja,” bilst Roberts Diners.
Lilija Dinere atklāj, ka vispirms tapušas dažādas plāksnes, ko veidojis Roberts Diners. Tad viņa pakļāvusies gan šo darbu enerģijai, gan reizē tas bijis dialogs ar arhaisko seno valodu un seno redzējumu.
“Šī ir arī saruna ar neskaitāmajām šumeru, babiloniešu, mezopotāmiešu, akadiešu vizuālajiem mums pieejamām pieminekļu reprodukcijām,” atzīst Dinere. “Daudzi motīvi ir it kā redzēti un reizē aizmirsti, tie ir tāda rotaļa, uzslāņošana ar zināmiem kultūras arhetipiem, pakļaujot citai tehnoloģijai, apstrādājot, savienojot seno māla tehnoloģiju ar mūsdienu digitālo, un beigās to visu izdrukājot uz speciāla fotopapīra un tad gleznojot ar akrilu kā senās miniatūras. Te ir gan laiks, gan dažādu kultūras uzslāņojumi.”
Kā izvēlēties, ko atklāt vizuāli? Lilija Dinere norāda, ka var būt divi risinājumi: viens - veidot akadēmisku grāmatu, izmantojot seno mākslas darbu reprodukcijas, bet, tā kā teksts ir latviskots, tas ir latviešu valodā, latviešu kultūrā ienācis un dzīvos latviešu valodā, tāpēc ir ļoti svarīgi arī jaunu vizuālo redzējumu veidot.
“Tiem lielajiem literārajiem pieminekļiem, kultūras pieminekļiem ļoti svarīgi ir arī skatījums, ko tas izraisa mūsdienu cilvēkā, mūsdienu māksliniekā, kādas atmiņas, kādus iekšējos to stāvokļus,” uzskata Dinere.
Grāmatas atvēršanas dienā ilustrācijās redzamie mākslas darbi bija izlikti atsevišķā stendā.
“Tas eposs ir tik kaislīgs un pilns ar dzīvām krāsām, gribējās piesātināt ar krāsām arī to vizuālo interpretāciju,” iepazīstina Dinere. “Ja paskatās vārtus ar senajiem māla glazējumiem, kur tie fantastiskie dzīvnieki, viņi ir ļoti krāsaini. Tāpēc tā krāsa ir piemītoša, pat it kā māls ir vienā krāsā, bet arī mūsu kultūrā Latvijā ir tik skaisti, krāsaini gan audumi, gan māla krūkas, tās krāsas mēs nevaram ignorēt. Tās ir emocijas, tas ir arī simbols, katra krāsa nes sevī simbolu.”
Uz jautājumu, kā veidojusies sadarbība ar tulkotāju Ilmāru Zvirgzdu, māksliniece atklāj, kā aizsākusies iecere strādāt kopā pie šī eposa.
“Tā grāmata nobrieda diezgan sen, tagad jau būs kādi septiņi gadi. Ilmārs Zvirgzds bija atnācis pie manis ciemos un ieraudzīja tieši Gilgameša grāmatu, krievu izdevumu. Viņš izvilka to un teica: "Jā, es visu laiku domāju, ka būtu labi izdot latviešu valodā "Gilgamešu"." Es teicu, ja tev sanāks, tad taisām kopā,” atminas Dinere.
Un tieši māksliniece piedāvājusi apgādam “Jumava” izdod šo, no oriģinālvalodas tulkoto, darbu.
Grāmatas mērķauditorija ir seno valodu pasniedzēji un studenti, kā arī lasītāji, kas interesējas par seno kultūru vēsturi un spēj novērtēt šo nozīmīgo darbu.
