Tomēr abiem ir vienojošs un pārdomām auglīgs, kopīgs impulss, kuru var tulkot kā jautājumu par kritikas pozitivitāti un negativitāti. Pozitīvs mākslas darba skaidrojums būtu tā nodomu, konceptu, tehnisko izpildījumu atsedzošs un tā raisīto vispārīgo ideju apcerošs. Negatīva pieeja savukārt saistās ar darba struktūras analīzi, izjaukšanu un problematizāciju plašākos, sociālos, kultūras un vēstures laukos. Negatīva pieeja uzrāda problēmas, trūkumus, apšaubāmo, uzdod jautājumus, nevis sniedz atbildes. Savukārt pozitīvā pieejā kritiķis darbojas kā mākslas skaidrotājs un vēstnesis starp mākslu un tās baudītāju.
Pirmajai ir raksturīgs noslogojošs vai pat nomācošs iespaids, otrajai drīzāk uzmundrinošs un pacilājošs. Šis uzsvērums var likties mazsvarīgs, tomēr kritikas uzskaņojums ir viens no apzinātiem vai neapzinātiem nosacījumiem nerimstošajām diskusijām ap kritikas dabu. Var rasties iespaids, ka izšķiršanās ir starp nopietnību, erudītu, teorijās informētu skatījumu un apgarotu, brīvi literāru, naivu sapņojumu. Nereti sarunas par kritiku risinās ap šo izšķiršanos, un tāda pieeja, protams, ir maldīga, ņemot vērā, ka nav sarežģīti abus aspektus apvienot.
15. jūnijā Latvijas Mākslas akadēmijā tika atklāta jaunā virtuālā galerija (VirtuAAL.lma.lv) un pirmā izstāde, studentu diplomdarbu skate “Svaiga gaļa kritikai”. Ekspozīcija skatāma 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā.
Galerija iespaido tās vērienā.
Uz attiecīgo virtuālās telpas lielākoties ir darinātas pēc akadēmijas līdzības. Izstādes apskati uzsākat aulā, pēc tam varat izvēlēties vai nu ieskatīties modes mākslas nodaļas darbiem veltītā, templim līdzīgā zālē, vai arī iziet akadēmijas gaitenī, kur darbi izlikti gar sienām. Kā var nojaust, virtuālajā galerijā ir maināma ne vien ekspozīcija, bet arī vide un interjers, gluži kā filmas “Sākums” ("Inception", 2010) sapņu arhitekte Ariadne. Turpinot izstādi iepazīt gaitenī, pēc kāda laika nonākat pie durvīm vai, pareizāk sakot, portāla. Tajā ieejot, nonākat baltā kuba ("white cube") tipa telpās; tur, kur vajadzētu būt studiju auditorijai.
Ideja ir lieliska, turklāt kritiska. Akadēmijai nav savas izstāžu zāles.
Laikā, kad vizuālās mākslas projektu kūrēšana ir tikpat nozīmīga mākslas dzīves daļa kā darba darināšana, būtu muļķīgi pārjautāt, vai akadēmijai darbu eksponēšanas telpas būtu nepieciešamas. Izstāde nav tikai kuratora profesionālas īstenošanās skatuve; arī māksliniekam tas ir būtisks domas un iztēles ietvars ikdienas darbā. Virtuālajā ekspozīcijā varat labāk saprast, kā līdz šim ir noritējušas akadēmijas studentu darbu skates, ja aula un telpiskais gaitenis ir par šauru atbilstošai darbu izvietošanai.
“Svaiga gaļa kritikai” līdzinās vizuālās mākslas grāmatai, kurā iepazīt darbu reprodukcijas. Tā ir pirmā studentu izstāde, kurā savus darbus izlikuši visu akadēmijas nodaļu diplomandi.
Darbos skarto problēmu amplitūda ir plaša, formālie un saturiskie risinājumi daudzveidīgi un, kā jau studentu bakalaura, maģistra darbiem pienākas, nav veidoti pēc sākotnējas vienojošas tematiskas ieceres.
Kopīgo, līdzības un sakarības jauno mākslinieku veidojumos varat uzmeklēt paši. Tādēļ, vēlreiz ir jāuzsver lietpratīgā izvēle izstādes nosaukumā par kopplānu ņemt kriticismu un to risināt negaidīti saistoši. Jau 3D izstādes ielādes laikā gaidīšanas simbola vietā lasāms asprātīgs teksts: “Kritizēšanas tīksme atņem mums dažu, ārkārtīgi smalku lietu aizkustinājuma prieku.”
Bažas, nedrošība un pārliecības trūkums ir viena no izstādes pamatnoskaņām, un vairākos darbos tā ir tematizēta apdomāti. Acīmredzami Covid-19 un tā rezultātā iebiedētās pļāpas par ekonomisko krīzi ir tikai saasinājums tuvākās vēstures periodam, kas vēl arvien cilvēkiem nav sniedzis pietiekamu mājīguma un omulības apziņu, par spīti valsts izaugsmei un stabilitātes iemantošanai. Šo noskaņojumu ļoti labi var sajust, vērojot “aulā” izliktos diplomdarbus.
Piemēram, Kristīnes Kiliginas autortehnikā veidota dabiska izmēra lāča skulptūra “Totēms”. Māksliniece darinājumā pretnostata dzīvnieka biedējošo varenību un mitoloģiskos ieskatus par viņa totēmisko lomu – drošu sargātāju un uzticamu aizbildni. Netālu no lāča izvietots un gaisā iekārts melns kubs (virtuālas telpas priekšrocība), Lienes Bergas vides mākslas objekts “Neapzinātā ziņkāre”. Objektu noklikšķinot, parādās apraksts, līdzīgi citiem izstādes darbiem, tikai šoreiz tiek atklāti neuzskatāmi darba aspekti – 6 fotogrāfijas/ projekcijas un 6 video. Katalogā gan ir publicēti 6 attēli, kuros fiksēta mākslinieces spoguļošanās un vaikstīšanās dažādās virsmās: tualetes poda birstes turētājā; kokteiļu šeikera “vākā”; tualetes papīra turētājā; metāla salātu bļodas iekšpusē un sfēriskā dušas klausulē. Katrs no attēliem saistīts ar noteiktu psiholoģisku stāvokli: šausmām; pielūgsmi; vientulību; mulsumu; melanholiju un niknumu.
Piemērus te var saukt vienu pēc otra, jo studentu gleznas, instalācijas, grafikas un tērpi ir saistoši gan formālā, gan saturiskā ziņā. Droši vien iespēja diplomdarbus atrādīt potenciāli neierobežotai, starptautiskai sabiedrībai vēlmi paveikt ko ievērības cienīgu tikai vairo.
Salīdzinot ar līdzšinējo LMA praksi, jāsecina, ka jaunie mākslinieki, būdami no visēdāju sugas, sevī ir pasvītrojuši plēsoņu iedabu un devušies uzbrukumā.
Turklāt, ne akadēmijai, bet kopā ar augstskolas pasniedzējiem. Arī ne kritiķiem vai mākslas teorētiķiem, jo tas jau būtu pārlieki vienkāršoti. Tātad ir jābīstas citiem. Un, kā jau eleganti risinātas mākslas priekšā, katram pašam jāsaprot, vai viņš/ viņa ir starp šiem citiem.
